'Biju cilvēks, kas mājās negribēja kaķi.' Ivetas stāsts par nu jau trim mīluļiem

'Biju cilvēks, kas mājās negribēja kaķi.' Ivetas stāsts par nu jau trim mīluļiem
Foto: Privātais arhīvs

Iveta Mazīte par sevi saka – bija no tiem cilvēkiem, kas mājoklī nevēlējās kaķi. Taču laimīgas sagadīšanās rezultātā mīlulis pēkšņi parādījās viņas mājās, un ar laiku ģimenei pievienojās vēl citi peļu junkuriņi. Marsels, Atēna un jaunpienācējs Česters nu kļuvuši par viņas uzticamajiem draugiem, kas liek smieties, smaidīt, noņemt stresu. Turpinājumā Ivetas stāsts.

"Česters mūsu ģimenē ir trešais kaķītis. Pagājušā gada oktobrī mēs jau tikām pie diviem kaķēniem, brāļa un māsas, kuri atceļoja pie mums no Auces. Tāpat kā mūsu pirmos kaķēnus, arī Česteru ieraudzīju "Facebook", jo sekoju grupām, kurās ir informācija par dzīvniekiem, kas meklē mājas.

Tā kā mūsu divi pirmie kaķi ir gludspalvu kaķīši, trešo meklēju tādu, pūkaināku. Un man ļoti gribējās atrast tādu pelēku vai strīpainu kaķīti. Klasisku, parastu, bet pūkainu. Un tas, ko mēs ļoti gribam un par ko sapņojam, mēdz materializēties. Un zvaigznes salikās tā, ka tieši es pirmā pieteicos uz skaistuli no bildes, kas bija nopublicēta "Facebook" lapiņā.

Kad Anastasija (biedrības "Cat Care Community" aktīviste – red. piez.) man iedeva klīnikas telefona numuru, jau tajā pašā vakarā zvanīju viņiem. Pēc stundas bijām ceļā uz Rīgu, jo klīnikā mums teica, ka kaķēniem tur garlaicīgi, neesot laika viņiem pievērst lielu uzmanību un būtu labi, ja mēs varētu atbraukt drīz. Tā kā tā bija piektdiena un negribējās gaidīt vēl divas garas dienas, tad steidzāmies, lai paspētu pēc kaķēna, kamēr vēl klīnika netiek slēgta. Kad atbraucām, kaķēns pārsteidza ar savu izmēru. Viņš bija TIK maziņš. Bet ar TĀDU raksturu.

Tajā būrītī viņš ņaudēja tik skaļi, ka pieņaudēja visu klīnikas telpu, piesaistot visu apmeklētāju uzmanību. Nespēju pat noticēt, ka to brīnumu varēsim vest mājās tieši mēs. Viņš ir dzimis čempions un mēs viņam iedevām vārdiņu Česters. Iveta, trīs kaķu saimniece

Česters ir ļoti sabiedrisks, cilvēku rokas mīlošs kaķēns. Pirmajās dienās murrāšana sākās, tiklīdz viņu paņēmām rokās, jebkurā situācijā. Tagad drusku paaudzies un grib skraidīt. Tāpēc viegli saprast, kad grib, lai samīļo un paņem klēpī, bet kad grib skraidīt un rotaļāties.

Ar iedzīvošanos mājās gāja mums interesanti. Jo, kā jau daudzi brīdināja, lielie kaķi (tagad abiem 9 mēneši) uztvēra kaķēnu sākumā kā svešinieku. Marsels bijīgi un izvairīgi, taču Atēna – bijīgi, bet ar agresiju. Šņāca un rūca uz mazulīti. Man dziļi sirdī bija pārliecība, ka ar lielu pacietību un mīlestību mēs panāksim to, ka kaķi mūsu sadraudzēsies. Neko daudz nezinu par kaķiem un to saradināšanu. Ieklausījos savā intuīcijā. Redzēju, ka Atēna satraucas ikreiz, kad sajūt kaķēna smaržu. Pat tad, ja kaķēna nebija tuvumā. Rūca uz groziņu, kurā Česters bija gulējis. Un man ienāca prātā doma, ka vajadzētu ātrāk sajaukt tās smaržas. Es ieliku Atēnu Čestera groziņā, ko viņa, protams, neatzina par labu domu. Tomēr pēc šīs reizes atsilums Atēnas uzvedībā bija tiešām acīmredzams. Česteru nomazgāju pāris reizes, kaķēna kažociņš vairs nesmaržoja pēc svešām mājām un Atēna sāka kļūt pielaidīgāka. Pati ar ziņkārību sekoja Česteram. It kā bijīgi un vēsi, bet tomēr ne vairs ar šņācieniem un rūkšanu. Tagad kaķi ir sadraudzējušies, kopā spēlējas, Marsels jo īpaši draudzīgs. Mazgā mazajam kažociņu un rotaļājas ar viņu kopā. Atēna atturīgāk, bet arī atļauj Česteram spēlēties ar viņas asti. Viss ir brīnišķīgi!

