Veiksmes stāsts: kā sunīte-seniore no 'ražotājas' kļuva par uzticamu omītes kompanjonu

Veiksmes stāsts: kā sunīte-seniore no 'ražotājas' kļuva par uzticamu omītes kompanjonu
Foto: Privātais ahīvs

Ne visi vēlas un var atrast savu mīluli patversmē, tomēr šīs ģimenes stāsts kalpos par iedrošinājumu tiem, kas šādu lēmumu apsver. Vairums cilvēku uz patversmi dodas, lai adoptētu kucēnu, atstājot pieaugušos suņus skumji vērojot katru garāmgājēju. Tomēr šoreiz stāsts ir par vecāka gada gājuma sunīti Rondu, kuru savā ģimenē pieņēma Jānis, Vija un viņu meita Paula. Šis ir stāsts par abpusēju mīlestību, kur cilvēks rūpējas par suni, bet suns - par cilvēku.

Ar bijību un nelielu satraukumu jaunajās mājās

Jau kādu laiku ģimene vēlējās iepriecināt savu omīti un atrast viņai kompanjonu, lai nedaudz skumjie vientulības brīži piepildītos ar prieku un mīlestību. Ģimenei uzreiz bija skaidrs, ka vēlas adoptēt suni no patversmes. Iepriekšējā pieredze ar mājdzīvniekiem, kuri nākuši no patversmes, palīdzēja saprast, ka tas būs pareizais lēmums. Omītes fiziskais stāvoklis visiem kopīgi lika saprast, ka izvēle ir jāpieņem par labu vecākam un mierīgākam četrkājainajam mājas mīlulim. "Viens no izvēles iemesliem bija pieņemt suni – senioru, jo vecs cilvēks ar kucēnu vai aktīvāku suni galā netiktu," stāsta mazmeita Paula. "Jauni suņi mēdz izdomāt aizklīst no mājas vai sadarīt vēl visādas blēņas, bet par Rondu mums stāstīja, ka viņa mīl daudz gulēt, īpaši uz savas sedziņas, līdz ar to nekur tālu no mājām un savas sedziņas aizklīst noteikti negribētu," viņa piemetina. Tomēr, Paula atzīst, ka sākumā mazliet māca šaubas par sunītes izmēru. Ģimene nebija pārliecināta, vai suns nebūs par lielu omītes mazajai mājai. Par spīti šaubām Rondai piemita kas pavisam īpašs, kas ģimenei lika pieņemt lēmumu uzņemt suņu meiteni savā ģimenē.

Rondas stāsts pirms nokļūšanas patversmē ir miglā tīts. "Domājam, ka viņa varētu būt izmantota kā "ražotāja", jo, kad mēs Rondu paņēmām, viņa nesen bija beigusi barot pēdējo kucēnu metienu. Pēc tā viņa tika atvesta uz patversmi. Vēl sunītei patversmē tika veikta acu operācija – actiņas bija gandrīz ciet," informē Paula. Viņa atklāj, ka patversmē sunim tika iedots vārds Dinga, tomēr omīte vēlējās sunīti saukt par Rondu, jo katram īstam sunim vārdā jābūt burtam "R". Suņu meitene ātri pierada pie jaunā vārda un savu "R" katru dienu nēsā ar lielu lepnumu un spēku.

Ronda ir jauktene. Kā stāsta viņas ģimene, viņa varētu būt īstens medību suns. Tomēr nereti dzirdēti gadījumi, kad cilvēki netiek galā ar atbildību un rūpēm par mīluļiem un ved tos atpakaļ uz patversmi, taču šis nav tas stāsts. "Sākumā Rondai bija mazliet grūtāk pierast pie nokārtošanās ārā. Viņa īsti neprasījā laukā un nokārtojās turpat uz grīdas. Mēs domājām, ka tas ir tāpēc, ka sunīte iepriekš, iespējams, dzīvojusi šķūnī un ražojusi kucēnus pārdošanai. Iepriekšējie cilvēki noteikti nebija devuši sunim pārāk daudz mīlestības, jo viņa jau pašā sākumā ļoti alka pēc cilvēku rokas pieskārieniem," stāsta Paula. Ģimene uzskata, ka Rondai ir bijusi kāda trauma no iepriekšējiem saimniekiem, jo pēc Rondas atvešanas uz jaunajām mājām sunīte baidījās no straujiem rokas vēzieniem, kā arī izrādīja savu nepatiku, ja viņu aiztika konkrētās vietās. Rondas jaunie saimnieki vienmēr paturēja prātā, ka sunīte, iespējams, iepriekš ir cietusi. Šī iemesla dēļ tuvošanās mīlulei notika nesteidzīgi un soli pa solim.

