Korella – apķērīgs un sabiedrisks papagailis

Korella (Nymphicus hollandicus) ir viens no iecienītākajiem papagaiļiem Latvijā. Un nav brīnums! Putns nav ne sīks, ne pārlieku liels, tādēļ tam atradīsies vieta jebkurā mājoklī. Turklāt tas nav no dārgajiem, kaut ir ļoti apsviedīgs un spēj iemācīties daudz frāžu.
Uzziniet par šiem putniem vairāk un iepazīstieties ar korellu tēviņu Arta (par vārdu arī īpašs stāsts!), kurš jau gandrīz 18 gadus ir Ķiņķeru ģimenes mīlulis.

Vita Ķiņķere kopā ar vīru iegādājās korellu laikā, kad abi iekārtoja mājokli un sāka dzīvot kopā. Nu jau gandrīz 18 gadus papagaiļu tēviņš vārdā Arta ir bijis abiem līdzās gan priekos, gan bēdās. "Varētu teikt, viņš ir mūsu ģimenes svētība," saka Vita.

- Kādēļ par mājdzīvnieku izvēlējāties papagaili un kādēļ – tieši korellu?

Vita: "Galvenais iemesls – papagailis neprasa lielu kopšanu un to var dažas dienas atstāt mājās vienu, saberot trauciņā pietiekami daudz barības. Mums kā jau jauniem cilvēkiem, kuri piekopj aktīvu dzīvesveidu, tas bija būtisks nosacījums. Ja aizbraucām kaut kur ilgāk par trim dienām, ar visu būri aizvedām pie radiem. Gribējām pamēģināt vidēja lieluma papagaili, jo mazie viļņotie gan man, gan vīram bērnībā bija bijuši. Lielajiem ir vajadzīga rūpīgāka kopšana un viņi ir slimīgāki, tāpēc izvēlējāmies korellu. Pirms tam vienai paziņai bija šāds papagailis un es redzēju, ka ar to var jauki spēlēties un "izdresēt" ne sliktāk par suni vai kaķi."

Papagaili nopirkām zooveikalā. Viņš vēl bija "cālis", pat lidot nemācēja. Mums teica – 90 procenti, ka būs meitene, tādēļ nosaucām par Artu. Taču, kad papagaiļa apspalvojums ieguva īstās krāsas, sapratām, ka tomēr puika. Karellas ir tādas Austrālijas cielaviņas. Lido maz, vairāk pārlido.

Taču, kad mācījās lidot, gāja visādi. Reiz izlidoja no būra un piezemējās uz slidenā klavieru vāka. Protams, paslīdēja un ar blīkšķi iekrita aiz klavierēm, kas bija piebīdītas pie sienas. Raudādama pieskrēju klāt, jo domāju, ka putniņš būs pagalam, taču izdzirdēju, ka spārdās starp sienu un klavierēm. Lēnām, uzmanīgi pavilku tās nost un sev par prieku izvilku pavisam veselu putniņu.

Korella – apķērīgs un sabiedrisks papagailis
Foto: Ķiņķeru ģimenes mīlulis vārdā Arta. Privātā arhīva foto.

- Kāds Artai ir raksturs?

Brīnišķīgs! Viņa ir ļoti sabiedriska, bet pacietīga. Putnam ļoti patīk savā būrītī, kur tas vienmēr priecīgi atgriežas. Kad iegādājāmies Artu, pieredzējuši papagaiļu saimnieki ieteica pirmās divas nedēļas putnu nelaist laukā no būra, lai viņš apzinās, ka tā ir viņa māja. Tad nekad nevajadzēs putniņu ķert un bāzt būrī, pats ielidos. Tā arī notika.

Ņēmām vienu putniņu, nevis pārīti, jo tad tas vairāk pierod pie saimniekiem un drīzāk iemācās runāt, nekā pārītis, kas vairāk "ņemas" savā starpā. Arta ir roku putniņš – tiklīdz pieliek pirkstu pie kociņa, kur viņa sēž, uzkāpj uz tā un ir priecīga, ka viņai pievērsta uzmanība. Tad viņa pieliec galvu uz leju, tā prasot, lai viņai pakasa kakliņu. To darot, gan jābūt uzmanīgam – nedrīkst pardaudz aizvirzīt roku uz muguras pusi, citādi Arta ķērc un mēģina iekost pirkstā. Ne pārāk stipri gan, tikai pamāca, lai saimnieks pareizi kasītu.

