"Tavs Dārzs" skaidro, kā Spānijas kailgliemežus var atšķirt no parastajiem, kur viņi visbiežāk ir sastopami, kā arī – kādus augus kailgliemeži ir iecienījuši. Par kailgliemežu izplatību Latvijā, kā arī to, vai Latvijā būtu jāceļ trauksme par Spānijas kailgliemežu savairošanos, stāsta Latvijas Dabas muzeja malakologs Edgars Dreijers.
Kā atpazīt Spānijas kailgliemežus?
Spānijas kailgliemeži ir liela izmēra gliemeži, kuru ķermeņa garums var sasniegt 10 līdz 15 centimetrus. To krāsojums ir dažāds – no oranža toņa (kā apelsīnu miza) līdz pat ogļu melnam. Visbiežāk ir sastopami netīra toņa brūngani oranži īpatņi. Kailgliemežu pēda ir vienkrāsaina, gļotas bezkrāsainas vai dzeltenīgi oranžas.
Spānijas kailgliemezi viegli var sajaukt ar sarkano kailgliemezi (Arion rufus), tiesa, līdz šim Latvijā konstatētie sarkanie kailgliemeži ir atrasti dabiskos mežos un bijuši melnā krāsā, uzsver Edgars Dreijers. Viņš vērš uzmanību, ka melnas krāsas Spānijas kailgliemeži ir ļoti reti.
Atšķirība starp sarkano un Spānijas kailgliemezi novērojama arī uzvedībā, piemēram, traucējuma gadījumā sarkanais kailgliemezis ne tikai saraujas, bet arī intensīvi gorās, kustinot ķermeni no vienas puses uz otru. Savukārt Spānijas kailgliemezis traucējuma gadījumā (ja to aiztiek) parasti tikai saraujas.
Mitro vietu tīkotājs, kurš izdēj aptuveni 120 olas
Dreijers skaidro, ka augusta vidū Spānijas kailgliemeži sasniedz dzimumbriedumu – tad sākas pārošanās laiks, kas ilgst apmēram mēnesi. Gliemji pārošanās laikā cenšas sapāroties ar iespējami lielāku skaitu partneru. Savukārt pēc tam sākas olu dēšanas laiks, kas ilgst līdz laikam, kad dzīvnieks iet bojā. Vienā dējumā var būt ap 120 olām, to apaugļošanā ir izmantoti gan paša (ir arī pašapaugļošanās), gan pārējo partneru spermatozoīdi. Parasti tās tiek dētas mitrās vietās – mitrā augsnē, komposta kaudzē, kā arī zem dažādiem priekšmetiem.
Spānijas kailgliemezis parasti ir aktīvs vakarā, naktī un no rīta. Savukārt dienas laikā tam patīk uzturēties ēnainās un mitrās vietās. Parasti tos var manīt zem krūmiem, dēļiem un citiem priekšmetiem. Arī lietains un vēss laiks tam nav šķērslis.
Gliemis pārtiek no dažādiem lakstaugiem un ziemo mazuļa stadijā. Dreijers informē, ka Spānijas kailgliemeži barojas ar visiem augiem un ēd visas auga daļas – gan lapas, stumbrus, augļus, ziedus, gan arī saknes. Tāpat barībai tie izmanto arī dzīvnieku fekālijas un bojā gājušus dzīvniekus. Malakologs atsaucas arī uz publikācijām, kurās teikts, ka Spānijas kailgliemeži no sīkputnu ligzdām izēd mazuļus.
Spānijas kailgliemežu dzīves ilgums ir aptuveni viens gads.
Lai arī kā gribētos atbrīvoties no nevēlamajiem dārza kaitēkļiem, Spānijas kailgliemežus pilnībā iznīcināt nevar, bet var tikai samazināt to skaitu.
Malakologs iesaka Spānijas kailgliemežus nolasīt un iznīcināt, piemēram, salasītos ieliekot saldētavā vai aplejot ar verdošu ūdeni, vai arī iemetot sāls, pelnu un ūdens maisījumā. Viņš uzsver, ka gliemeži jānolasa katru vakaru, sākot no maija, cenšoties līdz augusta beigām iznīcināt pēc iespējas vairāk kailgliemežu, jo "spānim" septembrī sākas olu dēšanas laiks.
