Leo dzīvība izdzisa nedēļas laikā. Amandas stāsts par kaķa saindēšanos ar liliju
Foto: Privātais arhīvs

13. decembrī Amandas Marijas Sproģes četrkājainais draugs Leo istabā ienāca ar dzeltenu degunu. Saimniece sākumā cerēja, ka kaķim nekas slikts nenotiks, taču diemžēl kļūdījās. Vien pēc divām dienām Leo tika aizvests pie veterinārārsta, bet vēl pēc trim Amanda savā "Facebook" profilā, kur visas dienas bija cītīgi rakstījusi ziņas par sava mīluļa veselību, publicēja melnbaltu Leo fotogrāfiju ar parakstu: "Lūdzu, mācieties no citu kļūdām! Nenesiet lilijas mājās, kurās ir kaķi." Nepilnas nedēļas laikā ņiprais, nedaudz vairāk kā pusotru gadu vecais Leo padevās lilijas indei.

Saimniece Amanda portālam "MansDraugs" atklāj – nebija domājusi, ka viss būs tik nopietni, taču nu viņa cer, ka pašas skaudrā pieredze palīdzēs izglābt citus kaķus, un dalās informācijā par augu kaitīgo ietekmi uz kaķiem. Turpinājumā Amandas stāsts:

"Šis ir Leonards Otto. Vārds skan visai majestātiski. Kad viņu paņēmu, šķita, izaugs īsts princis. Bet ar laiku sapratu, ka tāds vārds viņam īsti nepiestāv. Viņš nemāk tā uzvesties. Sākām saukt viņu par Ļoņu. Tas vairāk atspoguļo viņa raksturu. Viņš ir parasts mājas kaķis. Nekādu ciltsrakstu viņam nav, lai gan izmēra un spalvas dēļ viņu varētu noturēt par kādu šķirnes kaķi. Ļoņa (saukts arī par Leonu, Leo, Ļošu utt.) bija īsts mednieks. Lai gan brīvā dabā minka teju nekad nav bijis, viņā bija ļoti spēcīgs instinkts medīt un uzbrukt. Leo uzbruka visam – cilvēkiem, sienām, dīvāniem, segām, skapjiem. Objektam nav obligāti jākustas. Galvenais, ka var iekost. Bieži vien spēlēšanās beidzās ar asinīm. Bet nekad Leo nav šņācis vai rūcis uz kādu. Jā, viņš skrāpēja un uzbruka, bet tā bija sava veida rotaļa. Pirmo reizi dzirdēju Leo šņācam, kad bijām pie vetārsta uz poti. Tad viņš bija nudien dusmīgs.

Es paņēmu Leo, kad viņam bija aptuveni četri mēneši. Esmu izteikts dzīvnieku cilvēks un bieži vien par dzīvniekiem pārdzīvoju vairāk nekā par cilvēkiem. Toreiz Leo bija palicis pēdējais kaķēns, kuru neviens nevēlējās ņemt. Es jau sen gribēju kaķīti, jo biju pārcēlusies no laukiem uz Rīgu, lai mācītos. Rīgā man nebija neviena mīluļa. Kad ieraudzīju Leo bildi, uzreiz sapratu, ka viņš ir mans. Tieši tāds, kādu es vēlējos. Gaiši ruds runčuks. Augot viņš kļuva arvien skaistāks.

Leo dzīvība izdzisa nedēļas laikā. Amandas stāsts par kaķa saindēšanos ar liliju
Foto: Privātais arhīvs

Tiesa gan, sākās dažādas veselības problēmas. Aptuveni septiņu mēnešu vecumā Leonam celis izgāja no vietas. Ar labo pakaļkāju viņš sāka klibot, bet tas netraucēja viņa mednieka dvēselei. Viņš turpināja skriet un lēkt, lai gan bieži vien nācās krist vai atsisties pret krēsla kāju.

Vēl pēc kāda laika ciemojāmies laukos. Leo no prieka ēda visu, ko redzēja, un, atgriežoties Rīgā, dabūja kuņģa un zarnu iekaisumu. Arī toreiz vedu viņu uz klīniku un vairākas dienas gulējām pie sistēmas.

Es bieži vien iesmēju, ka viņš sava neveikluma un muļķības dēļ drīz pazaudēs visas savas deviņas dzīvības. Piemēram, kādu nakti pamodos no tā, ka viņš bija saēdies akvārija mākslīgos augus un vēma. Augi bija asi, un man bija bail, ka tie pārgriezīs viņam barības vadu. Vēl viņam ļoti garšoja līmlente. Bija ļoti jāuzmanās, kad kaut ko līmēju, lai Leo neapēstu kādu gabalu.

Tā kādu vakaru ar draudzenēm sēdējām un pļāpājām. Istabā ienāca Leo ar dzeltenu degunu. Es paņēmu viņu sev tuvāk un sapratu, ka tie ir ziedputekšņi. Prasīju draudzenēm, vai kādā no istabām ir lilijas, jo zināju, ka nav pārāk labi, ja kaķis tiek pie tām. Viņas teica, ka esot.

