Jauks un pūkains, bet nav kaķis. Tarantuls kā mājas mīlulis – kādēļ gan ne?

Jauks un pūkains, bet nav kaķis. Tarantuls kā mājas mīlulis – kādēļ gan ne?
Foto: Privātais arhīvs

"Šani kopumā ir jauks un mierīgs, un tikai vienreiz bija parādījis savu īsto raksturu," stāsta dermatoloģe Jekaterina Pudova. Nē, viņa neraksturo ne suni, ne kaķi, kas varētu būt ierastākie mājdzīvnieki. Jekaterinas uzmanības lokā nonākuši īpaši mājdzīvnieki, pūkainie un krāsainie tarantuli. "MansDraugs" viņa laipni pastāsta, kāda ir ikdiena ar neparastajiem mājdzīvniekiem, kā šīs dzīvās būtnes jākopj un vai Latvijā viņa var iegūt visu nepieciešamo savu mīluļu ikdienai.

Lai arī Jekaterina bērnībā gribēja savu sunīti vai kaķīti, vecāki to nav ļāvuši. Arī šobrīd viņa labprāt rūpētos par kādu četrkājaino draugu, taču, kā pati saka, "ar manu darbu un dzīvesveidu nevaru tos atļauties, jo apzinos, cik daudz laika un uzmanības prasa šīs dzīvās būtnes". Taču bērnībā viņai kaķa un suņa vietā bija papagailis un jūrascūciņa, ar kuru Jekaterina spēlējās un pat devās pastaigās. "Viņš bija ļoti paklausīgs puika un prom nemuka," viņa atminas.

Reiz Jekaterina mājās pārnesa balodi ar salauztu kāju. Lidotājs kļuvis par vienu no viņas pirmajiem pacientiem, kas uzlikts uz virtuves "ķirurģiskā" galda. "Sameistaroju no sērkociņa kaut ko līdzīgu šinai un sasaitēju balodim salauzto kāju, kārtīgi "apstrādājot" to arī ar asarām. Kādu mēnesi balodis dzīvoja pie mums mājās un brīnumainā kārtā salauzta kāja sadzija. Vēlāk to izlaidām ārā," viņa atminas, piebilstot, ka dzīvnieki pašai patikuši jau kopš mazotnes un ka vecākiem, šķiet, ar neparasto pacientu bija gluži vienkārši jāsamierinās. Jekaterinas gādīgajās rokās nonācis ne tikai balodis, bet arī cālīši, pīlītes, kurmji un citas dzīvās radības. "Bērnībā laukos pie vecvecākiem man bija dzīvnieku kapsēta, kur ar visiem pienācīgajiem rituāliem tika apglabātas visas iespējamās radības," teic pati Jekaterina. "Bērnībā sapņoju kļūt par vetārstu, bet dzīve iegrozījās tā, ka ārstēju cilvēkus."

Man parādījās nepārvarama vēlme atkal dabūt sev zirnekli. Nezinu īsti, kāpēc, bet šīs radības mani patiesi fascinē. Jekaterina Pudova

Solis tuvāk saviem nākamajiem mājdzīvniekiem tika sperts laikā, kad Jekaterina mācījās otrajā kursā Rīgas Stradiņa universitātē. "Biju aizgājusi uz eksotisko dzīvnieku izstādi, kur arī nopirku savu pirmo putnuēdāju," atklāj Jekaterina. "Tautā daudzus lielus zirnekļus sauc par tarantuliem, kaut gan lielākoties tie ir putnēdāji un no pirmajiem atšķiras anatomiski." Toreiz viņas uzmanību piesaistījis "miermīlīgais "Brachypelma albopilosum" pārstāvis", kurš pie saimnieces nodzīvojis aptuveni piecus vai sešus gadus. Jekaterina skaidro: "Šī ir gana laba suga iesācējiem samērā mierīga rakstura dēļ. Es mēdzu to ņemt rokās un lielakoties viņš nepretojās. Ja ņēma kāds cits, nereti stresojot, kasīja nost kairinošus matiņus, tāpēc laiku pa laikam staigāja pliku "dibenu"."

Lai arī daudziem cilvēkiem šāda mājdzīvnieka izvēle varētu šķist nesaprotama, tas nenozīmē, ka mazajam mīlulim nevar pieķerties. Kad pirmais zirneklis devās uz citiem medību laukiem, Jekaterina ļoti pārdzīvoja: "Domāju, ka vairs nevienu mājdzivnieku neņemšu, jo, kad tie nomirst, ir bezgala skumji. Bet pēc nepilnas nedēļas netālu no mājām uz ielas noķēru mazu papagaili. Jā, jā, tieši noķēru. Šis, acīmredzot, bija aizmucis, bet sadraudzēties ar vietējiem zvirbuļiem nesanāca, tāpēc labprāt uzleca man uz atrasta kociņa."