Šķiet, Arta vienādi pieķērusies mums visiem, tikai pret mazāko ģimenes locekli – Lailu – izturas piesardzīgi. Saprot, ka viņai pilnībā nevar uzticēties, tāpēc labāk turas pa gabalu. Tāpat bija ar pārējiem bērniem, kamēr bija mazi. Mēs, protams, arī uzmanījām, lai bērni putnam aiz sajūsmas nenorauj galvu. Kad bērni paaugās, Arta sāka uzticēties, ļāva sevi kasīt, bučojās.

Korella – apķērīgs un sabiedrisks papagailis
Foto: Vitas Ķiņķeres dēls Edgars kopā ar Artu.

- Papagailis prot bučoties?

Tas notiek tā – Arta sēž man (vai kādam citam ģimenes loceklim) uz pleca, pagriežu galvu un pakustinu lūpas un putns pieliek pie tām savu knābīti. Iemācījām viņu tā darīt, barojot no lūpām. Kadreiz, kad ēdām, ņēmām viņu uz pleca. Arta diedelēja ēdienu, liecās tuvāk mutei un mēģināja kaut ko no tās izmakarēt.

Reiz puika ēda spageti un Arta mēģināja izvilkt viņam no mutes garo makaronu, bet tas nepadevās, tāpēc, zaudējusi līdzsvaru, iekrita šķīvī un sapiņķērējās makaronos. (Smejas.)

Kādudien buču Artai mēģināja iedot vīra brālis, kurš bija atnācis ciemos. Viņa sadusmojās un iekoda lūpā līdz asinīm. Bijām pārsteigi, jo pat nezinājām, ka viņa prot tik stipri iekost. Nevienam no savējiem nekad tā nav darījusi pat, kad viņu tīši kaitina, kustinot pirkstu knābja tuvumā. Arta mēģina to noķert, izplēš spārnus un šad tad pat šņāc.

Vēl Arta sagaida savējos mājās, priecīgi ķērcot. Turklāt sāk kliegt jau tad, kad savējais vēl nav atvēris durvis. Savukārt, ja kāpņu telpā ienāk svešinieks, viņa nekliedz. Kā viņa atšķir, nezinu. Varbūt pēc soļiem vai atslēgu šķindoņas. Pārnākot mājās, jāieiet istabā un jāpasaka: "Čau, Arta!" – tad viņa apklust.

- Vai Arta runā?

Viņa saka: "Arta, kas tā dara, ko?" Šo frāzi – taču bez vārda "Arta" – pirmoreiz pateica nākošajā dienā pēc mūsu kāzām. Ienāca istabā vedējtēvs un pastāstīja, ka viņu tikko viens esot sabāris. Vairs neatceros, kāpēc mēs savulaik Artai tā teicām. Šķiet, viņa reizēm no rīta kliedza un traucēja gulēt.

Paši nebūtu iedomājušies, ka papagailis uzreiz var apgūt tik garu frāzi. Vēlāk viņa iemācījās izrunāt savu vārdu un pati pielika pie šīs frāzes. Savulaik Arta to bieži atkārtoja spoguļojoties – izpleta spārnus un lamājās.

Gadījās, ka virtuvē ielīda tukšā, spīdīgā katlā, tur spoguļojās un atkārtoja: "Arta, kas tā dara, ko? Arta, kas tā dara? Ko, ko, ko?" (Smejas.) Vairs Arta tā nedara, jo puts kļuvis vecs un slinks. Lidot arī vairs negrib. Jaunībā teica vēl kaut ko, taču mēs tā arī nesapratām, ko tieši.

Vēl Artai patīk, kad pa televizoru vai radio skan operu ārijas, jo sevišķi augstās notis – tad viņa "dzied" vai, pareizāk, "spiedz" līdzi.

- Kāda kopšana papagailim nepieciešama?

Tiešām minimāla – reizi dienā jānomaina avīze būra apakšā, jānomazgā būris no ekskrementiem, jānomaina ūdens un ēdiens. Tas ir vecākā dēla pienākums un aizņem piecas minūtes.

