Lai kaut cik orientētos fikusu daudzveidībā, tos iedala trijās grupās – sīklapu, platlapu un ložņu fikusi. No sīklapu fikusiem telpās iecienītas daudzās Bendžamina fikusa (F. benjamina) šķirnes, trīsstūru (F. triangularis), struplapu (F. retusa) un vēl dažas sugas; no platlapu fikusiem – gumijkoka (F. elastica) šķirnes, arī Bengālijas (F. benghaliensis), Binnendijka (F. binnendijkii), krāšņlapu (F. cyathistipula), lirveida (F. lyrata) un citas; no ložņu fikusiem (F. pumila) audzē dažādas šķirnes.
Gandrīz visi fikusi ir mūžzaļi augi, kam lapas nekad nenobirst, tomēr daži pie mums ir vasarzaļi, piemēram, vīģe (F. carica), kas ziemā, miera periodā, nomet lapas.
Visi fikusi zied un tiem ienākas augļi – dažāda lieluma un dažādās krāsās, gan ēdami, gan neēdami. Ziedkopa visām fikusu sugām ir bumbierveida, ar nelielu atveri galotnē. Pati ziedēšana ir savdabīgs process, kas raksturīgs tikai fikusu ģintij. Nezinot šīs ziedēšanas īpatnības, liela daļa fikusu īpašnieku jūtas pārsteigti, ka nav redzējuši ziedus, bet augiem piepeši nez no kurienes parādījušies augļi. Fikusiem ir tā sauktā iekšējā ziedēšana, kas norisinās augļa iekšpusē, tam vienlaikus augot lielumā. Kad beigusies ziedēšana un notikusi apputeksnēšanās (savvaļā šai lietā palīdz īpašas panglapsenītes), augļi ir gatavi. Vīģes var ēst cilvēki, bet ar pārējo fikusu augļiem mielojas savvaļas dzīvnieciņi. Ir arī pašauglīgi (partenokarpi) fikusi.
Struplapu fikusam telpās ir zaļi zirņveida augļi, trīsstūru fikusam – gaiši brūni un sīki, krāšņlapu fikusam – gaiši zaļi, palieli, apaļi, dzelteni punktoti, ložņu fikusam – zilganzaļi bumbierveida augļi plūmes lielumā un ar nošķeltu galu, bet Bengālijas fikusam – oranždzelteni un ķiršogu lielumā. Dažādām vīģu šķirnēm augļi ir gammā no dzeltenas līdz melnzilai krāsai.
Lai fikusi uzziedētu, tiem daudzus gadus jāaug. Ja tos audzē no sēklām, ziedēšanu var gaidīt pēc 5 – 7 gadiem, bet, ja no iepriekšējā gadā ziedējuša spraudeņa, tad ziedi un augļi var parādīties pat nākamajā gadā. Ļoti raksturīgi tas ir vīģēm, kuru šķirnes pavairo tikai ar spraudeņiem.
Fikusiem ir augsts izturības slieksnis – tie pacieš noēnojumu un sausu gaisu, aug dažādos substrātos. Lai uzziedētu, šiem augiem nepieciešama gaiša vieta, taču neder tieši, karsējoši saules stari. Ja ziedi un augļi nav vajadzīgi, var audzēt arī noēnotā vietā telpās, kur visu gadu ir konstanta gaisa temperatūra. Iestādīti trūdvielām bagātā, neitrālā, ne pārāk smagā, gaisa un ūdens caurlaidīgā augsnē, fikusi aug ātri, katru nedēļu tiem jādod mēslojums. Mēslošanas biežumam un koncentrācijai jābūt vienmērīgai, ilgi nemēslotu augu nedrīkst spēcināt ar stipras koncentrācijas šķīdumu. Pārbarotam augam parādīsies pārmērīgi lielas lapas. Lai augam nebūtu dažāda lieluma lapu, mēslo regulāri un mēreni.
Arī laistīšanai jābūt regulārai, mērenai un vienmērīgai. Lai gan fikusi ir slaveni ar savu izturību, to saknes augsnes podā necieš ne slapjumu, ne sausumu,
Visus fikusus droši var apgriezt, veidojot tādu lapu vainaga formu, kādu vēlas. Nav jābaidās apšķērēt arī daudzus gadus brīvi augušu fikusu, tiesa, pēc apgriešanas tas kādus mēnešus nebūs pārāk glīts, līdz ataugs.
Ievērojot šos kopšanas un audzēšanas ieteikumus, fikusi necietīs no kaitēkļu uzbrukumiem. Ja nu tomēr uzrodas bruņutis, tad vislabāk palīdz 45 – 50% spirta šķīdums. Tajā iemērc saru otiņu un mehāniski nomazgā visus kaitēkļus.
Zinātniskos pētījumos pierādīts, ka fikusi palīdz ātrāk noārdīt dažādas kaitīgās vielas (amonjaku, toluolu, ksilolu, formaldehīdu), kas izdalās apkārtējā vidē no dažādām lakām, līmēm, plastmasas izstrādājumiem, sadzīves priekšmetiem un tehnikas ierīcēm.
