Foto: Shutterstock

Ja vien būtu iespēja, katram mājās būtu savs augļu dārzs. Tiem, kas jau gadu no gada rūpējas par savu augļu dārzu un varbūt plāno šosezon to paplašināt ar jauniem apstādījumiem, vērtīgi nodrošināties ar informāciju par augļu koku slimībām, kas ir bieži izplatītas Latvijā. Par šīm aktualitātēm portāla TavsDārzs.lv lasītājus informē Valsts augu aizsardzības dienesta Integrētās augu aizsardzības daļas vecākā inspektore Vija Graube.

Izplatītākās ābeļu slimības

Visnopietnākā slimība, kas bojā ābeles un sastopama gan lielos dārzos, gan mazdārziņos, ir ābeļu kraupis (Venturia inaequalis). Tā ir sēņu slimība, kas bojā gan lapas, gan augļus. Uz lapām sākumā parādās iedzelteni, izplūduši plankumi, kuri vēlāk, audiem atmirstot, kļūst brūni, un tos klāj tumša, samtaina apsarme. Ja infekcija ir stipra, kraupja plankumi parādās arī uz augļiem. Bieži vien brūno plankumu pārklāj korķa kārta un auglis tajā vietā var saplaisāt. Ja augļi inficējas agrākā attīstības stadijā, tie var palikt kropli un maziņi. Slimība attīstībai piemērots mitrs, miglains, lietains laiks, kāds ir maijā, jūnijā.

Slimība vairāk izplatās nekoptos augļu dārzos, tādos koku vainagi ir neretināti un sabiezināti, un tajos esošais mikroklimats veicina slimības strauju izplatību. Sēne ziemo nobirušajās lapās augļķermeņu veidā. Pavasarī labvēlīgos laika apstākļos (+15 līdz +17oC) tie mitrumā uzbriest, no tiem pakāpeniski izlido asku sporas, kas nonāk uz jaunajām lapiņām. Lai varētu dīgt sporas, kas nonākušas uz lapām, jābūt optimālajai temperatūrai un ilgstošākam mitrumam uz lapām. Lai dārzā samazinātu kraupja infekciju, ieteicams stādīt ābeļu šķirnes, kas izturīgas pret kraupi, nepieciešams veidot ābeļu vainagus, lai tiem piekļūst saule un vējš, kas ātrāk apžāvētu mitrumu uz lapām, rudenī jāsavāc nobirušās lapas vai jāveicina to ātrāku sadalīšanos.

Ābelēm bīstams ir arī lapu koku vai parastais vēzis (Nectria galligena). Tā ir sēne, kas bojā zarus un stumbrus. Vēža brūces parasti parādās vasarā uz dzinumiem ap lapu kātiņu pamatnēm. Brūce ir ovāla, ar plaisiņu atdalīta no veselajiem audiem, tās virsma iegrimusi, sarkanīga, spīdīga. Veselie audi ap brūci uzbriest. Dzinums bojātajā vietā paresninās. Brūce var aptvert zaru visapkārt jau pirmajā gadā. Ja slimība sākas uz vecākiem zariem vai stumbra, miza iegarenos plankumos nomelnē un nedaudz iegrimst, apkārt veidojas plaisa un uzbriest apkārtējie audi. Turpmākajos gados bojājums paplašinās, atkal veidojot jaunu nākamo riņķi. Rudenī vecākajām brūcēm to apmales plaisās attīstās sēnes augļķermeņi ar aci saskatāmu tumšsarkanu lodīšu veidā. Ja šādi bojājumi sastopami dārzā, vēzis izplatās tālāk uz tuvumā esošajām ābelēm.

Veicamie profilaktiskie pasākumi – brūču un bojāto zaru izgriešana sausā laikā pavasarī un brūču apstrāde ar piemērotiem līdzekļiem, izgriezto auga daļu tūlītēja aizvākšana no dārza un sadedzināšana.

Vēl dārzos var sastapt ābeļu miltrasu (Podosphaera leucotricha). Tā ir sēne, kuras micēlijs baltas apsarmes veidā sastopams uz ābeļu lapām vai dzinumiem. Apsarme vēlāk kļūst ruda, irdena, rudenī uz tās saskatāmi sēnes augļķermeņi. Bojātās lapas bālē, saliecas, deformējas, neaug. Uz augļiem var būt viegla, pelēcīga apsarme. Miltrasas ierosinātājs ziemo micēlija veidā inficēto dzinumu pumpuros. Lapām plaukstot, tas iekļūst lapu epidermā un tur notiek miltrasas tālākā attīstība. Tā var attīstīties sausā un karstā laikā, jo tai nav vajadzīgs pilienveida mitrums. Profilaktiskie pasākumi – bojāto dzinumu nogriešana, izturīgu šķirņu audzēšana, stādīšanas attālumu ievērošana, lai nodrošinātu stādījumu vēdināšanos.

