Visa dzīve bija priekšā. Mājas meklē četri suņi, kas patversmē mīt gadiem ilgi

Visa dzīve bija priekšā. Mājas meklē četri suņi, kas patversmē mīt gadiem ilgi
Foto: Privātais arhīvs/Laima Ozola

Katra patversmē aizvadītā diena sunim var šķist kā mūžība. Diemžēl daudzi suņi patversmes sienās nodzīvo pat gadiem ilgi, gaidīdami savu jauno saimnieku. "Ulubeles" kuplajā mīluļu pulkā mīt četri suņi: draiskulīgi, uzticami, mīļi un joprojām bez sava cilvēka. Turpinājumā patversmes darbinieku teiktais par katru no četrkājaiņiem.

Kad Marko nonāca "Ulubelē", viņš bija jauns, dzīvespriecīgs un ziņkārīgs suņu puika. Bija 2011. gads un visa dzīve priekšā. Vienīgi raksturs Marko bija tāds – mazliet kautrīgs, mazliet bikls. Viņš neskrēja pretī cilvēkiem, kas nāca izvēlēties sev suni, nerādīja, cik skaists un īpašs ir, viņš bija jāiedrošina, jāuzmundrina, vārdu sakot – jāiepazīstas ar viņu kārtīgi. Bet ne katrs adoptētājs gatavs braukt uz patversmi vairakkārt, lai iedraudzētos. Un tā Marko jau piecus gadus ir "Ulubelē".

Visa dzīve bija priekšā. Mājas meklē četri suņi, kas patversmē mīt gadiem ilgi
Foto: Laima Ozola. Marko

No ziņkārīga puikas kļuvis par senioru, kurš, tāpat kā jaunībā, ir mazliet bikls un mazliet kautrīgs – tās ir īpašības, ko laiks un patversme nespēj izmainīt. Toties Marko lieliski saprotas ar visiem suņiem, ir mierīgs un paklausīgs.

Viņš ir kā bērns, kas jāiedrošina un par kura katru mazo uzvaru gribas priecāties. Ja vien kāds pamanītu šo vaicājošo, uzmanīgo un uzticīgo skatienu... Ja vien kāds pasniegtu pretī roku... Marko ļoti censtos būt visīstākais un vienīgais uzticamais draugs.

Spaiks ir Ziepniekkalna puika. Pirms divarpus gadiem atrasts uz ielas – ar kakla siksnu, bet bez saimnieka. Un cilvēks tā arī nav meklējis savu pazudušo draugu. Spaiks ļoti mīl kompāniju – vairāk gan cilvēku kompāniju, jo savu sugas brāļu vidū viņam gribas būt svarīgākajam noteicējam un ne visi ar to ir mierā.

Visa dzīve bija priekšā. Mājas meklē četri suņi, kas patversmē mīt gadiem ilgi
Foto: Privātais arhīvs. Spaiks

Ar cilvēkiem toties ļoti sirsnīgs un labestīgs, paklausīgs un uzmanīgs. Spaiks ir īpašs ar savu skaļo un neparasto balss tembru – ja viņš paceļ balsi, tad visa patversme to dzird, un, kad Spaikam sirds pilna un viņš grib izteikties, tad visi klausās. Šobrīd gan suņu vīru mazliet sāk pievilt austiņas un dzirde kļuvusi vāja, mazliet arī stīvums iezadzies kaulos, tāpēc Spaiks dod priekšroku dzīvei siltās opīšmājas iekštelpās, kur lieliski iejuties.

Bet patversme nekad nevar būt pa īstam mājas, tāpēc opīšmājas kaktiņā Spaiks sapņo par savu gultiņu un sava saimnieka nedalīto uzmanību. Tikai vienu cilvēku, vienu cilvēku visā pasaulē, kurš sadzirdētu Spaika balsi un aizvestu sev līdzi.

Štokingera jeb, kā viņu patversmē mīļi sauc, Štokija dzīvesvieta bijusi kaut kur Rumbulas Dārziņu rajonā, kur viņš atrasts klaiņojam pirms diviem gadiem. Štokijam ir apmēram 10 gadi, rāms raksturs, liela bērna uzvedība un izskats.

Visa dzīve bija priekšā. Mājas meklē četri suņi, kas patversmē mīt gadiem ilgi
Foto: Privātais arhīvs. Štokingers

Var just, ka dzīve viņu nav lutinājusi – viņš novērtē un ir gatavs cīnīties par katru kumosiņu, ko saņem. Sena kājas trauma padara viņa gaitu vecišķāku nekā viņš patiesībā jūtas, jo viņš ļoti labprāt iet pastaigās un rosās pa savu voljeru. Tikai Štokijs vien pats zina, cik ļoti katru nedēļu gaida savus mīļos pastāvīgos draugus, lai dotos kopīgā apgaitā pa mežu un kavētu laiku sarunās.

Viņš gaida to savu vienīgo cilvēku, kurš šajā lielajā, pavecajā, mazliet lempīgajā diezgan parasta izskata klibajā sunī ieraudzīs to sirsnīgo liela bērna dvēseli, kas gatava mīlēt un būt uzticīga līdz kapa malai. Cik ļoti viņš alkst piespiest sānu saimnieka kājai un domāt, ka vecumdienas, ja vien tās sagaidām savās mājās, nemaz nav tik sliktas...

Spančijs Bobs ir patversmē sen – četri ar pusi gadi "Ulubelē" ir daudz desmit gadus vecam senioram ar tādu dzīves pieredzi kā Spančbobam.

Visa dzīve bija priekšā. Mājas meklē četri suņi, kas patversmē mīt gadiem ilgi
Foto: Privātais arhīvs. Spančbobs

Viņu atrada, nekustīgi guļam uz ielas. Autotrauma ar neprognozējamu iznākumu – tā ārsti secināja, un ilgus mēnešus visi gaidīja. Spančijs mēnešiem gulēja nekustīgi un sapņoja par dienām, kad atkal varēs piecelties un skriet, skriet, skriet. Jā, šis sapnis piepildījās, un, kaut arī Spančijs joprojām skrien tikai pa patversmes voljeru un brīvdienu pastaigās, viņš savam vecumam ir ļoti dzīvespriecīgs un aktīvs, ar prieku sagaida katru jaunu dienu un katru jaunu apmeklētāju.

Vienīgi citi sugas brāļi mazliet bojā kopējo noskaņojumu – tos Spančbobs īsti necieš un labprāt pārceltos uz kādu klusāku un mierīgāku vietiņu kopā ar cilvēku, kurš viņam uzdāvinātu otro iespēju dzīvē.

Source info

MansDraugs.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Saimnieku skola
Mansdraugs iesaka