Veiksmes stāsts: kā sunīte-seniore no 'ražotājas' kļuva par uzticamu omītes kompanjonu
Foto: Privātais ahīvs

Rondas moto – būt blakus it visā

Līdz šim Ronda mitinājās ģimenes lauku mājās kopā ar omīti, tomēr pagājušajā decembrī omīte devās aizsaulē, un sunīte palika bez savas mīļās saimnieces. "Ronda juta un ļoti pārdzīvoja omītes aiziešanu decembrī, bet viņa nekad mājās nepalika viena, jo nevarējām Rondu nekur pārvest un vienu atstāt arī nē, tāpēc nolēmām paši pārvākties uz dzīvi laukos." Gandrīz katru dienu meklējām, kurš varētu pieskatīt māju un parūpēties par Rondu," informē Paula. Viņa uzsver: "Sanāca, ka tā vietā, lai pieņemtu Rondu savās mājās, mēs ievācāmies mājā pie Rondas." Ģimene stāsta, ka nevienā brīdī pat neesot bijusi doma suņu meiteni atdod atpakaļ patversmei, kā bieži vien notiek, pēc tam, kad aizgājis dzīvnieka īpašnieks. "Es uzskatu to par ļoti nepieņemamu rīcību, jo dzīvniekam jau tā ir pārdzīvojums pēc saimnieka aiziešanas un, ja vēl radinieki izmet to no mājām, vispār ir traki," tā Paula.

Rondas saimnieki pat īsti nevar nosaukt sunītes nedarbus, bet vienmēr atceras viņas labāko darbu. "Ronda bija blakus omītei līdz pat viņas miršanas dienai, gulēju blakus krēslā, nepameta viņu, kaut vai nemaz nepazina viena otru tik ilgu laiku. Suns ļoti uzticējās savai saimniecei," stāsta Paula. Uzticīgajai suņu meitenei patīk apstaigāt teritoriju, izošņāt visus kaktiņus un dzīt citu dzīvnieku pēdas. Tāpat Rondai ļoti patīk ielikt galvu klēpī saimniekiem un palūgt, lai to kāds paglauda. Paula stāsta, ka to sunīte varētu darīt visu dienu. "Vēl viena lieta, ko Ronda mīl darīt, ir diedelēt, klakšķinot savus zobus ikreiz, kad virtuvē izdzird kādu pārtikas maisiņa skaņu vai ledusskapja durvju atvēršanos. Tad Ronda uzreiz ir klāt un gaida kaut ko garšīgu," stāsta Paula. Viņa arī atklāj, ka Rondai garšo itin viss, bet pats mīļākais gardums ir rupjmaizes putra ar aknu pastēti.

Veiksmes stāsts: kā sunīte-seniore no 'ražotājas' kļuva par uzticamu omītes kompanjonu
Foto: Privātais ahīvs

Vecums nav šķērslis

"Šobrīd Rondai nav citu variantu, kā dalīt kopīgu sētu ar mūsu vācu aitu šķirnes kucīti Reikiju. Sākumā, kad Reikija sāka parādīties Rondas teritorijā, suņu meitenei tas ne visai patika, un astaines pat vienā istabā negāja, tad bija zobu atņirgšana vienai pret otru. Pēc vairāku mēnešu kopā dzīvošanas viņas jau pieradušas un pat citreiz dala vienu gultu," par Rondas draudzeni un viņu attiecībām stāsta Paula. Ģimene vēsta, ka abas tomēr nevarētu saukt par labām draudzenēm, tomēr laika gaitā ir saradušas viena ar otru un kopīgi nododas mājas sargāšanai. Tas viņām abām ļoti labi padodoties.

Saimnieki stāsta, ka Rondai varētu būt aptuveni 10 vai 11 gadi. Par spīti vecumam viņa ir lieliskā fiziskā stāvoklī. "Ar gadiem viņai tikai zobi palikuši vecāki, kā arī sauso barību ir grūtāk sakošļāt. Ronda savam vecumam jūtās ļoti labi, ir pat grūti noticēt, ka viņai ir 10 gadi. Vēl dažreiz labprāt spēlējās ar bumbiņu," stāsta Paula. Ģimene atklāj, ka Ronda ir jau trešais suns, kuru viņi ir adoptējuši no patversmes. Arī omītes iepriekšējais runs Reksis bijis ņemts tieši tur. "Šie suņi ir ļoti pateicīgi un uzticīgi saviem jaunajiem saimniekiem, jo jau zina, kas ir pārdzīvojums un, tiekot jaunajās mājās, to saprot un ir ļoti pateicīgi," stāsta Paula.

Paula kopā ar ģimeni iesaka katram, kam ir iespēja par suni parūpēties, tomēr izvēlēties savu jauno mīluli patversmē. "Ja arī sākumā māc šaubas, aizbrauciet kā brīvprātīgais uz patversmi pastaigāties ar suņiem, varbūt kāds iekritīs acīs. Ar sunīti tad var iepazīties un, iespējams, pat doties kopīgā ceļā uz mājām!" iedrošina Paula.

Source info



Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Saimnieku skola
Mansdraugs iesaka