Tāpat der atcerēties – jo vairāk dzīvnieku tiks iznīcināts, pirms tie paspēj sadēt olas, jo mazāk viņu būs nākamajā gadā. Speciālists, lai cīnītos pret kailgliemežiem, iesaka arī izkaisīt ēsmas granulas, kas satur limacīdus, bet, tiesa, Spānijas kailgliemeža gadījumā tie nav pietiekami efektīvi. Tāpat pievakarē augus var smidzināt ar varu saturošiem preparātiem. Kā skaidro Dreijers, varš gliemjiem ir ļoti indīgs pat niecīgā koncentrācijā – pietiek, ja uzsmidzina trīsprocentīgu vara sulfāta šķīdumu. Taču šis līdzeklis diemžēl vairs nav to augu aizsardzības līdzekļu kategorijā, kurus var iegādāties un lietot privātpersonas.
Lai gan Spānijas kailgliemežu izplatības apgabals ir Ibērijas pussala, šobrīd tas ir sastopams gandrīz visā Eiropā. Piemēram, Latvijā un citviet šī suga ir ievesta.
Malakologs Edgars Dreijers skaidro, ka Spānijas kailgliemeži pirmoreiz Eiropā, ārpus sugas dabiskā areāla, konstatēti 1972. gadā Austrijā. To izplatīšanos galvenokārt veicina ne tikai stādu audzētavas un augu tirdzniecība, bet arī dārzeņu imports. Kā uzsver eksperts, ar stādiem tiek pārvadāti gan kailgliemežu mazuļi, gan arī kailgliemežu olas. Valstīs, kur Spānijas kailgliemezis ir ievazāts, tas kļūst par ļoti nopietnu kaitēkli, nodarot milzīgus zaudējumus lauksaimniecībai un dārzkopībai, uzsver malakologs.
Kailgliemeži Latvijā ir konstatēti tikai nesen – 2009. gadā. Igaunijā tie pamanīti 2008. gadā, bet Lietuvā vien 2012. gadā. Kā norāda dabas pētnieks, precīza sugas izplatība Latvijā vēl nav zināma. Šī iemesla dēļ Latvijā tiek vākta informācija par šīs sugas izplatību, apkopoti cilvēku ziņojumi un apsekotas teritorijas, kurās tiek ievākti materiāli anatomiskai izmeklēšanai un precīzai sugas noteikšanai. Dreijers portālam "Tavs Dārzs" pastāstīja, ka šobrīd Dobelē ir uzsākta Spānijas kailgliemežu uzskaite, lai tādējādi varētu aprēķināt populāciju raksturojošos lielumus – dzīvnieku daudzumu, mirstību un citas lietas.
Ikviens mūsu valsts iedzīvotājs var ziņot par kailgliemežu izplatību Latvijā. Šajā lapā var aplūkot kailgliemežu aprakstus un fotoattēlus, kā arī anketu, kuru var aizpildīt un nosūtīt Latvijas Dabas muzejam, Dārzkopības institūtam vai Daugavpils Universitātei.
Ja kailgliemeži savairojas lielā skaitā, tie var būtiski apdraudēt vietējās augu sugas, jo viņi augus var ne tikai apēst, bet arī pārnēsāt dažādas augu slimības.
Savukārt dabiskos biotopos suga apdraud vietējo gliemežu sabiedrību. Kā informē Dreijers, ir novērota krustošanās ar dažām vietējām kailgliemežu sugām, kā rezultātā tās asimilējas un izzūd. Viņš uzsver, ka tieši Centrāleiropā šis ir viens no visnopietnākajiem lauksaimniecības kaitēkļiem un, domājams, Latvijā gaidāmas tādas pašas problēmas.
Taujāts par to, vai Latvijā būtu jāceļ trauksme par Spānijas kailgliemežu savairošanos, Dreijers uzsver, ka trauksmi par Spānijas kailgliemezi vajadzēja celt jau tad, kad tas tika konstatēts, un ieviest pasākumus, lai nepieļautu tā izplatīšanos tālāk.
Tāpat viņš atklāj, ka pašreiz Latvijā ir zināmas 57 vietas, kur Spānijas kailgliemezis ir ticis ievākts un noteikts anatomiski, tādā veidā droši pierādot tieši šīs sugas sastopamību apsekotajā vietā. Pašreiz cilvēkiem pašiem ir jācenšas neievazāt šo sugu teritorijās, kur tās pārstāvji vēl nav sastopami, mudina malakologs.
