Projektu atbalsta
Latvijas Balzams
03. Novembris  | 1933

1933. gads: Hitlers kļūst par kancleru, Kviesis pārvēlēts par prezidentu, bijušo karavīru smagā dzīve

Bārs ASV uzreiz pēc "sausā likuma" atcelšanas. Foto: Vida Press

1933. gada janvārī ASV Sanfrancisko līcī sāka būvēt slaveno Zelta vārtu tiltu. Tilts vēlāk kļūs par pilsētas simbolu.

30. janvārī par Vācijas kancleru tika iecelts Ādolfs Hitlers. Jau dažas dienas vēlāk Hitlers publicēja savu “Vēstījumu Vācijas iedzīvotājiem”. Jūnija beigās Vācijā tika aizliegtas politiskās partijas, izņemot nacistu partiju. Hitlera nākšana pie varas jau 1933. gadā darīja bažīgus cilvēkus visā pasaulē. 

Ādolfs Hitlers gatavojas teikt radio runu. Foto: TopFoto/Scanpix/LETA

Laikraksts “Valsts Darbinieks” raksta: “Mēs jau zinām, kas ir hitlerisms: nekontrolējama “valdīšana no augšas”, kuras pavēļu izpildītājiem, lai patiktu valdītājiem, jābūt līdējiem, ļaudīm ar piemērošanās spējām, ļaudīm ar dažādām vājībām, pat slimībām, šī tipa darbinieki, “činavnieki”, mums vēl atmiņā no cara Krievijas laikiem. Toreiz atzinību neatceļamās priekšniecības acīs guva vienīgi tie, kuru morāliskais līmenis un intellekts atradās zem priekšniecības dzīves uzskatu līmeņa. Darbinieki ar izcilus spējām, ar piedzīvojumiem un speciālām zināšanām, darbinieki, “kas dūrās acīs”, ne vien tika atstumti no darba pilsoņu labklājības veicināšanā, bet pat mesti cietumos. Ko dara hitlerisms? Baidīdamies no kritikas, viņš nožņaudz katru brīvu vārdu un domu, viņš neieredz neatkarīgu pilsoni. Viņš dedzina grāmatas ar zinātnes un mākslas atziņām un slēdzieniem un labprāt cepinātu uz sārta arī savus pretiniekus – dzīvas radības. Hitlerisms sevī nes tumsību un līdz ar tumsību hitlerisma valstībā ļaudīm uzspiež kustoņu redzes aploku, un cilvēki tur paliek par lopiem.”

5. decembrī ASV tika atcelts "sausais likums".

4. aprīlī Latvijā notika prezidenta vēlēšanas. Par prezidentu atkārtoti jau pirmajā balsojuma kārtā ar 52 balsīm “par”, otram kandidātam Dr. P. Kalniņam saņemot tikai 25 balsis, tika ievēlēts Alberts Kviesis. Savukārt jūnijā notika VIII Vispārējie latviešu Dziesmu svētki. Svētkos piedalījās vismaz 9400 dziedātāju, no tiem ap 1600 rīdzinieku, kaut gan pieteicās 263 kori ar apmēram 12 000 dziedātāju.

Beztiesīgās

Izdevums “Lāčplēsis” 11. novembrī stāsta par skaudro situāciju, kāda izveidojusies pēc kara: “Nezinu, vai būs mūsu sabiedrībā vēl tāds nogrupējums, kas atrastos tik beztiesīgā un atstumtā stāvoklī kā mēs, mirušo kara invalidu sievas. Ja savā laikā latviešu strēlniekiem un Latvijas “atbrīvotajiem”, kurus veda no frontes mājās sakropļotus un ievainotus, “pateicīga tauta” dziedāja slavas dziesmas un kaisīja puķes zem kājām, tad mēs bijām tās, kuras pirmās sniedza vīniem savu roku, un upurējām savu dzīvi viņu izpostītai un sadragātai dzīvei. Tas bija toreiz, kad ne mēs, ne mūsu vīri nevarējām iedomāties tādu brīdi, tādu laikmetu, kad viņu izlietās asinis, viņu upurētā veselība varētu tikt aizmirsta un pat vēl beidzot apsmieta un nicināta, kā tas notiek patreiz. Cik toreiz viņi tika slavināti, tik tagad tie nicināti.