Mana izvēle bija pilnīgi skaidra. Vienmēr esmu skumusi līdz ar visiem pamestajiem dzīvniekiem. Un brīdī, kad nolēmu meklēt ģimenes draugu mums pašiem, bija ļoti skaidrs, kurā sadaļā likt sludinājumu. Kurām lapām sekot, lai sagaidītu kādu sludinājumu par pamestiem kaķēniem.

Man pilnīgi neko nenozīmē tas, vai kaķis ir no iecienītas šķirnes vai tāds, ko sauc par sētas kaķi. Izglābt kādu kaķēnu no dzīves uz ielas likās brīnišķīga iespēja izdarīt divas labas lietas ar vienu piegājienu. Iveta, trīs kaķu saimniece

Es nezinu, vai varu kādam kaut ko ieteikt. Jo viena pieredze noteikti atšķirsies no citām pieredzēm. Tomēr no mana stāsta var izdarīt dažus secinājumus. Es biju cilvēks, kurš pat, ja tā varētu teikt, negribēja kaķi mājās, jo agrāk dzīvojām ar pārliecību, ka mūsu mājās četrkājaiņu noteikti nebūs. Ka mēs tam neesam radīti. Bet pagājušā gada rudenī mūsu mājās pieklīda kaķenīte. Vienkārši ieskrēja pa mājas druvīm, kad bērns nāca mājās no skolas. Toreiz pat nepieļāvu domu, ka mēs kaķi varētu paturēt, tāpēc atradām viņai jaunus saimniekus, jo tā arī nesanāca atrast tos saimniekus, no kuriem kaķenīte bija aizmukusi. Bet, kamēr meklējām saimniekus, biju uzņēmusies rūpes par skaisto ceļinieci. Ņēmu klēpī, samīļoju, parunāju. Un, kad kaķenīte jau bija atdota jaunajiem saimniekiem, sapratu, kaut kas manī ir mainījies. Mainījies sajūtās, un pārliecība, ka mūsu mājās dzīvniekiem nav vietas, kaut kur žigli vien pačabēja. Un jau tajā pašā dienā sāku meklēt sludinājumus, vai kāds nepiedāvā kaķēnus, kam nav saimnieka. Toreiz viena kaķēna vietā dabūjām divus, jo atsūtīja bildi, kur bija viņi abi, brālis un māsa. Tik ļoti žēl bija šķirt mazos, ka nolēmām paņemt abus. Un ne mirkli nenožēlojām, jo neviens cilvēks, pat vismīlošākais saimnieks, nespēj kaķim kompensēt otra kaķa kompāniju. Tas, kā viņi kopā rotaļājas, rūpējas viens par otru, bija vienkārši neparakstāmi.

Tā ir bauda dzīvot ar kaķiem, brīnišķīgi sabiedrotie. Un laimes jau nevar būt par daudz. Tāpēc nolēmām, ja mums ir trīs bērni, tad varbūt galīgi nebūtu slikti, ja mums būtu arī trīs kaķi. Un tagad smaidu un smieklu mūsu mājās ir vēl vairāk. Tad secinājums mans tāds, ja man, kam doma par kaķi ģimenē nebija izlolota, bet drīzāk tāds spontāns lēmums, tas sniedza tādu prieku un piepildījumu, tad kādu prieku tas sagādātu tam, kas jau kādu laiku ilgojas pēc kaķa klēpī? Vēl gribu piebilst, ka kaķi ir vienreizēji stresa noņēmēji. Ikreiz, kad drusku sakreņķējos par kaut ko, vai jūtos satraukta, atliek paņemt rokās kaķi un iestājas absolūts miers. Tas ir brīnums!

Tādus praktiskus ieteikumus es laikam nevarēšu iedot. Jo, kā jau teicu, kas der vienam, neder otram. Par visu praktisko kaķīša aprūpēšanas pusi, noteikti var uzzināt pie veterinārārsta vai forumos, kur ir pieredzējuši kaķu turētāji."

Source info

MansDraugs.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Saimnieku skola
Mansdraugs iesaka