Izplatītākās bumbieru slimības

Pēdējos gados būtiskākā bumbieru slimība ir bumbieru-kadiķu rūsa (Gymnosporangium sabinae). Sēne bojā bumbieru lapas un dzinumus. Vasaras otrajā pusē uz lapām sastopami sīki, ieapaļi, zaļgandzelteni plankumi. Vēlāk uz tiem attīstās lielas rūsas pustulas oranžā līdz sarkanā krāsā. Pēc tam uz plankumiem parādās daudz sīku, melnu punktiņu, kur attīstās sporas, kas tālāk inficē lapas. Lapām jābūt mitrām. Lapu apakšpusē veidojas specifiski radziņi ar sporām. Rudenī no radziņiem sporas inficē kadiķus, kur sēne pārziemo zem kadiķa mizas micēlija veidā. Visbiežāk tiek inficēti Kazaku kadiķi, mazāk Ķīnas un Virdžīnijas kadiķi. Infekcijas pārziemošana iespejama arī bumbieru dzinumos.

Profilaktiskie pasākumi – ja infekcija ir neliela, var mehāniski nolasīt bojātās lapas un tās iznīcināt, vēlams nestādīt kadiķus bumbieru tuvumā.

Bumbieri slimo arī ar kraupi (Venturia pyrina). Bumbieru kraupis attīstās līdzīgi ābeļu kraupim. Atšķirība tikai tā, ka bumbieru kraupis inficē arī dzinumus. Uz tiem vispirms parādās mizas uzbriedumi, kas vēlāk plīst un miza pārklājas ar sīkām plaisiņām. Slimības ierobežošana tāda pati kā ābelēm.

Bumbierus bojā arī lapu koku jeb parastais vēzis (Venturia galligena), kas izpaužas tieši tāpat kā ābelēm un arī ierobežošana ir tāda pati.

Izplatītākās plūmju slimības

Foto: Shutterstock

Kauleņkoku sausplankumainība (Clasterosporium carpophilum) ir viena no plūmju slimībām, kas sastopama samērā bieži. Pazīmes ir gaišbrūni, apaļi plankumi uz lapām. Bojātie audi strauji atmirst un izkrīt, radot caurumus lapas plātnē. Infekcijas avots ir inficētie dzinumi un pumpuri. Slimību veicina nokrišņi un ilgstošs augsts gaisa mitrums, mehāniski zaru bojājumi un brūces. Profilaktiskie pasākumi – nokaltušo zaru izgriešana, nobirušo lapu savākšana un likvidēšana.

Sudraboto lapu slimības (Stereum purpureum) jeb lapkoku baltās trupes pazīmes – lapu virsma kļūst matēta ar sudrabainu spīdumu. Vēlāk lapas kļūst cietas un trauslas. Sākumā šādas lapas parādās uz atsevišķiem zariem, bet pēcāk pārņem visu koku. Infekcijas gadījumā parādās violetas nokrāsas mizas nobrūnējums. Vēlāk uz stumbra parādās sēnes augļķermeņi, stumbra lejasdaļā parādās pelēkas piepes. Tas nozīmē, ka violetā sīkpiepe ir pārņēmusi stumbru un koks jānozāģē, saknes jāizvāc un tajā vietā plūmes vairs nestāda. Iespējams, sudrabainās lapas kokam parādās arī kā signāls par koka barošanās traucējumiem, un nākamajā gadā sudrabainās lapas var neparādīties.

Sēnes Taphrina pruni ietekmē veidojas augļu deformācija – vējplūmes. Bojātie augļi pārklājas ar baltu vai netīri pelēku vaskveida apsarmi. Augļi kļūst cieti, rievaini saplacināti, līdzīgi pākstīm. Slimība vispirms inficē ziedus. Vairāk izplatās vēsos, mitros, lietainos pavasaros, arī dārzos, kur plūmes pārmēslotas ar slāpekli vai daudz kaitēkļu bojājumu. Infekcijas avots ir inficēti pumpuri, sporas mizas spraugās, pārziemojis micēlijs koku zaros.

Slimību veicina minēto infekcijas avotu klātbūtne dārzā, vēsi, mitri apstākļi plaukšanas laikā, pārbagāts slāpekļa mēslojums, arī kaitēkļu bojājumi. Profilaktiskaie pasākumi – lietot optimālas slāpekļa devas, ierobežot kaitēkļu darbību dārzā. Ja slimās plūmes ir tikai uz dažiem zariem, tad tos izgriež un iznīcina. Ja nolasa plūmes ar pirmajām slimības pazīmēm, pirms izveidojusies apsarme, slimības izplatība samazinās.