Ekrānuzņēmums

Nupat šinīs dienās viens no šiem citreiz slavinātiem “varoņiem”, kurš Latvijas atbrīvošanas Ziemassvētku kaujās ievainots un ieguvis plaušu tuberkulozi, nomira, visu aizmirsts un atstāts, – nespējnieku patversmē. Nabadzīgā patversmes šķirstā, uz “raspuskas” aizvestu, viņu gandrīz kailu būtu iebāzuši atbrīvotā dzimtenes zemē, bet vēl laikā to bija uzzinājuši bijušie cīņas biedri un paspējuši sagādāt kaut cik pienācīgāku apģērbu. Un viss tas mums, aizmirsto “varoņu”, kara invalidu sievām, ir jāpiedzīvo un jāredz. Toreiz, kad tie nāca no frontes mājās, mēs bijām tās, kas pirmās sniedzam viņiem savu roku, neskatīdamās, ka viņiem trūka vienas vai pat abu kāju, trūka rokas vai acu gaismas un ka tie bija ieguvuši šausmīgo kaiti – plaušu tuberkulozi. Mēs to darījām, viņus cienīdamas, viņus saprazdamās un nevaicādamas, kas mums par to būs.

Un no tā laika nav pagājuši vēl ne piecpadsmit gadu, bet liela daļa šo varoņu jau dus smiltājā un ir aizmirsti. Un par savu uzupurēšanos tie cita nekā nav guvuši kā vienīgi nicināšanu un pazemojumus. Tāpat ir ar mums, kara invalidu sievām. Mēs, kas šos nelaimīgos kara upurus gadiem esam kopušas, gadiem auklējušas, gadiem remdējušas viņu sāpes un brūces, – mēs savu pienākumu esam pildījušas. Bet sabiedrība un valsts mūs aizmirst.

Tuberkulozes slimos vīrus kopdamas, mēs pašas esam ieguvušas šo drausmīgo kaiti, un tagad, pēc vīra nāves, saņemdamas pensiju Ls 12,91 mēnesī, gaidām arī savu kārtu, jo lielā vairuma mūs ķers tāds pat liktenis.

Daudzas no mums kā pateicību par lielo uzupurēšanos ir saņēmušas nespējnieku patversmi, kur pavada savas pēdējās mūža dienas. Tās tomēr ir zināmā gādībā, kaut vai nabagu mājā. Bet kā ir ar tām, kurām ir ģimene, bērni un kuras, pēc pensiju komisijas atzinuma, nav zaudējušas 50% darba spēju? Tās pensiju nesaņem. Iznāk, ka mirušā tēvijas varoņa sievai jāiet atbrīvotajā dzimtenē pelnīt sev un bērnam maizi uz ielas... Tāds pašlaik ir mūsu, mirušo kara invalidu sievu, stāvoklis.

Bet mēs zinām, ir vesela rinda ierēdņu sievu, kuras pēc vīru nāves, neskatoties uz to, ka veselība tām simtprocentīga, un pašām savi īpašumi, saņem vismaz 50'% no mirušā vīra algas. Vēl vairāk ir tādu, kuru vīriem pie Latvijas atbrīvošanas nav bijis nekāds nopelns; tanī laikā, kad mūsu vīri cīnījās par Latviju un ziedoja tai savu veselību, viņu vīri dzīvoja kaut kur citā “dzimtenē”, bet tagad, kad mēs saņemam nabaga grašus vai nemaz, šīs madāmas saņem vairākus simts latus mēnesi, un nemaz netiek izmeklēts, vai ir zaudētas darba spējas, netiek arī ievērots mantas stāvoklis. Vai tiešām šo kungu madāmām un viņu bērniem ir desmit mutes, ka viņi saņem desmit- un pat divdesmitkārtīgi vairāk nekā mēs? – Kur te taisnība?”

Grāmatas formā iznāk Aleksandra Grīna "Dvēseļu putenis"

Sākotnēji “Latvijas Kareivī” iespiestais Aleksandra Grīna romāns “Dvēseļu putenis” iznāk atsevišķā grāmatā. “Katram, kas nebūtu to vēl lasījis, sirsnīgi ieteicam izlasīt, un arī otru reizi varēs lasīt tie, kas par šo romānu priecājās šī laikraksta slejās. Še vēl tikai triloģijas pirmā daļa. Notēlojis latviešu strēlnieku cīņu pirmo posmu – pie Slokas, Tīreļa purvos, Nāves salā – autors turpmākos sējumos rādīs leģendārās ziemsvētku kaujas (otrā sējumā) un Latvijas atbrīvošanas cīņas pie Cēsīm, pret Bermontu, Latgales frontē, lai varonis atgrieztos savās dzimtenes mājās (trešā sējumā).

