Burmas kaķis
Foto: Shutterstock

Rakstiņu ģimene ir saimnieki sešus gadus vecam Burmas šķirnes kaķu puikam vārdā Eifelis. "Kad meklējām kaķi, mums bija viens bērns un zinājām, ka nākotnē būs vēl kāds, tādēļ izvēlējāmies šķirni, kuras pārstāvji ir labi draugi bērniem. Burmas kaķi līdz pat savai pēdējai stundiņai ir aktīvi un rotaļīgi," stāsta Kristīne.

Rakstiņi Burmas kaķi noskatījuši suņu un kaķu izstādē Ķīpsalā. "Ieraudzīju šīs šķirnes minci un iemīlējos no pirmā acu skatiena. Piegāju pie saimnieces, kārtīgi izprašņāju un sapratu – jā, tas ir īstais! Tas gan bija mūsu kaķa tētis. Līdz savam kaķītim mums bija kāds laiciņš jāpagaida," atceras Kristīne. 

Kā runčuks tika pie tik interesanta vārda? "Mums ar vīru sapņu vieta ir Parīze. Kad turp aizbraucām, protams, apmeklējām slaveno Eifeļa torni. Atgriezušies Latvijā, vēl labu laiku dzīvojām Francijas galvaspilsētā baudītajās romantiskajās emocijās. Tieši tad mūsu rokās nonāca šis burvīgais kaķis, kuru citādi nemaz nevarējām nosaukt kā vien par Eifeli. Vienmēr viņu samīļojot, domājam par mūsu sapņu vietu Parīzi, kur noteikti atgriezīsimies vēl un vēl."

Uzvedas līdzīgi sunim

"Burmietis atšķiras no citiem kaķiem ar to, ka lielākoties ir aktīvs, nevis pasīvs un snauduļojošs. Viņš gandrīz visu dienu burtiski seko saimniekiem pa pēdām. Kā mazs suņuks, nevis kaķis! Eifelis pat ēd kopā ar mums. Kaut viņam trauciņā jau ir iebērta barība, pagaida, kamēr virtuvē sanākam mēs visi un tikai tad ēd. Viņš guļ pie mums gultā, ieritinājies zem segas.

Burmas kaķis – rotaļīgs kompanjons līdz mūža galam
Foto: Kristīne Rakstiņa ar meitām Leilu un Luīzi (kreisajā pusē) un burmieti Eifeli. Privātā arhīva foto.

Viņš ļoti labi sajūt cilvēka noskaņojumu. Grūtos dzīves brīžos intuitīvi ierāpjas klēpī un nomierina – kaut ko savā kaķa valodā pasaka un nolaiza vaigu, roku vai kāju, paužot mīlestību un atbalstu. Viņš neprasa lielas rūpes, bet vienkārši ir ar mums kā pilnvērtīgs ģimenes loceklis un tas ir tik neizsakāmi jauki. Mēs mīlam Eifeli un jūtam, ka viņš mīl mūs," stāsta šarmantā runčuka saimniece. 

Burmas šķirnes kaķi ir lieliski bērnu draugi, jo paši ir mūžīgie bērni. Rakstiņu ģimenē aug divas meitas – Leila (8 gadi) un Luīze (2 gadi). Eifelis, lai gan jau sasniedzis brieduma gadus, ar meitenēm rotaļājas un dauzās kā mazs kaķēns. Kad viņam pamet bumbiņu, skrien pakaļ un atnes zobos gluži kā suns. 

Saprotams, ka mazi bērni reizēm piemirst, ka mājdzīvnieks nav rotaļlieta, bet gan dzīva radība, kas spēj izjust stresu, sāpes un bailes. Ko Eifelis dara, kad mazās pārkāpj robežas? "Ir gadījies, ka palaiž nadziņus, bet nekad meitenes nav saskrāpējis īpaši stipri. Eifelis, viegli iecērtot ar ķepu, šķiet, tikai brīdina – stop, nu ir par traku! Ar lielo meitu Eifelim kašķa nav bijis jau sen un nu jau arī mazā sākusi saprast, ko nedrīkst darīt, lai no kaķa nenorautos. Tikko redzu briestam domstarpības, iejaucos. Pamācu gan meitu, gan kaķi. Ja runcis ir redzami sakaitināts, stingrākā balsī pasaku "Eifeli!" un viņš momentā nomierinās," savas audzināšanas metodes atklāj Kristīne.