Izplatītākās ķiršu slimības

Foto: Shutterstock

Viena no bīstamākajām slimībām ķiršiem ir kauleņkoku pelēkā puve (Monilinia laxa) jeb ķiršu mēris. Atsevišķiem zariem vai, lielas infekcijas gadījumā, visiem zariem vai zaru galiem nobrūnē un nokalst ziedi un lapas. Tie paliek karājoties līdz nākamajam pavasarim. Vietām uz zariem izdalās sveķi. Sveķi gan dažreiz var parādīties arī sala bojājumu dēļ. Ķirši inficējas no iepriekšējā gada inficētajiem zariem un sakaltušajiem ziediem. Kritiskais periods jaunai infekcijai ir maija pirmā puse, ķiršu ziedēšanas laiks, kad temperatūras ir +5 līdz +15oC un ir mitrs laiks. Ierobežošanas pasākumi – bojāto zaru izgriešana un iznīcināšana, izturīgu šķirņu audzēšana, vainaga retināšana.

Otra nozīmīgākā ķiršu slimība ir kauleņkoku lapbire (Blumeriella jaapii). Ķiršu lapu apakšpusē parādās plankumi, uz tiem – sīki cieti, sarkanīgi sporu spilventiņi. Lapas ātri nodzeltē un nobirst. Inficēšanās notiek pavasarī no rudenī nokritušajām inficētajām lapām. Izplatību veicina mitrs laiks un temperatūra virs +15oC. Ātrāk tas notiek uz novājinātiem kokiem. Profilaktiskie pasākumi – pret lapbiri izturīgu šķirņu audzēšana, slimo zaru izgriešana un iznīcināšana, slimo lapu savākšana un iestrādāšana augsnē vai iznīcināšana.

Vēl ķiršiem ir sastopama ķiršu rūgtā puve (Colletotrichum gloeosporioides). Uz augļiem apaļi puves plankumi ar koncentriskiem, dažādas brūnas nokrāsas apļiem, uz kuriem pēc laika veidojas augļķermeņi. Slimības rezultātā veidojas arī augļu koku stumbru un zaru iedegas, kas ir galvenais augļu infekcijas avots. Slimība parādās, ja ir lietus periodi augļu veidošanās laikā. Profilaktiskie pasākumi – slimo, sažuvušo ogu savākšana, bojāto zaru izgriešana un iznīcināšana.

Bīstamās karantīnas augļu koku slimības

Foto: DELFI

Ābelēm un bumbierēm ļoti bīstama ir karantīnas slimība – augļu koku bakteriālās iedegas (Erwinia amylovora), kuru var noteikt tikai laboratorijā. Slimības pazīmes – lapas un augļi kokos nobrūnē, lapas strauji sačokurojas, bet nenokrīt. Baktērijas ietekmē sāk nokalst zaru gali, veidojot āķa formu, dzinumi izskatās kā apdeguši vai apsaluši. Bojāto koku miza uzpūšas un plaisā. Mitrā un siltā laikā no plaisām izdalās pienbalts līdz zeltains šķidrums. Ja šādas pazīmes kokiem ir pamanītas, jāziņo Valsts augu aizsardzības dienestam.

Plūmēm bīstamas ir plūmju virālās bakas jeb šarka, ko ierosina vīruss. Jau pavasarī pēc ziedēšanas uz lapām var novērot gaiši zaļus plankumus vai gredzenus. Uz augļiem drīz pēc aizmešanās parādās iegrimušas joslas vai gredzeni. Audi zem šiem gredzeniem sārti, gumijveida, sveķaini, nederīgi lietošanai. Slimībai izplatoties tālāk, lapas nokalst un nobirst. Infekcija pāriet uz zariem un koks pamazām nokalst.

Kas jāievēro, lai augļu koki mazāk slimotu

Foto: Shutterstock

Lai izvairītos no stādījumu bojā ejas gan ziemas zemo temperatūru, gan ar to saistīto slimību bojājumu dēļ, lielāka uzmanība jāpievērš dārza vietas izvēlei, tās izpētei un sagatavošanai. Visiem augļaugiem patīk augsne, kuras pHKCl 5.5 līdz 7.0. Dārzu nav ieteicams stādīt slikti drenētā augsnē.

Izvēloties šķirni, jānoskaidro pie tirgotāja par tās piemērotību konkrētiem augšanas apstākļiem, izturību pret slimībām, augļu nogatavošanās laiku, stādīšanas dziļumu un biezību utt. Pēc iestādīšanas nedrīkst aizmirst par turpmāko koku kopšanu. Ja augļu koks būs pareizi iestādīts, turpmāk labi kopts un pabarots, ja pareizi būs izveidots vainags, slimības tos skars mazāk. Stādus ieteicams iegādāties vietējās stādu audzētavās, kuras VAAD speciālisti sezonas laikā ir apsekojuši un pārbaudījuši kaitīgo organismu klātbūtni. Augu pase uz stāda apliecinās, ka stāds ir vesels.

Pilnīgāka informācija par augļu koku audzēšanu, to slimībām un kaitēkļiem atrodama sēkleņkoku (ābeles, bumbieres) un kauleņkoku (saldie, skābie ķirši, plūmes) audzēšanas vadlīnijās, kuras piejamas Valsts augu aizsardzības dienesta mājas lapā sadaļā "Integrētās augu aizsardzības kultūrspecifiskās vadlīnijas".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!