>Sieviete ar asarām acīs rāda ierīci, ko kurmju nogalināšanai iegādājušies pašas kaimiņi – tās mērķis ir kurmja nospiešana. Taču ne vienmēr tas izdodas – dažkārt mazais dzīvnieciņš tiek sarauts gabalos un mirst, mokoties sāpēs.
"Te notiek cīņa – kurš kuru. Cilvēks pret kurmi," stāsta Dzintra. Viņa ir sašutuši par cilvēku izdomas bagātību cīņā pret dažus centimetrus sīkajiem zemes racējiem. "Paskatoties reklāmas, var atrast pat kurmju spridzināmo par diviem tūkstošiem latu! Tomēr visvairāk šos agregātus lieto jaunā paaudze, kam ir lielas villas un skaisti zālieni. Laikam jau bioloģijā neko vairs nemāca," dusmīga ir Dzintra.
Arī viņas pagalmā dzīvo kurmītis, taču līdz šim tas nevienam neesot traucējis un rakumi aizvien tikuši nolīdzināti. "Kurmītis virs zemes izlien, kad ir nopļauta zāle. Jo tad visi kukainīši, kas dzīvoja zālē, ir sakrituši uz zemes. Tā ir viņa barība," skaidro Dzintra un uzsver, ka maldīgs ir uzskats, ka tieši kurmji esot tie, kas nodara lielāko ļaunumu mazdārziņiem. "Iznīcina kurmjus un tad brīnās, ka zemenēm saknes ir nokapātas, kāpostu stādiem – saknes pagalam. Lielāko ļaunumu nodara zemesvēži. Kurmis taču ir zemes sanitārs, kas apēd visus kaitēkļus," par cilvēku rīcību neizpratnē ir sieviete.
Viņa ironiski smej, ka "2050. gadā, kad pasaulē aptrūksies pārtikas krājumi, paši vien varēsim ēst kukaiņus, kas būs savairojušies pēc kurmju iznīcināšanas." Ar smaidu Dzintra atceras, kā bērnībā apbrīnojusi kurmja mīksto, samta kleitai līdzīgo kažociņu, kad aklais dzīvnieciņš kārpījies pa plaukstu. "Esmu izaugusi kopā kurmjiem. Bet viņu ir palicis tik maz. Kas būs nākamie – eži?" Tomēr padoties sieviete negrasās. Lai pārtrauktu cilvēku nežēlību, jautājumu jau sākušas risināt dzīvnieku aizsardzības biedrības, tāpat padoms prasīts arī Valsts vides dienestā.
Arī Rīgas Zooloģiskā dārza Izglītības un informācijas nodaļas vadītāja Laura Līdaka atzina, ka ar kurmjiem savā mazdārziņā necīnās. "Kurmīši dzīvo savu dzīvi. Viņi rok un raks alas, meklēs nevis burkānu saknes, bet kāpurus un sliekas."
L. Līdaka piekrīt, ka, meklējot barību, kurmji mēdz izcilāt sakņaugus, kas cilvēkiem ne īsti patīkot. Tomēr arī ieguvumi ir manāmi. "Kurmis irdina zemi, piegādā zemes virskārtai skābekli. Ja kāds augs izcilāts nonīks, vietā izaugs divi citi." L. Līdaka atzīst, ka kurmji viņu netraucē. "Es priecājos, ka manā dārzā dzīvo kurmītis. Taču, ja cilvēki ar šiem dzīvnieciņiem nevar sadzīvot, kurmim visvairāk nepatīk tur, kur ir asfalts," ironizē L. Līdaka.
Katru rītu pirms darba nolīdzināt kurmja rakumus un novērst postījumus ik dienu nākas arī Mārupes golfa kluba "Viesturi" darbiniekiem. Kluba green keepers Artūrs Ozoliņš stāsta, ka kurmji esot aktīvi visu vasaru, līdz sniegam un kādu brīdi turpina darboties arī zem sniega. Ar kādām metodēm pret jauniem rakumiem uzņēmumā cīnās, A. Ozoliņš gan vairījās atklāt, taču atzina, ka dažādi atbaidītāji ar ultraskaņu esot reklāmas triks. "Gadu garumā esam pārbaudījuši, ka tas nestrādā."
Tomēr, turpinot sarunu, kluba darbinieks atklāj, ka mērķis nav kurmi nogalināt, bet panākt, lai tas atgriežas pēc iespējas tuvāk savai dabiskajai videi – mežā. Efektīvs līdzeklis esot politanols jeb īpaša inde, kuru, ieberot rakumā, izplatās smaka, kas aizbaida kurmi. "Gadās, ka kurmis saņem lielāku devu un diemžēl apmet "čības gaisā,"" stāsta A. Ozoliņš.
Viņš gan atzīst, ka pret dabu cīnīties ir grūti, taču uzņēmumā uz šo problēmu ir jāskatās plašāk nekā mazdārziņu īpašniekiem. "Mēs esam mežā, un ir jāmēģina sadzīvot. Taču gaidīt tik ilgi, kamēr jau rakumi parādīsies, mēs nevaram." Darbinieki arī novērojuši, ka pielietotie līdzekļi nebūt neesot tik kaitīgi. "Kurmis nenāk vienu, otru dienu, bet trešajā jau atkal ir klāt. Ar gadiem te ir iestaigāti koridori, pa kuriem atgriežas gan vecie, gan jaunie kurmji."