Taču domu par vēl kādu zirneklīti Jekaterina no prāta neizslēdza. Viņa stāsta: "Pēc daudziem gadiem, 2013. gada sākumā, man parādījās nepārvarama vēlme atkal dabūt sev zirnekli. Nezinu īsti, kāpēc, bet šīs radības mani patiesi fascinē. Šoreiz bija pārliecība, ka vēlos pilnīgi melnu. Oglīte (tā sauca manu pirmo) arī bija melns ar nelieliem oranžiem matiņiem uz kājām un vēderiņa, gandrīz kā aizdegta oglīte." Sacīts – darīts! Sācies nākamā mīluļa meklēšanas posms: "Pārskatot zirnekļu piedāvājumu Latvijā un neatradot īsto, sāku meklēt citur Eiropā. Tā es atradu vienas Lielbritānijas entomoloģes mājaslapu, kur arī atradu manu skaistuli Šani – "Grammostola pulchra" putnēdāju. "Shani" sanskritā apzīme planētu Saturnu, un tam ir melni zila krāsa. Šīs sugas pārstāvji ir nedaudz indīgāki un agresīvāki, bet tomēr var ņemt rokās. Ir sugas, kas man vēl ļoti ļoti patīk, bet tie nereti ir ļoti indīgi un nu "samīļot" diez vai ļausies."

Raksturojot pašreizējo mājas iemītnieku, Jekaterina min: "Šani kopumā ir jauks un mierīgs, un tikai vienreiz bija parādījis savu īsto raksturu. Kādu dienu es tīrīju viņa māju un šim šāda ielaušanās viņa teritorijā nebija pa prātam, un tad nu klasiska aizsargpoza un indes izlaišana tika nodemonstrēta. Tagad, kad tīru būri, laižu viņu ārā un tad šis jautri defilē apkārt, augsti paceļot savu melno "dibenu"."

"Šani garderobē nu ir jau piecas "kleitas"," teic īpašā mājdzīvnieka saimniece, komentējot tarantula ādas maiņu. ""Kleitu" maiņas process ir ārkārtīgi interesants. Pārdzimšana ir ļoti stresains process pašam zirneklim, tāpēc vairākas dienas, citreiz pat nedēļas pirms tā tiek cītīgi gatavota vieta. Visa māja tiek pārrakta, pārkārtota un pārklāta ar tīmekli, lai nekas pārdzimšanas mirklī nevarētu uzgāzties un iztraucēt. Tā ir skaidra pazīme, kad tarantulu vairs nav jābaro un vajadzētu neaiztikt. Tad dienā X tas apguļas ar visām astoņam kājām gaisā un guļ. Laiku pa laikam sakustoties un stumjot veco ādu nost, "piedzimst" jauns Šani – vēl melnāks, vēl lielāks un vareni skaists." Reiz Šani uzrāpoja uz Jekaterinas datora brīdī, kad viņa pētījusi kleitas. "Izskatījās, ka arī viņam patika tā "Lanvin" zīmola kleita, tāpēc tagad joka pēc katrai kleitai tiek pierakstīts kāds no brendiem," tā Jekaterina. Šādi zirnekļi var izaugt līdz pat 18 centimetriem lieli un nodzīvot ceturtdaļgadsimtu, viņa paskaidro.

Taču ar Šani Jekaterinas "zirnekļu medības" neapstājās. "Pirms neilga laika Šani parādījās kaimiņš – "Avicularia versicolor" īpatnis," viņa stāsta. Jaupienācējam, ko Jekaterina atrada ārpus Latvijas, vārdu piešķīrusi Jekaterinas krustmeita, un Šani biedrs nosaukts par Bonju. Arī krustmeita, līdzīgi kā krustmāte, ir liela zirnekļu piekritēja.

Jauks un pūkains, bet nav kaķis. Tarantuls kā mājas mīlulis – kādēļ gan ne?
Foto: Privātais arhīvs

"Šī suga, manuprāt, ir ārkārtīgi interesanta un skaista," raksturojot Bonju, stāsta zirnekļu saimniece. "Mazie zirnekļi ir zaļganzili un augot ķermenis paliek zaļš, bet kājiņas un vēderu pārklāj rozā spalvas. Šos putnēdājus sauc par "Martinique pink toe". "Avicularia versicolor" ir kokos dzīvojošs putnēdājs, kas prot ātri skriet un lekt. Man jau bija iespēja to pārbaudīt, kad mazais skaistā palecienā mēģināja aizmukt." Salīdzinot ar citu sugu pārstāvjiem, šī zirnekļa kopšana ir prasīgāka, un Jekaterina tos neieteiktu iesācējiem.

