Suns nav brīnumzāles, bet gan motivācija izārstēties

Suns nav brīnumzāles, bet gan motivācija izārstēties
Foto: Privātais ahīvs. Māra Semjonova

Kaniesterapija jeb ārstēšanas veids, kurā suņi tiek izmantoti kā terapeiti, Latvijā tiek izmantots aizvien biežāk. Taču ir jāsaprot viena svarīga nianse –suns darbojas kā motivators, lai spētu izpildīt ārsta izvirzīto mērķi, nevis kā brīnumzāles, atklāj kinoloģe Māra Semjonova. Šis terapijas veids ir uzrādījis lieliskus rezultātus gan darbā ar bērniem, gan vecāka gadagājuma cilvēkiem. Par kanisterpijas izaicinājumiem un pozitīvo ietekmi stāsta labdarības fonda BeOpen projekta "Draugs īpašam bērnam" kinoloģes Māra Semjonova un Inga Zemīte.

Māra Semjonova kopā ar saviem suņiem regulāri viesojas pie bērniem ar īpašām vajadzībām biedrībā "Dižvanagi" un ikdienā vada biedrību "Canis Group Liepāja", kas apvieno kanisterapijas brīvprātīgos asistentus ar suņiem-terapeitiem. "Nodarbībās bērniem mācām pareizu sadarbību ar suni, bērni pēc kinologu norādēm dod komandas, pabaro un izķemmē suņus. Ir arī kopīgas rotaļas un spēles, kur bērni, paši to varbūt pat neapzinoties, uzlabo līdzsvara sajūtu, mācās pareizi satvert priekšmetus, skaitīt, nosaukt krāsas," par dažādajiem sasniegumiem stāsta kinoloģe.

Tomēr individuālajās nodarbībās, kuru mērķis ir konkrētu fizisku iemaņu attīstīšana, svarīgākais ir ārsta dotie norādījumi. "Ja kanisterapijas nodarbības ir individuālas, tad pirms tam ergoterapeits nosaka, kas tieši bērniņam ir jāuzlabo, un, balstoties uz to, mēs izdomājam uzdevumus. Ja tā ir sīkā motorika, tad var pīt bizītes, lai sunītim izveidotu skaistu pavadiņu, vērt krellītes, ar knaģīšiem izrotāt sunīša pavadiņu. Ja jāuzlabo runa, tad pēc logopēda ieteikumiem sunītim var lasīt priekšā pasaku. Ideju, kā ārsta dotos uzdevumus realizēt praktiskās nodarbībās ar suni, kinologiem, par laimi, netrūkst," atzīst Semjonova.

Kanisterapeita lielākais izaicinājums – emocionāls kontakts ar bērnu

Viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar ko kanisterapeits parasti saskaras, ir laba emocionāla kontakta izveide ar bērnu. "Lemjot, kā dibināt kontaktu, jāņem vērā bērna diagnoze. Ja bērniņš ir ar Dauna sindromu, atvērts pasaulei un gatavs jau pirmajā tikšanās reizē aktīvi iesaistīties nodarbībā, tad bērns ar autismu to noteikti nedarīs. Lai panāktu uzticēšanos, paiet zināms laiks. Bērniņi ar fiziskām vainām atkal būs citādāki, tādēļ nekad nevari iepriekš paredzēt, kā izvērtīsies nodarbības. Darbu var ietekmēt arī daudzi citi faktori – vide, gadalaiks, bērna pašsajūta un emocionālais komforts konkrētajā brīdī," stāsta kinoloģe Semjonova.

Slimība un fiziska nevarēšana nereti mazina pacienta pašvērtējumu un liek noslēgties sevī, tāpēc jārēķinās, ka labas sadarbības un kontakta nodibināšana var prasīt ilgāku laiku, atzīst arī kinoloģe Inga Zemīte. "Ja bērns nejutīsies komfortabli un neuzticēsies, tad izpaliks arī pozitīvais efekts. Tāpat iznāk cīnīties ar pazeminātu pašvērtējumu. Ja bērniņš nav pārliecināts, vai varēs izdarīt to vai citu vingrinājumu ar suni, tad mans galvenais uzdevums ir viņu iedrošināt. Nav vienādu gadījumu un vienas formulas. Atšķiras gan cilvēki un diagnozes, gan arī suņi – savs raksturs ir gan vieniem, gan otriem. Tāpēc sadarbība vienmēr notiek tandēmā, un šie gadījumi nemēdz atkārtoties," viņa saka.

