Jāsāk ar to, ka alabaji ir vieni no lielākajiem un spēcīgākajiem suņiem un labākajiem sargiem starp visām šķirnēm, turklāt ir slaveni ar savu spēju ne tikai izdzīvot, bet pat, bēdu nezinot, ilgstoši mitināties un radīt pēcnācējus ārkārtīgi skarbā vidē un klimatiskajos apstākļos.

Kas Baibu pamudināja izvēlēties tieši šo šķirni? "Pirmais četrkājainais aziāts – balta suņu meitene – pie mums nonāca, kad uz labākiem medību laukiem pārcēlās iepriekšējā mīlule. Mēs ar brāli bijām apsolījuši mammai, ka pagādāsim viņai jaunu suni, tikko viņa tam būs gatava. Kā vienmēr tādos brīžos mamma teica: nekad vairs...

Tomēr pienāca diena, kad, pārnākot no darba, mamma, acīm mirdzot, paziņoja, ka šodien esot ieraudzījusi savu sapņu suni. Viņa pa taisno bija devusies pie aziāta saimnieces un noskaidrojusi, kas tas ir par suni un kur tādu var dabūt. Sagadījās tā, ka audzētavā tieši bija kucēni un pēc pāris nedēļām mums mājās bija burvīgs, balts kamoliņš, kurš vairāk izskatījās pēc maza leduslācīša, nevis kucēna.

Drosmīgais un lādzīgais milzis Vidusāzijas aitu suns
Foto: Ramirs vēl pavisam mazs. Privātā arhīva foto.

Suņu meitenei devām vārdu Kabajasi par godu kādam japānim, taču pēc tam iesaucām vienkārši par Kabu," stāsta Baiba. Pēc Kabas ģimenē ienācis melns suņu puika vārdā Baburs, savukārt viņa vietā tagad ir stājies Ramirs, kura kažoks ir viscaur balts.

Drosmīgais un lādzīgais milzis Vidusāzijas aitu suns
Foto: Ramirs atpūšas savā gultiņā. Privātā arhīva foto.


"Viņu paņēmām agrā pavasarī, kad piemājas dīķi vēl klāja ledus. Ramirs šad tad pa to staigāja un slidinājās. Kad ledus bija nokusis, jaunietim nez kāpēc šķita, ka var šo nodarbi turpināt, un ar ieskrējienu piezemējās ūdenī - tā bija viņa pirmā pelde," smejoties atceras Baiba.