Suņiem draudzīgā Igaunija – Montas stāsts par ceļošanu ar četrkājaino draugu

Suņiem draudzīgā Igaunija – Montas stāsts par ceļošanu ar četrkājaino draugu
Foto: Privātais ahīvs

Ceļošana ar suni bieži vien šķiet vairāk apgrūtinoša, nekā iepriecinoša. Atrast suņiem draudzīgu viesnīcu, kafejnīcas vai pat pludmali var šķist laikietilpīgi, tāpēc saimnieki visbiežāk nolemj savus četrkājainos draugus atstāt mājās. Taču ne vienmēr tas ir pareizais lēmums, dažkārt ir vērts mazliet vairāk pacensties, lai sagādātu neaizmirstu piedzīvojumu ne tikai sev pašiem, bet arī saviem četrkājainajiem draugiem.

Monta ir divu skaistu haskiju Moras un Miškas īpašniece, un šis būs viņas stāsts par uzdrīkstēšanos doties ceļojumā kopā ar savu pūkaino bērnu, kā meitene mēdz saukt savus suņus, un lieliskajiem iespaidiem. Šo un vēl citus Montas stāstus vari lasīt viņas blogā. Meitenes piedzīvojumiem var sekot līdzi arī Instagram.

"Līdz šim esam ceļojusi bez saviem suņiem. Iemesli bija dažādi – lai nokļūtu galamērķī ir jālido ar lidmašīnu, Miška vēl bija tam par mazu un Mora, savukārt, baidās pat no lidojoša maisiņa (īsta "zero waist" piekritēja) vai arī no palaga, kas gultas klāšanas brīdī ir pacelts, viņasprāt, par augstu, vietas, kur ceļojām nebija dzīvniekiem draudzīgas un pārējie iemesli, kāpēc cilvēki savus suņus pamet, pārvācoties uz dzīvi citā valstī (jo sunim taču ir jādzīvo Latvijā, ja tas tur piedzimst, vai ne?).
Mums tas viss bija eksperiments – cik būs grūti mums, kā reaģēs citi cilvēki, kā Miška jutīsies. Gribējām kaut vai nedaudz izmēģināt, kā tad tas ir. Mora šoreiz palika mājās, jo viņai šajā laikā pienācās kārtējā vakcinācija, pēc kuras 21 dienu suni nedrīkst izvest no valsts.

Lai vai kā, kā pirmo kopīgo ceļojumu izmēģinājuma kārtā izvēlējāmies tepat blakus – viesnīca pie jūras Igaunijā. Pēc tam gan sapratām, ka varējām braukt arī krietni tālāk, jo Miškai neinteresēja, cik ilgi jābrauc, ka tik mēs bijām blakus.

Ja kādai valstij būtu jādod nominācija "Suņiem draudzīgākā valsts", tā viennozīmīgi būtu Igaunija. Vajag nedaudz nopūlēties, lai atrastu naktsmītni, kura nav "pet friendly" vai "pets allowed", vai "please don`t bring your pets", vai "don't even come without pets".

Atrodoties viesnīcas teritorijā, mums ne reizi nevajadzēja suni likt pie pavadas. Viņa kopā ar mums "iečekojās" numuriņā, nāca līdzi brokastīs uz viesnīcas restorānu, sēdēja ar mums pie baseina, brīvi skraidīja pie jūras, ēda ar mums vakariņas grilbārā un pilnvērtīgi iesaistījās pārējās brīvdienu aktivitātēs. Ne reizi uz mums neviens dusmīgi nepaskatījās, neko neaizrādīja, bet gan uztvēra viņu kā daļiņu no mūsu ģimenes, kurai ir tiesības atrasties mums blakus neatkarīgi no vietas un apstākļiem.
Jā, arī tur igauņi mums ir krietni priekšā. Mums vēl ir daudz jāmācās un jāmaina sava uztvere par lietu kārtību pasaulē.

Bez Miškas tur vēl bija pavecs pāris, pēc valodas šķita, ka somi, kas atbraukuši atpūsties ar diviem milzīgiem (tā, ka četras reizes lielākiem par Mišku) kollijhibrīdiem. Tā arī neizzilēju, kas tur tika sakrustots, lai sanāktu tādi masīvi un skaisti suņi. Bet būtība ir tāda, ka, neatkarīgi no suņa izmēra, riešanas skaļuma vai suņa purna, cilvēki tev apkārt ciena tavu izvēli rūpēties par suni un darīt to pienācīgi – iekļaujot sabiedrībā, socializējot gan ar cilvēkiem, gan suņiem.

Ļoti iespējams, kādam var šķist jokaini, ka mans suns tik brīvi staigāja gar cilvēkiem un nevienu nesakoda. Es atklāšu noslēpumu. Tagad, lūdzu, lasi uzmanīgi!

Pareizi audzināts suns nav neprognozējams un bīstams. Suņa saimnieks savu suni pazīst no A līdz Z. Suņa saimnieks prot saskatīt riska brīžus, ja tādi vispār ir. Suņi, kas ir agresīvi netiek laisti pie cilvēkiem bez pieskatīšanas, tāpēc, ka atrodas tikai savā suņa cietumā (mazā norobežotā teritorijā). Ja tu suni neraustīsi, bez atļaujas nekritīsi tā pūkainajos apskāvienos, neaiztiksi tā dibenu, asti, nebāzīsi svešam sunim savu seju purnā – viņš tev nepievērsīs uzmanību. Tāpat kā citu cilvēku bērnus mēs nepaijājam un nefotogrāfējām, jo tas būtu dīvaine, ne? Agresīvie suņi pirms košanas brīdina ar ķermeņa valodu. Ja neproti to nolasīt, iespējams, nevajag uzsākt ar suni piespiedu komunikāciju, ja viņš pats to neuzsāk pirmais.

Iedomājies sevi suņa vietā – tas noteikti nav patīkami, ne? Tomēr atkārtoju – bīstami suņi netiek laisti sabiedrībā. Es biju patiesi izbrīnīta, ka ceļojuma laikā cilvēki to saprata. Neviens nenāca klāt mūsu sunim un arī Miška negāja nevienu apostīt. Tāds abpusējs respekts. Pārējie atpūtnieki mums ik pa laikam veltīja pa siltam smaidam, tādam, ka tu jūties pieņemts ar visu savu pūkaino bērnu. Viņiem ir savi bērni, man ir savējie. Labi, labi, saprotu – pietiks man tevi mācīt, bet lūgšu tevi mazdrusciņ padomāt par šo.

Šobrīd jūtamies daudz drošāki un gatavāki jaunam ceļojumam visiem kopā, jo tas ir forši! Visās iespēju robežās un no sirds gribēt paņemt līdzi savu suni piedzīvojumā. Un pilnīgi vienalga, ka viņš neapzinās, ka atrodas ārpus Latvijas. Es tev varu apgalvot, ka suns ir daudz laimīgāks, esot tev blakus jebkur, nekā pacietīgi gaidot, kad atgriezīsies pie viņa mājās."

Source info

MansDraugs.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Saimnieku skola
Mansdraugs iesaka