Arhitekts Ervīns Krauklis ir projektējis līdz šim vienīgo pasīvo māju Latvijā (Krauklis gan precizē, ka atsevišķu būvniecības nianšu, projekta nepilnību un būvelementu kvalitātes dēļ tā drīzāk uzskatāma par māju ar pasīvās ēkas komponentiem). Šobrīd dažādās tapšanas stadijās atrodoties vēl vismaz divpadsmit pasīvās ēkas. 2018. gadā stāsies spēkā Eiropas Savienības normatīvs, kas paredz, ka sabiedriskajām ēkām, jātiek celtām tuvu pasīvās ēkas standartam, bet 2020. gadā - arī privātajām. Arhitekts ir pārliecināts, ka tie, kas uz šo standartu tieksies jau tagad, pēc dažiem gadiem būs ieguvēji.
Kamīns, radiators vai saules baterijas?
Ko nozīmē 'pasīvā ēka'? Krauklis skaidro, ka tā ir ēka, kas ir tik labi pārdomāta, uzbūvēta un izolēta, ka, lai to apsildītu, pietiek ar komforta ventilācijai nepieciešamo gaisu. Šādi nami tiek stikloti ar ļoti kvalitatīviem trīskāršajiem logiem, kā arī mājā tiek ierīkota ventilācijas sitēma, kas ar iekštelpu siltā gaisa palīdzību uzsilda telpā ienākošo āra gaisu. Šāda ēkas kvalitāte Centrāleiropas klimatā nodrošina to, ka apkures slodze nav lielāka par 10 vatiem uz kvadrātmetru. Krauklis salīdzina: "Šobrīd šajā 30 kvadrātmetru telpā atrodas divi lieli radiatori, un slodze ir vismaz 75 vati uz kvadrātmetru, bet pasīvajā mājā būtu papildus jāpievada tik niecīgs siltuma daudzums, ka visaukstākajā gadalaikā šo telpu varētu piesildīt ar pāris kvēlspuldzēm. Ja iekštelpās ir +20 grādi, āra gaiss, kas ir ap nulli, tiktu sasildīts līdz apmēram +18 grādiem - lai uzturētu 20 grādu temperatūru, pavisam maz ir jāpiesilda klāt."
Gaisa apmaiņa notiekot gana intensīvi, lai telpā nemitīgi būtu ne vien silts, bet arī svaigs gaiss - labai gaisa kvalitātei vienam cilvēkam nepieciešami vismaz 30 kubikmetri stundā. Ja ģimenes mājās dzīvo 5 cilvēki, stundā ir jāpiegādā 150 kubikmetri.
Arhitekts atzīst, ka ziemeļu klimata zemēs pasīvās ēkas ar komforta ventilācijas piegādāto gaisu pilnībā apsildīt neizdodas, jo gada aukstākās temperatūras ir daudz zemākas nekā Centrāleiropā, tāpēc Latvijā kvēlspuldžu vietā tomēr nepieciešama papildu apsilde. "Projektējot pasīvās ēkas, mūsu klimatā, īpaša nozīme ir dienvidu puses stiklojumam - logiem jābūt pēc iespējas lielākiem. Mums maksimāli jāizmanto ziemas saule; pasīvajā ēkā ļoti aukstās un saulainās dienās nebūt nav ļoti liela slodze, daudz lielākas problēmas var rasties mazāk aukstās, bet mākoņainās dienas," stāsta Krauklis, "jebkurā gadījumā Latvijā pasīvajai ēkai jāpievada ļoti nedaudz siltuma - apkures slodze šeit varētu būt starp 15 un 20 vatiem uz kvadrātmetru. Šajā telpa mums vajadzētu apmēram 450 vatu siltuma avotu, kas pielīdzināms vismazākajam nopērkamajam radiatoram."
Pasīvās ēkas standarts neregulē, kādā veidā ēka tiek apsildīta. "Patēriņš ir tik niecīgs, ka atlikumu var apkurināt ar gāzi, dīzeļdegvielu vai jebko citu, jo jūs tērēsiet desmit reizes mazāk, nekā apkurinot parastu māju," apgalvo arhitekts. Cilvēki bieži uzskatot, ka pasīvā ēka katrā ziņā ir piesaistīta saules enerģijas un citu atjaunojamo resursu izmantošanai, taču tā neesot: "Galvenā lieta, kas ir aktuāla visā pasaulē - tiek celta maksimāli efektīva ēka, tajā tiek samazināti siltuma zudumi un maksimizēti ieguvumi. Tas niecīgais atlikums tiek piesildīts klāt," saka Krauklis.
Viņš gan uzskata, ka saules kolektori ir ļoti labs risinājums: "Mūsu klimatā tie ļoti labi darbojas - mums saules nav mazāk kā Dānijā vai Zviedrijā. Pat Ziemeļvācijā vietām ir sliktāki apstākļi nekā pie mums, bet tieši Vācijā saules enerģiju izmanto gan elektrības ražošanā, gan karstā ūdens sildīšanā. Ja jums ir tādi apstākļi, ka ir izdevīgāk ierīkot siltumsūkni - arī labi, tāpat arī granulas vai malkas apkure, jo tie visi ir atjaunojamie vai vietējie resursi."