Es vēl noteicu, ka, cerams, Leo nebūs saindējies, noliku viņu zemē, un mēs turpinājām vakaru. Amanda, Leo saimniece

Naktī viņš izvēma kaut kādas augu daļiņas. Par to es pārāk nesatraucos, jo mājās bija gan zālīte, gan citi augi, kurus viņš bieži ēda, lai attīrītu kuņģi. Un vemšana nebija nekas savāds.

Nākamajā dienā agri no rīta devos uz darbu. Leo gulēja savā būrītī. Viņš parasti no rītiem ilgi guļ, tāpēc nepievērsu tam uzmanību.

Vakarā pie mums bija ciemiņi. Parasti Leo bija superpriecīgs par ciemiņiem. Tik daudz jaunas gaļas, kurai uzbrukt. Bet tajā vakarā viņš gulēja tāds sabozies. Es viņu vairākas reizes uzrunāju, lai nāk pie mums, bet viņš pat nereaģēja. Šķita, ka viņš ir apvainojies (viņš mēdza tā darīt, kad, mājās atnākot, nebiju paņēmusi viņu klēpī un kārtīgi samīļojusi). Ciemiņi aizgāja, es viņu kārtīgi samīļoju, iedevu konservus, un gājām gulēt. Nākamajā rītā es ievēroju, ka konservu šķīvis nav aiztikts. Arī sausās barības trauciņš stāv pilns jau divas dienas. Parasti viņš vienā dienā spēja izēst gandrīz visu trauciņu. Tad viņš sāka vemt. Vienreiz, otrreiz. Un tad beidzot es atcerējos par lilijām... Uzreiz devāmies uz klīniku.

Leo dzīvība izdzisa nedēļas laikā. Amandas stāsts par kaķa saindēšanos ar liliju
Foto: Privātais arhīvs

Tur uztaisīja analīzes. Rezultāti bija dramatiski. Nieres bija kritiskā stāvoklī, tāpat arī aknas. Viss piecas reizes pārsniedza normas. Bet, tā kā Leo bija tikai gads un septiņi mēneši, ārsts deva cerību, ka viņš atlabs. Viņu pieslēdza sistēmai, sapotēja zāles, un devāmies mājās. Tā kā viņš neko neēda, man nācās runci barot ar speciālu šķidro pārtiku. Iedevu 10 ml, kā ārsts bija nozīmējis. Pēc divām stundām viss tika izvemts. Viņš vēma ik pēc stundas. Man šķita, ja kaķis tā turpinās, viņā vispār vairs nepaliks ūdens. Es visu nakti biju nomodā. Sekoju līdzi visam, ko viņš darīja.

Nākamajā dienā atkal devāmies uz klīniku. Atkal laida sistēmu un zāles. Ārsts iedeva zāles, kas galvā izslēdz vemšanas refleksu. Atnākot mājās, pabaroju viņu. Zāles palīdzēja, un ēdiens palika organismā. Nākamā nakts jau bija mazliet mierīgāka.

No rīta viņš bija aizmidzis pie ūdens bļodas. Visas krūtis slapjas. Šķiet, mēģināja padzerties. Es nopriecājos, jo ārsts teica – ja trīs dienu laikā kaķis pats nesāks ēst, nāksies viņu iemidzināt. Un, ja jau viņš pats mēģināja padzerties, tad gan jau drīz mēģinās arī ēst. Amanda, Leo saimniece

Priecīga devos uz klīniku. Mazliet dīvaini šķita tas, ka vairs nevarēju Leo panest, viņš šķita daudz smagāks nekā iepriekš. Klīnikā viņu iztaustīja, nosvēra. Tika konstatēts, ka nieres ir pilnībā atteikušās.

Pēc divu dienu sistēmām Leo ne reizi nebija nokārtojies. Urīnpūslis bija pilnīgi tukšs. Un viņš bija pieņēmies svarā, kas nav īsti normāli, ja kaķis neko neēd. Ārsts ieteica man atstāt viņu mediķu uzraudzībā – cerībā, ka nieres tomēr atsāks darboties. Ar lielu sāpi sirdī atstāju viņu tur. Man šķita necilvēcīgi atstāt Leo tādā stāvoklī kopā ar svešiem cilvēkiem, svešā vidē. Iedomājos sevi viņa vietā.

Nākamajā dienā ar drebošu sirdi gāju uz darbu. Visu laiku skatījos telefonā, jo klīnikā man teica, ka zvanīšot, ja kļūs sliktāk. Pēc darba devos uz klīniku. Tur ārsts tieši jau bija paņēmis manu grāmatiņu un grasījās zvanīt. Bija slikti. Nieres nestrādāja. Ārsts pārliecināja, ka mocīt vairs nav jēgas. Kaķis neatlabs.

Tā nu pasēdēju ar viņu vēl pēdējo reizi. Tas vairs nebija mans mežonis Leo... Man šķiet, viņš pat mani neatpazina..."

Source info

MansDraugs.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Saimnieku skola
Mansdraugs iesaka