Ar Toma un Džerija sindromu tiek apzīmētas lēkmes, kas kaķiem rodas skaņu ietekmē. Tiek vēstīts, ka šī parādība novērota tikai pēdējo gadu laikā. Kā riska grupa nosaukta īpaši vecāka gadagājuma kaķi, taču konkrēts iemesls un lēkmju ģenētiskais cēlonis netiek minēts.
Tiek ziņots, ka mājdzīvnieki piedzīvo lēkmes samērā ikdienišķu skaņu dēļ. Tā kā kaķiem dzirde ir viena no spēcīgākajām un attīstītākajām maņām, kas ļauj sadzirdēt, piemēram, medījuma tuvošanos, ikdienā dzirdamās skaņas varot tiem traucēt. Kā dažas no kaķus ietekmējošām skaņām tiek minēti datora peles klikšķi, olas sišanās pret katlu vārīšanās procesā, glāžu saskandināšana, metāla karotes atsitieni pret māla krūzi vai bļodu un pat skaņa, kas rodas, taisot vaļā paša dzīvnieka barības konservu kārbu. Vai tas viss patiesi var ietekmēt kaķi?
Toma un Džerija sindroms patiesībā ir tikai parādības sava veida iesauka, kāda dota šai problēmai. Kā zināms, abi multfilmu varoņi viens otru kaitināja, turklāt kaķis visbiežāk bija tas, kurš tika pakļauts dažādām skaņām, trokšņiem un pāridarījumiem. Parādība tiek raksturota kā "feline audiogenic reflex seizure", kas, kā jau minēts, ir lēkmes, piedzīvotas skaņas ietekmē.
Kā dažas no kaķus ietekmējošām skaņām tiek minēti datora peles klikšķi, olas sišanās pret katlu vārīšanās procesā, glāžu saskandināšana, metāla karotes atsitieni pret māla krūzi vai bļodu un pat skaņa, kas rodas, taisot vaļā paša dzīvnieka barības konservu kārbu.
Tiesa, pētījums ar to vien nebeidzas, jo veterinārārsti vēl gribot noskaidrot, vai ir kādi kaķi, kuri ir vairāk pakļauti šādam satricinājumam. Tāpat jānoskaidro, vai skaņas uztveršana un ietekme, kas rada lēkmes, kaķiem ir iedzimta, ģenētiska. Tamdēļ pētnieku komanda gribētu pētīt jau cietušos kaķus, kas palīdzētu veiksmīgāk rast problēmas cēloni.
Kaķu lēkmes, kā ziņo, neietekmē skaņas skaļums, jo tās riska skaņas, kas kaķos veicina neparasto darbību, var būt arī salīdzinoši klusas un pat cilvēka ausīm nedzirdamas. Tāpat tiek vēstīts, ka skaņas nav tikai negaidītas un pēkšņas, kas kaķi gan pārsteigtu, gan saasinātu viņa dzirdi. Skaņas ir arī kaķim pat ļoti ierastas, piemēram, barības konservu kārbas atvēršana un citas.
Pētnieki pieļauj, ka saimnieki, iespējams, pat neaizdomājas, ka viņu kaķa lēkmes, ja tādas ir, saistāmas ar skaņu. Tāpat tiek ziņots, ka lēkmes nerodas stresa ietekmē, kā tas daudzos gadījumos notiek, bet gan tad, kad kaķis ir šķietami mierīgs vai pat pusdieno.
Kaķu dzirde ir visai labi attīstīta un ļauj sadzirdēt, piemēram, kādu grauzēju, kas zem grīdas darbojas.
Taču ne visus kaķus skar šī problēma. Tiek pieļauts, ka kaķu riska skaņas var atšķirties, piemēram, vienam var nepatikt glāžu šķindoņa, bet citam - datora peles klikšķi.
Zināms, ka kaķu dzirde ir visai labi attīstīta un ļauj sadzirdēt, piemēram, kādu grauzēju, kas zem grīdas darbojas. Kaķis ir mednieks, tāpēc savu medījumu var labi sadzirdēt. Bieži vien grauzēju izdotās skaņas nav cilvēkiem sadzirdamas, tāpēc tas ir vēl viens pierādījums tam, cik smalkas skaņas kaķis var sadzirdēt.
Konkrēts lēkmju un šī sindroma cēlonis netiek nosaukts, bet pētnieki pieļauj, ka saimnieki vienkārši par to ir maz informēti un šo pazīmi piedēvē citai slimībai. Tāpat tiek minēts 15 gadu vecums, kura laikā var parādīties šī problēma, taču līdz kuram daudzi kaķi nemaz nenodzīvo.
Raksturojot šādu sindromu, viņa min - maz ticams, ka tāds eksistē. Piemēram, viņas mājas mīlule varot gulēt pat pie ļoti skaļas skaņas. Taču, skaidrojot par Birmas kaķu īpatsvaru veiktajā pētījumā, viņa pieļauj, ka tad ir jāpēta tieši Birmas kaķi, kuriem tiešām, iespējams, šāda reakcija uz skaņām var būt ģenētiski iedzimta.
Ir kaķi, kas stresa situācijās murrā vai elpo kā suņi.
Konopore nenoliedz, ka, protams, kaķiem var būt epilepsijas lēkmes, taču to izcelsme var būt dažāda. Savukārt, skaidrojot veco kaķu īpatsvaru it kā ar sindromu sirgstošo mīluļu vidū, viņa stāsta, ka vecuma demence ir izplatīta gan kaķu, gan suņu vidū. Tad dzīvnieks neizjūt ne laiku, ne arī apkārtni, kas var novest pie apjukumam līdzīgas izturēšanās.
Arī Jānis Jeserevičs, veterinārārsts no Somijas specializētās neiroloģiskās veterināras klīnikas "Aisti", uzskata - šīs pazīmes drīzāk piedēvējamas epilepsijai, nevis skaņai un tās šķietamajai ietekmei. Protams, nevar viennozīmīgi apgalvot, ka pētnieku izteiktais pieņēmums ir nepatiess, taču vismaz pagaidām tam nav zinātniska pamatojuma.
Raksta tapšanā izmantota informācija no portāliem Pets4homes.co.uk, Sciencemag.org un Telegraph.co.uk. Pētījums publicēts žurnālā "Journal of Feline Medicine and Surgery" un lasāms šeit.