Suns nevis ārstē, bet motivē

Kinologi uzsver, ka kanisterapiju nevajadzētu uztvert kā brīnumlīdzekli, jo kanisterapijā cilvēks sevi nevilšus ārstē pats. "Suns jau neārstē, bet darbojas kā motivators. Bērniem patīk suņi, un viņi ļoti labprāt sunīti vēlas paglāstīt, izķemmēt, pabarot. It kā pavisam vienkāršas darbības, bet ķemme ir jāpaņem, jānotur, jāveic noteiktas kustības, velkot ķemmīti no skausta līdz astītei. Barojot suni ar karotīti, ir jāvar karotīti satvert, noturēt, paņemt barību, pasniegt sunītim. Ja bērnam lūgtu izpildīt kādus vingrinājumus tāpat vien, motivācija būtu krietni mazāka, bet nodarbība ar suni padara visu notiekošo interesantāku, jautrāku. Suns darbojas kā motivators, lai spētu izpildīt ārsta izvirzīto mērķi," skaidro Māra Semjonova.

To, ka suns liek "nevilšus saņemties", personīgi izjutusi arī pati kinoloģe Inga Zemīte laikā, kad slimoja. "Lai gan šķita, ka ir tik slikti un nevaru nekur iet, suns izdarīja savu. Viņš pienāk un ieskatās acīs, noliek galvu klēpī, un tad saproti – nekas cits neatliek, jāiet! Kad esi izgājis un izstaigājies, saproti, ka vari vairāk nekā iepriekš šķita. Arī gatavošanās sacensībām ar suni bija motivators straujākai atlabšanai – pateicu sev, ka nav laika slimot un par slimību pat aizmirsu," viņa stāsta.

Kāpēc tieši suns, nevis zirgs vai delfīns?

Delfīnterapija un reiterapija jeb terapija ar zirgiem kā dzīvniekterapijas veidi ir pazīstami jau krietnu laiku. Pēdējos gados Latvijā daudz vairāk runā un praktizē arī kanisterapiju, kurā par terapeitu tiek izmantots suns. Viena no hipotēzēm, kādēļ tieši suņi ir ieguvuši lielāko popularitāti, ir tā, ka arhetipiski suns vienmēr ir bijis cilvēka aizstāvis, un tas ir nosēdies mūsu zemapziņā. Tas arī ir kanisterapijas pamats – uzticēšanās savam draugam, sargam un aizstāvim. "Suņi cilvēkam vienmēr bijuši tuvi – bijuši draugi, sargi un mīluļi. No visiem dzīvniekiem, kas tiek izmantoti dzīvniekterapijā, tieši suņi ir tie, ar kuru var nodibināt dziļāko kontaktu. Ar zirgu var jāt, ar delfīnu var peldēt, bet suns ir kas daudz tuvāks un vieglāk saprotams. Suņiem ir izteiktākas emocijas, un arī veidi, kādā suni terapijā var izmantot, ir neskaitāmi," stāsta Zemīte.

Vairums kanisterpeitu ir pārliecināti, ka šī terapija ir universāla un der teju visiem. Izņemot gadījumus, ja ir alerģiska reakcija uz suņa spalvām vai siekalām. Šķērslis neesot arī bērna bailes no suņa. Māra Semjonova dalās savā pieredzē: "Ja sākumā bērns baidās, tad suns darbojas attālināti. Bērni parasti sāk izrādīt interesi, kad redz, cik paklausīgi suns darbojas un rāda kādus trikus. Mazpamazām baiļu sajūta tiek pārvarēta, un bērns pats labprāt vēlas aizmest bumbiņu, kuru suns atnes atpakaļ, vai veikt citas darbības. Kad bailes pārvarētas, varam darboties tālāk!"

Ārstēt var arī mājas mīluļi

Lai gan kanisterpija ir daudz daudz kas vairāk nekā jebkurš mūsu mājās esošs sunītis, tomēr to, ka suns pozitīvi ietekmē ikvienu saimnieku, atzīst visi kinologi. Tiesa, ar nosacījumu, ka arī suns saņem rūpes un mīlestību no saimnieka, viņam ir savs rotaļu laiks un tas nav piesiets ķēdē kaut kur pagalmā. Šādas pat rūpes un māju sajūta, protams, vitāli svarīga ir arī kanisterapijas suņiem un tiem, kas tiek audzināti par asistentiem vai pavadoņiem.

"Šobrīd strādāju ar meiteni, kurai no dzimšanas ir kustību un citi funkcionālie traucējumi. Nodarbībās gatavojam suni-asistentu un draugu tieši viņai. Kanisterpija šajā gadījumā notiek pati par sevi. Suns vairo pozitīvas emocijas, rada meitenei drošības sajūtu, vairo ticību saviem spēkiem. Ne mazāk svarīgi, ka šajā gadījumā suns vienlaikus attīsta arī pienākuma apziņu un disciplīnu, kā ikvienam no mums," saka kinoloģe Inga Zemīte.

Source info

MansDraugs.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Saimnieku skola
Mansdraugs iesaka