Kas vēl varētu dzīvot Jekaterinas mājoklī, izņemot divus zirnekļus? "Viņu dzīvā barība," saka saimniece. "Lielākoties tie ir marmora tarakāni, ir bijuši circeņi, bet kopš reizes, kad tie bija izmukuši un tad vairākas nedēļas dziedāja savas vakara-nakts dziesmas aiz skapja, tos vairs nepērku. Tarakāni man īpaši nepatīk, bet tie ļoti garšo maniem zvēriem. Tāpēc, pielietojot savu ķirurģisko instrumentu, ķeru tos un baroju. Protams, arī viņiem ir iekārtota sava mājiņa un tie tiek paēdināti." Savukārt ar tarantulu barošanu īpašu grūtību Jekaterinai nav. Vidēji vienu vai divas reizes nedēļā viņa iedod katram tarakānu vai citu kukaini, kā arī aplaista substrātu ar ūdeni. "Mazajam gan mitrums jāuztur lielāks, tāpēc aplaistīšana notiek biežāk," skaidro divu tarantulu īpašniece.

Jautāta, vai vienmēr var iegādāties visu nepieciešamo tarantulu kopšanai un barošanai, Jekaterina atbild: "Esmu atradusi vienu zooveikalu, kur var jebkurā mirklī nopirkt jebkādus kukaiņus zirnekļu barošanai, tā kā īpašu problēmu ar to nav." Kā ir ar veterināro palīdzību? Līdz šim veterinārārstu palīdzība nav bijusi nepieciešama, bet Jekaterina pieļauj – ja tādu vajadzētu, droši vien vērstos zoodārzā vai cītīgi meklētu ārstu ar attiecīgo specializāciju.

Mans vīrietis to labprāt aplūko darbībā, bet rokās neņem, jo bail, ka tie sāks skriet un viņš tos netīšām aizmetīs pa gaisu. Jekaterina Pudova

Lai arī zirneklis tomēr nav pats ierastākais mājdzīvnieks un daudzi cilvēki no tiem pat baidās, divu tarantulu saimniece stāsta: "Tuvie cilvēki lielakoties saprotoši attiecas pret manu mājdzīvnieku izvēli. Mans vīrietis to labprāt aplūko darbībā, bet rokās neņem, jo bail, ka tie sāks skriet un viņš tos netīšām aizmetīs pa gaisu." Savukārt Jekaterinas mazākā krustmeita kopā ar māsu ar prieku pieskata īpatnējās būtnes un baro, kad Jekaterina to pati nevar izdarīt. Taču ir gan arī tādi cilvēki, kuri labprātāk uzturas tālāk no zirnekļiem: "Ir paziņas, kuriem ir bail no zirnekļiem, tāpēc Šani netiek pieminēts un rādīts. Pirms dažiem gadiem, kad dermatologu rīkotajā Eiromelanomas dienas kampaņā zirneklis bija šīs kampaņas tēls, arī Šani piedalījās un bija kopā ar mani klīnikā."

Vai tad žiperīgie zirnekļi neizmūk no savām mājiņām? Jekaterina stāsta, ka galvenokārt zvēriņi savas dienas pavada mājiņās. "Ar Oglīti ir gadījies tā, ka bija aizmucis un kādas trīs dienas dzīvojis uz "brīvām kājām". Citu reizi, vakarā spēlējoties, bija aizmucis aiz skapja un nācās nozāģēt apakšējo detaļu, lai to noķertu. Bija izmukuši gan circeņi, gan arī tarakāni. Šani nav ļoti ātrs un laikam tāpēc problēmu ar aizbēgšanu nav bijis."

Topošajiem zirnekļu saimniekiem un tiem, kas kaut reizi ir iedomājušies par šādu mājdzīvnieku, Jekaterina iesaka: "Ja kāds aizdomājas par zirnekļa iegādi, noteikti vajadzētu kārtīgi izpētīt sugu, kas patīk kaut vai vizuāli, jo nereti tie košākie un skaistākie ir agresīvi un indīgi. Noteikti jāpievērš uzmanība viņu nepieciešamajiem dzīves apstākļiem, jo var gadīties, ka vēl būs jāiegādājas speciāls terārijs ar apsildi." Lai arī internetā ir ļoti daudz informācijas par šīm būtnēm un cilvēks diezgan ātri var atrast ko savām vēlmēm atbilstošu, divu tarantulu saimniece brīdina, ka lielākās grūtības var būt tieši ar vēlmju piepildīšanu un nolūkotās sugas atrašanu: "Latvijā laikam visbiežāk ir nopērkamas dažadas "Brachypelmas". Ja gribas kaut ko interesantāku, ir jāmeklē ārzemju saitos. Savus esmu nopirkusi ārpus Latvijas ar interneta starpniecību. Piegāde notiek īpašā iesaiņojumā, un mani zirneklīši ātri un veiksmīgi ir atceļojuši pie manis. Bet, pirms iegādāties kādu no mīluļiem, noteikti ir jāapdomā, vai tiešām esi gatavs uzņemties atbildību par dzīvo radību un nodrošināt vislabākos dzīves apstākļus, nevis tikai piepildīt šī mirkļa iegribu vai modes tendenci!"

Source info

MansDraugs.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Saimnieku skola
Mansdraugs iesaka