Dažreiz būri jāiztīra pamatīgāk, izņemot un apmazgājot visus pribambasus – kociņus, kāpnītes un spogulīšus. Ja arī kādu dienu nesanāk nomazgāt būri un nomainīt ēdienu, nekas traks. Arta nav cūcīga un ēdienu parasti neizēd.

- Ar ko putnu barojat?

Dodam speciālo barību, kas domāta vidēja izmēra papagaiļiem. Var dot arī to, kas domāta mazākiem, bet ne lielākiem. Karellas labprāt ēd auzas, prosu un saulespuķu sēkliņas. Kā našķus dodam burkānus, dažādu augļu gabaliņus, arī riekstus. Vasarā no meža atnesam mellenes ar visām mētrām un ieliekam būrī.

Ieliekam arī, piemēram, ābeles zariņus, jo ap tiem Artai patīk asināt un notīrīt knābi. Dodam vārītu oliņu ar visu čaumalu. Papagailim sevišķi garšo dzeltenums, bet čaumala vajadzīga, lai uzņemtu kalciju. Arī zooveikalā nopērkams speciāls kaļķītis.

Vēl tur var dabūt īpašus kociņus ar sēkliņām, bet Artai tie ne visai garšo. Ēd arī maizi. Esmu dzirdējusi, ka nedrīkst dot dilles, tāpēc neesmu mēģinājusi. Putns ir pagaršojis daudz ko no mūsu galda, vienreiz pat sīpolu – tad gan uzreiz šķaudīja un ņēmās dzert. Pēdējā laikā Artu pie ēdamgalda neņemam, citādi bērniem nav nekāda ēšana.

- Kur Arta mitinās? Vai var brīvi lidināties pa mājokli?

Artai ir pietiekami plašs un ērts būris, kur viņai vienmēr patīk atgriezties. Arta, kā jau minēju, nav no lidotājputniem, sevišķi tagad, kad veca. Ja aizmirsti aiztaisīt būra durtiņas un aizej no mājas, trakākais, ko var sastrādāt – iziet no būra, uzkāpt uz tā (tur viņai patīk) un pagrauzt tapetes. Bet parasti Arta nemaz pati no tā ārā nelien. Ja vēlas to izdarīt, kliedz, lai kāds pienāk, pieliek pirkstu klāt un izņem ārā.

Dodoties prom no mājām, būri gan labāk vaļā neatstāt, lai nenotiek kāda nelaime, piemēram, neaizkrīt kaut kur. Savukārt, kad esam mājās, ir risks nepamanīt, ka Arta nolaidusies uz grīdas, un uzkāpt viņai virsū.

Artai nepatīk, ja būrim uzklāj virsū kaut ko neparastu, piemēram, košu, neredzētu lakatu, vai arī blakus būrim attaisa lietussargu. No bailēm Arta šņāc, sabožas un izplēš spārnus. Bet citreiz no pārsteiguma būrī nokrīt. Tad savukārt es sabīstos un skatos, vai nav sasitusies. Parasti viss ir kārtībā, pažēloju un pabužinu viņu.

- Vai papagaiļa uzturēšana izmaksā dārgi?

Noteikti nē. Neesmu gan rēķinājusi, precīzi cik mēnesī iztērēju. Kilograms speciālās barības maksā aptuveni 3,50 eiro. Ar to pietiek vismaz divām nedēļām. Šad tad gribas nopirkt kādu rotaļlietu, bet tā parasti paliek uz mūžu un nemaksā dārgi. Tas ir kāds spogulītis ar zvaniņu vai trepītes.

Artai ļoti patīk riņķis ar zvaniņu apakšā. Viņa uz tā sēž, šūpojas, bet, kad par kaut ko sadusmojas, sāk "plūkāt" zvaniņu, mēģināt noķert aiz mēlītes un ķērc, ja neizdodas.

- Kādi ir korellu lielākie trūkumi?

Nevaru īsti nevienu nosaukt, ja nu vienīgi reizēm bļaušana var būt traucējoša. Taču, apsedzot būri, Arta apklust. Korellas tiešām ir ļoti gudri papagaiļi. It kā nav daudz to smadzenīšu galviņā, bet tik daudz ko saprot.

Source info

MansDraugs.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.
Saimnieku skola
Mansdraugs iesaka