Ceriņi ir viena no tām nedaudzajām košumkrūmu grupām, par kuriem laiku pa laikam nācies skaidrot, ka šis augs Latvijā ir ienācējs, un saņemt pretī izbrīna pilnus skatienus: kā gan krūms, kas redzams katrā lauku sētā, var būt svešinieks? Kurzemē par pliederi dēvēts, Latgalē saukts par beseņu un besakūku, no cerīnes uz ceriņu dzimumu mainījis, parastais ceriņš ‘Syringa vulgaris’ kopā ar dažiem radagabaliem ir kļuvis par pašsaprotamu iemītnieku mūsu dārzos.

Tiesa, dažviet uz dolomīta atsegumiem upju krastos – Dolē, Ziedoņos (Bornsmindē) un Jumpravmuižā (otrpus Lielupei), Kuldīgā u. c. – pat kļuvis nepieklājīgi konkurējošs vietējai augu valstij. Līdzās rozēm, neīstajiem jasmīniem jeb filadelfiem un rododendriem ceriņi pieder tām nedaudzajām dekoratīvo krūmu kultūrām, kam jau veltītas īpašas “LA” tematiskās avīzes. Tādēļ tikai daži būtiskākie padomi un neliels ieskats nozīmīgāko sugu un šķirņu sortimentā.

Latvijas Dendrologu biedrības pieredzes apmaiņas brauciena laikā Rumānijā bija iespēja uzmest aci kādai no nedaudzajām vietām, kur vēl saglabājušās savvaļas ceriņu atradnes – tā bija gandrīz kaila un plaisām izvagota kaļķakmens klints. Vairums ceriņu tik tiešām ir saulainu, kaļķainu un labi drenētu vietu augs. Ceriņiem nebūs iebildumu arī pret auglīgu augsni, taču smagas, mālainas augsnes un augsts gruntsūdens līmenis novājina augus, tie atpaliek augšanā, veidojas vāji, izlocīti dzinumi, savukārt novājinātie augi ir uzņēmīgi pret vīti un citām slimībām.

Ceriņus nevajag kautrēties kopt! Mēdz teikt, ka, jo vairāk ceriņus lauž, jo tie bagātīgāk zied. Šajā stāstā ir daudz patiesības. Ja ceriņus regulāri apkopj uzreiz pēc noziedēšanas (vai ziedēšanas laikā neskopojas griezt zarus, lai liktu tos vāzē), krūms veidojas daudz kompaktāks un zied bagātīgi.

Ir nācies redzēt 60–70 gadus vecus un dažus desmitus gadu nekoptus parastā ceriņa stādījumus, kur krūmi sasnieguši 4–5 m augstumu. Šādos gadījumos ir ieteicama pat radikāla apgriešana, stumbrus rudenī nozāģējot 1–1,5 m augstumā. Šāda skarba rīcība izraisa snaudošo pumpuru attīstību un strauju ūdenszaru veidošanos.

Pavasarī svarīgi šos ūdenszarus retināt un straujāk augošos pat īsināt. Gadās, ka smagāks zars var vienkārši nolūzt, jo stiprinājuma vieta pie zara vēl ir pārāk maza, lai noturēto pieaugošo zara masu. Kad dzinumi paaugušies, lieko stumbra gabalu noīsina, jo ūdenszari ne vienmēr aug no pašas zāģējuma vietas. Pēc šādas radikālas iejaukšanās gan var nākties pagaidīt 2–3 gadus, līdz ceriņi atsāk ziedēt.

Parastā ceriņa šķirņu ir tik daudz, ka tās klasificē gan pēc ziedu krāsas, gan ziedkopu formas, taču katram sava šķirne ir jāierauga dabā, jāpasmaržo – jāpiedzīvo. Lielākās ceriņu kolekcijas Latvijā apskatāmas Dobelē, Kalsnavā un Salaspilī.

Taču, lai dzīve neliktos pārāk vienkārša, jāatceras, ka ceriņu ziedu krāstonis ir ievērojami atkarīgs no saules intensitātes. Ceriņu un ne tikai to ziedi spilgtā saulē ātri kļūst gaišāki, tādēļ nevajadzētu brīnīties, ka rozīgais, lillīgais vai violetais tonis kādu gadu īsti neatbilst gudrās grāmatās aprakstītajam vai redzētajam.

Kādas ceriņu šķirnes izvēlēties savam dārzam? Tematiskās avīzes "Dekoratīvie krūmi" ieteikto parasto ceriņu ('Syringa Vulgaris') šķirņu saraksts pieejams šeit.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!