Dārzos un parkos vilkābele (Crataegus) savas skaistās formas un lapu, kā arī bagātīgās ziedu un augļu rotas dēļ ir iemīļots košumaugs. Vilkābeles ir piemērots augs arī pilsētas apzaļumošanai, jo ir salizturīgas, nebaidās no asa vēja un sausuma, taču ziemās var ciest no sāls, tādēļ tās jādēsta pietiekošā attālumā no ietvēm un brauktuvēm.
Populārākā ir vilkābele ar baltiem ziediem, taču sastopamas arī sugas ar īpaši dekoratīviem ziediem, piemēram, ar sarkaniem, pildītiem sarkaniem kā C. monogyna "Karmesina Plena", C. laevigata "Paul's Scarlet" un baltiem kā C. laevigata "Plena". Interesanti izskatās vilkābele C. monogyna "Stricta", kas atšķiras ar savu smalko, taisno formu. Kā košumaugus izmanto arī Āzijas un Ziemeļamerikas vilkābeļu sugas. Šo sugu augiem ir lielāki augļi un skaistāks rudens lapu krāsojums. Iespaidīga ir, piemēram, C. crus-galli L vilkābele, kurai ir līdz pat 8 cm gari dzelkšņi.
Plānojot dārzu, parku vai citu apstādījumu izskatu, der zināt, ka vilkābele tiek dēstīta gan kā soliters, gan izmantota dzīvžogu veidošanai, jo ir tam lieliski piemērota. Šis augs labi pakļaujas arī krietnai apgriešanai, tomēr tad nezied tik bagātīgi. Savu aso, 2,5 cm garo dzelkšņu dēļ vilkābele ir necaurejama barjera nelūgtiem viesiem, turklāt tai ir augsta ekoloģiskā vērtība - tā ir nozīmīga dzīvesvieta daudziem sīkiem dzīvniekiem, kā arī sniedz tiem pārtiku. Viduseiropā vilkābele ir mājvieta apmēram 1500 kukaiņu sugām, 30 dziedātājputnu sugām un daudziem maziem zīdītājiem.
Vilkābeles nav prasīgs augs, tām patīk saules gaisma, bet tikpat labi pacietīs arī pusēnu. Piemērotākā augsne šiem augiem ir vidēji sausa, kaļķi saturoša, mālaina, taču vilkābele nesmādēs arī cita veida augsni. Ir sastopamas krūmveida vilkābeles, kā arī vilkābeles nelielu koku veidā, augumā līdz 10 metriem. Šie augi var nodzīvot patiesi iespaidīgu mūžu - pat līdz 500 gadiem.
Vilkābeļu ziedi ir nelieli, diametrā 0,7-1,5 cm, ar specifisku smaržu. Augļi ienākas augustā un septembrī un bieži vien koka zaros paliek līdz pat pavasarim. Tie ir sarkani, apaļi un atgādina mazus ābolīšus ar 1-3 sēklām. Vilkābeles augļi ir ēdami un garšo saldskābi, bet to mīkstums ir dzeltens un miltains. Šos mazos ābolīšus var izmantot kompotu vai želeju pagatavošanā, vai arī tos var pievienot kā piedevu citiem augļiem un ogām, piemēram, sulu pagatavošanā. Sendienās, trūkuma laikā, no vilkābeļu augļiem tika gatavots biezenis, bet izkaltēti un samalti augļi pievienoti miltiem, cepot maizi, savukārt vilkābeļu augļu sēklas tika izmantotas kafiju aizstājošu dzērienu pagatavošanai.
Šis košumaugs tiek izmantots arī medicīnā, jo no vilkābeles lapām, ziediem un augļiem var iegūt vielas, kas labvēlīgi ietekmē sirdi un asinsriti, tādēļ tās izmanto dažādu sirdi stiprinošu medikamentu izgatavošanā. Visvērtīgākā vilkābele ir tieši savā ziedēšanas laikā, tad tajā koncentrējas visvairāk labo vielu. No izkaltētiem vilkābeļu ziediem, lapām un augļiem pašrocīgi var gatavot tēju vai uzlējumus un izmantot kā sirdi un asinsriti spēcinošu līdzekli.
- Senie grieķi stiprās koksnes un dzeloņu dēļ vilkābeli sauca par stipro un spēcīgo koku - grieķu valodā krataigos nozīmē spēks.
- Vilkābeles nozīmīgās ārstnieciskās īpašības atklāja tikai 19. gadsimta sākumā.
- Senie romieši vilkābeļu zarus iesprauda māju un staļļu durvīs, lai pasargātu bērnus no ļaunajiem gariem.
- Slāvi uzskatīja, ka vilkābele, tāpat kā ķiploks, aizsargā pret vampīriem.
- Vilkābeli dēvē arī par raganu koku, jo pie tā satiekoties raganas - savu svētku laikā tās dejojot un svinot tieši pie vilkābeles.
- Tiek uzskatīts, ka vilkābele kliedē garlaicību un skumjas.
- Pie mājas iedēstīta vilkābele pasargā no ļauniem gariem, kā arī no zibens un pērkona.