Vēl kāds būtisks pasīvās mājas blakusefekts - samazinās arī karstā ūdens patēriņš, jo efektīva ir ne tikai patik ēka, bet arī inženiersistēmas.
Tomēr arī standarta apkures risinājumi pasīvajās mājās mēdz tikt lietoti. Aprēķinot ēkas efektivitāti un izvēloties pasīvajai mājai piemērotāko apkures veidu, tiek rēķināti arī visi iekšējie siltuma guvumi - katrs cilvēks vidēji ir 75-90 vatu siltuma avots. "To mazumiņu var piesildīt jebkādā veidā. Ja apkurina ar nelielu radiatoriņu, tad tas vairs nav jānovieto tieši zem loga. Logi ir tik labi, ka vairs nav nepieciešams siltā gaisa "aizkars" tieši pie ārsienas. Otrkārt, pasīvajās ēkās ir ļoti maza atšķirība starp iekšējo virsmu temperatūrām - logu un iekšējo sienu temperatūras neatšķiras vairāk kā par 2-3 grādiem. Ja šī starpība pārsniedz četrus grādus, cilvēks sāk just aukstuma starojumu. Parastu pakešu logu gadījumā ziemā pie loga būs apmēram 14 grādi, citur telpā ir varbūt 20, uz pretējās sienas pat vairāk. Sēžot šādā telpā, viens sāns pēc brīža būs nosalis. Pasīvajās ēkās patvaļīgas gaisa kustības, aukstā gaisa konvekcijas un vilkšanas uz kājām nav."
Turklāt pasīvās ēkas ir ļoti blīvas - apmēram piecreiz blīvākas par Latvijas vidējo būvniecības praksi. Līdz ar to arī mājas sienās nav šķirbu, pa kurām varētu ienākt gaiss un vilkt virsū.
Trūkst naudas un zināšanu
Ja dzīve pasīvajā mājā izklausās tik vilinoša, kāpēc Latvijā joprojām šādu māju celšana nav izplatīta? Pirmkārt, izmaksas, protams, ir augstākas par "parasto" māju izmaksām. Tomēr arhitekts uzsver, ka šī atšķirība nav milzīga: "Mājās, ko mēs šobrīd projektējam, izmaksas par apkurināmās platības kvadrātmetru grozās ap 1000 eiro pilnīgi gatavai ēkai. Ja strikti pieturas pie Latvijas būvnormatīviem un atrod tik sliktus logus, kā šie normatīvi pieļauj, un ja lieto vislētākos materiālus, cenu atšķirība var šķist ļoti liela - 50 000 latu "parastā" ēka, uzbūvēta kā pasīvā, varbūt maksātu 75 000. Taču, lai uzbūvētu atbilstoši Latvijas būvnormatīviem, ir ļoti jācenšas, jo būvprakse pēdējā laikā nemaz nav tik slikta: reti kurš būvē namu ar tik mazu izolāciju, cik ir atļauts. Līdz ar to tā atšķirība ir daudz mazāka. Vēl pirms dažiem gadiem 1000 lati par kvadrātmetru bija diezgan saprotams cipars, un 500 lati bija ļoti lēti. Šobrīd ekonomiskai un pārdomātai pasīvajai mājai tās izmaksas būtu tuvāk 600 latiem. Mazāka ēka būs dārgāka - izmaksas tuvosies 800 latiem par kvadrātmetru. Būvnormatīviem atbilstoša ēka varbūt izmaksātu 500 latus uz kvadrātmetru.
Tomēr efektivitāte un komforts - tās nav lietas, kuras var pielabot vēlāk. Sliktu ēkas čaulu nevaram kompensēt ar enerģiju un naudu. Ja gribas sasniegt augstāku komfortu, pat diezgan jaunām ēkām var būt nepieciešama kompleksa renovācija. Pat ja cilvēki ir gatavi maksāt 100 latus mēnesī vairāk un piesildīt, tas nebūs tāda līmeņa komforts."
Citās zemēs pasīvo ēku sadārdzinājums esot mazāks, jo pasīvo ēku īpatsvars būvniecības praksē aug, un to komponentiem ir lielāks apgrozījums un pieprasījums.
Otrs iemesls, kādēļ ikkatra jaunbūve ne tuvu nelīdzinās pasīvajai ēkai, esot zināšanu un piemēru trūkums. "Trūkst taustāmu piemēru - lai var ieiet iekšā, apskatīt un iztaujāt, kā to būvēja un cik maksāja," saka Krauklis, " tur, kur piemēru ir vairāk, piemēram, Austrijā, tur šī prakse attīstās daudz ātrāk. Pasīvās mājas tur nav vairs nekas īpašs. Nevar tikai rīkot seminārus un stāstīt, cik šādas mājas ir labas, piemēriem ir jābūt pieejamiem. Ne velti visā pasaulē reizi gadā ir pasīvo ēku atvērto durvju dienas, kas šogad būs novembrī.