Ziņkārīgs piedzīvojumu meklētājs

Jautāta, vai Burmas kaķim ir arī kāda negatīva īpašība, Kristīne labu brīdi domā un tad saka: "Varbūt vienīgi viņa milzīgā ziņkārība reizēm ir mīnuss. Kā ierauga vaļā ārdurvis, momentā izšmauc pa tām un dodas ekspedīcijā. Mēs skrienam, meklējam un saucam, bet viņš nerādās, it kā gaisā būtu izkūpējis. Reizēm viņam patīk paslēpties un vērot satrauktos saimniekus no malas. Tādu reižu bijis daudz un, šķiet, šajā ziņā Eifelis ir nelabojams."

Burmas kaķis – rotaļīgs kompanjons līdz mūža galam
Foto: Eifelis ar Luīzi. Privātā arhīva foto.

Reiz runcis izspruka ārā, kad Kristīnes vīrs Ainis vēlu vakarā iznesa atkritumu spaini... "No rīta nevarēju saprast, kāpēc mincis man neguļ virs galvas, kā ierasts. Jā, jā, tā viņš dara! (Smejas.) Pēcāk brīnījos, kāpēc viņš neskrien pie savas barības bļodiņas. Kad sapratām, ka Eifeļa nekur dzīvoklī nav, bijām panikā. Ātri atskārtām, kurā brīdī varējis izlavīties pa durvīm. Izskrēju kāpņu telpā, saucu – nekā! Tad nāca lejā kaimiņiene un apjautājās, vai tas kaķis, kurš augšstāvā, stūrī saritinājies mazā kamoliņā, žēli ņaud, gadījumā nav mūsējais. Fiksi skrēju augšā – jā, tas bija Eifelis! Muļķis tāds, protams, bija laimīgs, ka beidzot varēja tikt mājās. Reiz vasarā bijām paņēmuši Eifeli uz laukiem un šis, protams, iemanījās aizlaisties. Nevarējām sasaukt visu dienu, līdz pašā nakts melnumā pats iznāca no krūmiem, jo, redz, sagribējās ēst," smejoties atceras Kristīne. 

Sākumā gan Eifelis Rakstiņu ģimenei sagādājis lielas raizes, jo grauzis visus vadus, kam ticis klāt. Kristīnes mobilā telefona lādētāja vadu runča asie zobi pārcirtuši tik bieži, ka pēc kārtējās līmēšanas ar izolācijas lenti tas palicis vien knapi pārdesmit centimetru garš. Palaidni mēģinājuši vest pie prāta gan ar vārdiskiem brāzieniem, gan kādu reizi – pērienu, taču vadi kaķu puikam bijuši teju kā nepārvarama atkarība. Pēc laika Rakstiņi ievērojuši, ka Eifelis vados tikai atstāj zobu pēdas, taču vairs tos nepārgrauž. Sapriecājušies, ka pamazām kāre uz vadiem pāriet. 

Burmas kaķis – rotaļīgs kompanjons līdz mūža galam
Foto: Luīze un Eifelis mīļojas. Privātā arhīva foto.

"Tomēr Eifelis vēl nespēja pavisam atvadīties no šī netikuma. Pēc kārtējā incidenta Ainis viņam bļodiņā barības vietā ieritināja sagrauztus vadus. Varbūt sakritība, taču kopš tās reizes Eifelis pie vadiem vairs nav skāries," stāsta Kristīne. 

 "Eifelis ir ļoti rotaļīgs, ziņkārīgs, runīgs un mīļš. Jā, arī liels blēņdaris, taču tieši tas mums viņā visvairāk patīk! Tā kā paši esam ļoti aktīvi, tad dzīvnieks ar šādu raksturu ir mums ideāli piemērots. Ar Eifeli nekad nav garlaicīgi!"

Source info

MansDraugs.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.
Saimnieku skola
Mansdraugs iesaka