Projektu atbalsta

"Ar brunčiem būšu līdz Briselei tikusi"

Audēja Vija Rulle no Rūjienas

Vija Rulle ir tautisko brunču audēja no Rūjienas, kas apaudusi ne tikai visu Rūjienu, bet, iespējams, pat visu Vidzemi un pusi Latvijas. Vijas austos brunčus zina ne tikai Latvijā, bet arī ārpus mūsu valsts robežām.

Audējas gaitas Vija savulaik sākusi kā mācekle, un Rūjienas austuves vadītāja ātri saskatījusi viņā talantu, tāpēc sūtījusi meiteni apgūt iemaņas gan uz Valmieras stikla šķiedras rūpnīcu, gan uz Rīgas fabrikām, gan Vitebsku Baltkrievijā.

“Braucu mācīties, pa drusciņai apguvu visu, ko varēju apgūt, un, kad pamazām biju uzdienējusies līdz tehnologam, jutu, ka jāsāk aust pašai,” atceras Vija.

Kad Latvija atguva neatkarību un pa vienam sāka iznīkt padomju laika uzņēmumi, Vija ar trim kolēģēm nolēma privatizēt aušanas darbnīcu “Atspole”, un ar to laiku tad arī sākās Vijas audējas ceļš.

“Sākums bija grūts. Bija jāiegulda daudz naudas, jāpērk dzija, jāiekārto stelles. Bija jāaizņemas nauda visās malās, lai visu vajadzīgo sapirktu, un beigās, kad saņēmu samaksu par padarīto darbu un atdevu visus parādus, attapos turpat, sākuma punktā,” atmiņās par sākotnējo pieredzi dalās Vija.

Pirmos viņa uzaudusi Valmieras brunčus – brauca tos pētīt uz muzeju, zīmēja, pēc redzētā mēģināja restaurēt krāsas, visu salikumu, kā katra strīpiņa, krāsa iet, krāsoja dziju Jaunpiebalgā un Limbažos. Kad pirmie brunči bija gatavi un izrādīti, kolektīvi sāka stāties rindā pēc Vijas austajiem brunčiem.

“Apausti ir daudzi kolektīvi – visi Rūjienas vidusskolas, kultūras nama pašdarbnieku kolektīvi, Mazsalaca, Ropaži, Rīga, visus nemaz nevar atcerēties,” smejas Vija. “Šogad līdz maija beigām esmu apaudusi trīs korus, līdz Dziesmu svētkiem jāpagūst vēl vienu deju kolektīvu apaust.”

Vaicāta, cik gadā un kopumā noausts brunču vai auduma metru, Vija atjoko, ka līdz Briselei būs tikusi. Viņas brunčus zina ne tikai Vidzemē un Latvijā, tie ir pieprasīti arī ārzemēs.

“Kad aužu brunčus, nekāda īpašā saviļņojuma nav, taču, kad atdodu tos pasūtītājam un redzu, ka viņš ir apmierināts, brīnās vai atplaukst smaidā, tad gan ir forša sajūta. Parasti cenšos atdot brunčus pašam pasūtītājam rokās, lai redzu pirmo reakciju, jo to uzreiz redz – patīk vai nepatīk,” par labi padarīta darba gandarījumu stāsta Vija.

Audējas darbs nav viegls. Senāk aušana ir bijis vīriešu arods. Vija atzīst – kad dienā ir austs astoņas stundas, vakarā sāp sprands, kājas, rokas, bet rezultāts ir skaists, un, kad redz, kas veidojas, tad ir prieks un gandarījums.

“Man ir darbs kopā ar patikšanu. Citiem ir hobiji, kāds iet makšķerēt, es sēžu stellēs. Kad koncertā vai Dziesmu svētkos redzu pašas austos brunčus, man ir liels prieks.”

Brīvos brīžos Vijas vaļasprieks kopš 1979. gada ir kora dziedāšana. Ar pārtraukumiem dziedāts vairākos koros, Vija dziedājusi arī sešos Dziesmu svētkos. Tagad par savu sauc jaukto kori “Ziemeļzeme”.

“Dažkārt esmu piekususi un negribas iet uz kora mēģinājumu, bet, kad aizeju, saprotu – forši, ka atnācu! Man patīk dziedāt, patīk kopā būšana. Tā ir lieliska atslodze pēc darba,” dziedātpriekā dalās Vija. “Un Dziesmu svētkos, vai tad tur nav feini? Kopības sajūta, nakts dziedāšana, to nemaz nevar izstāstīt.”