Arī Latvijā pavisam drīz pirmā sertificējamā pasīvā māja būs gatava un aplūkojama; topošā ēka atrodas Ikšķilē. Arhitekts stāsta: "Jau šoruden māja būs gatava un patiešām atbildīs pasīvās ēkas standartam - tad varēsim runāt ar īpašnieku, izjautāt, kas viņam patīk, kas nepatīk. Viņš iecerējis to kurināt ar kamīnu un ar saules kolektoriem sildīt ūdeni. Ēkā ir arī pirts. Redzēsim, kā viņam veiksies, jo kamīnam būtu jābūt ļoti mazjaudīgam, tomēr viņa gadījumā tā nav. Būs jācenšas nepārkurināt." Nākamgad būšot gatavas vēl vairākas ēkas - kopumā šobrīd, pēc Kraukļa vērtējuma, Latvijā topot vismaz divpadsmit pasīvās mājas.
Iepriekš par pirmo pasīvo māju sauktajai celtnei Ģipkā gan neesot izdevies sasniegt standartu, tomēr īpašnieks esot apmierināts: "Patēriņš ir lielāks, nekā bija plānots, tomēr otrajā stāvā apkures nav vispār, pirmajā stāvā dažviet ir siltās grīdas. Īpašnieks ir apmierināts, ka vienmēr ir ko elpot, turklāt vasarā māja nepārkarstot. Kaimiņi sūdzoties, bet viņiem ir labi."
Tipveida mājas ir viegli renovēt
Krauklis novērojis, ka cilvēki bieži baidoties, ka, dzīvojot pasīvajā mājā, viņi būs ļoti atkarīgi no sarežģītām sistēmām: "Pasīvā ēka ir "low-tech" risinājums: ir ļoti laba ēka pati par sevi, un, ja pēkšņi nav elektrības un nav rezerves strāvas avota, tad varat attaisīt logus un dzīvot kā parastā mājā. Atšķirība būs vienīgi tajā, ka pasīvā ēka atdzisīs daudz lēnāk, kā arī gaiss tajā nenokritīs līdz tik zemai temperatūrai, ka iekšā kaut kas varētu sasalt. Centrāleiropā, pasīvajās ēkās pilnībā izslēdzot apkuri, temperatūra iekštelpās nenokrīt zemāk par 15 grādiem. Mums varbūt tie būtu 10 vai 12 grādi, tomēr jebkurā gadījumā nav jāsatrauca par to, ka var kaut kas sasalt, kamēr ziemā divas nedēļas esat slēpošanas atvaļinājumā. Visticamāk, jūs vienkārši izslēgsiet ventilācijas sistēmu, atstāsiet tikai signalizāciju, aizvērsiet logus un durvis. Kad atbrauksiet, temperatūra būs mazliet nokritusies, bet viss būs kārtībā."
Kā izrādās, arī "parasto māju" varot pārveidot pasīvajā vai vismaz mājā ar pasīvās ēkas elementiem. Visvieglāk un ieteicamāk šādu renovēšanu ieteicams veikt padomju laikā celtās daudzdzīvokļu mājās. "Tipveida padomju ēkas šādi renovēt ir ļoti izdevīgi un vienkārši. Izmaksas nav sevišķi augstas - 120-200 lati par kvadrātmetru. Šāda ēka bez problēmām turpinās kalpot turpmākos 40-50 gadus līdz nākamajai rekonstrukcijai, un tas arī ir periods, kurā atmaksāšanās vai neatmaksāšanās būtu jārēķina. Nevar gaidīt, ka ieguldījumi nāks atpakaļ 2-3 gadu laikā. Parasti pasīvo ēku atmaksāšanās jārēķina 25-30 gadu periodam, tas arī ir termiņs, uz kādu cilvēki parasti ņem kredītu," skaidro. Būtiska atšķirība starp pasīvo un parasto māju esot nekustamā īpašuma vērtība. Austrijā un Vācijā jau tagad prakse rādot, ka šie īpašumi ir daudz pieprasītāki. "Laika līdz 2020. gadam nav daudz - tas, kurš šodien renovēs labāk nekā ikdienas prakse to prasa, trīs līdz piecu gadu laikā būs vinnētājs. Man ir bažas, ka daudzi no tiem, kas šobrīd renovē savas mājas, vēl vismaz desmit gadu turpinās maksāt kredītu, taču būs neapmierināti." Nākamgad varēs apmeklēt 1972. gadā būvēto Ērgļu arodvidusskolas dienesta viesnīcu, kuras rekonstrukcijai ar pasīvās ēkas komponentiem jāsākas jau šoruden. Tas būs labs piemērs, kā pārbūvēt padomju laika ēkas atbilstoši 2020. gada standartam.
Tiem, kas interesējas par iespēju renovēt daudzdzīvokļu namus, tos siltinot, varētu rasties jautājums, kāda ir atšķirība starp siltinātām mājām un ēkām, kas renovētas par pasīvajām mājām. Arhitekts norāda, ka pašreizējā ēku siltināšanas programma nepieprasa nekādu ventilācijas sistēmas renovāciju, kas savukārt ir svarīgs elements jebkurā, ne tikai pasīvajā mājā.