Arhīva foto

Romāna varoņi ir arī kauju varoņi – vecais zemgalietis, vecais saimnieks Vanags un viņa dēls Artūrs. Viņi pamet savas dzimtenes mājas nāvīgā ienaidnieka rokās, viņi pamet arī vairāk: pirmā iebrukumā vācieši nošauj Vanagu māti. Nu nīstais vācietis viņiem ticis vēl nīstamāks. Ar to likts labs psicholoģisks pamats šo varoņu cīņas alkām, jo viņiem nu arī citi motīvi: atbrīvot savas mājas un atriebt savu māti (dēlam) un sievu (tēvam). Tāpēc arī ne uz brīdi viņu dvēselē neapklust sauciens satriekt iebrucējus, kas paņēmuši cilvēka visdārgāko, satriekt, kauču vai upurējot sevi!

Latviešu patriotismu audzina šis romāns jau ar pirmajām nodaļām – rādot raženo Zemgali, mājīgās latviešu lauku sētas, jauko un gandrīz vai dievišķo māti, bajārisko veco saimnieku, labos dēlus. Tur tad aina, kas ne tikai pievelk, bet arī apbur un nelaiž vaļā. To visu paņemot dvēselē līdz – nav brīnums, ka cilvēku vada tikai viens vienīgs motīvs – atbrīvot savu zemi, lai dzīve atkal iegrieztos normālās sliedēs.

Tad rodas trauksme atriebt ienaidniekam tā, lai tam pārietu kāre vēl reiz līst latvieša zemē. Šo latvieša pašapziņu romānists audzina vēl citiem paņēmieniem. Tā viņš rāda latviešu strēlnieku brašumu, lielo varonību. Tam pievienojas vēl kāds ķēriens: augstprātīga, jā, pat nicinoša izturēšanās pret saviem vēsturiskajiem ienaidniekiem – vāciešiem un krieviem. Latvietim, kas tik ilgi spiests sašaurināties, mācīts sarauties maziņš, šādi vilcieni ļoti veselīgi. Mēs nevaram teikt, ka iepretim svešajiem mums pašapziņas būtu jau pietiekoši.

Uguns, kas šim sārtam tik kvēla, sasilda arī lasītāju. Jā, pat vairāk: viņš pats ierauts svelmē un deg līdzi. Tāpēc: lasiet šo romānu, lai pukst straujāk jūsu latvieša sirds.”

Atskats uz Dziesmu svētku noslēguma koncertu

Par Dziesmu svētku koncerta programmu raksta “Latvijas Kareivis”: “Dziesmu svētku otrās un trešās dienas ir plašas un saskanīgiem, izmeklētiem tembriem. Dziesmās staroja prieks un sajūsma. Viesiem atstājot estrādi, mūsu tautu meitas apbēra tos ar puķēm un ziediem. Ar tādu pašu sajūsmu klausītāji saņēma Lietavju (Šauliu) aizsargu jauktu kori prof. N. Martinona vadībā.

VIII Vispārējo latviešu Dziesmu svētku estrādes panorāma Esplanādes laukumā. Rīga, 1933. gada 17. – 19. jūnijs. Foto: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

Lietavju himnai atskanot (Melngaiļa vadībā), lietavieši ieņem vietas uz estrādes. Starp skaisti nodziedātām lietavju dziesmām atskan latviski Vītola “Gaismas pils”. Aplausu vētrai pieņemoties, lietavieši vēl patīkami pārsteidz ar Kalniņa “Mēs gribam būt kungi”. Viesus pavada ar plašām ovācijām. Nāk kārta mūsu vīru koriem. T. Kalniņa vadībā “Latviski lai atskan dziesmas”, tenori un basi sacenšas spēkā un plašumā un sasniedz milzu skaņu apoteozi. Dziesmu prasa atkārtot un panāk vēl spēcīgāku iespaidu. Tāpat Kalniņa vadībā diži un cēli izskan “Lūk, roze zied”. Turpmākās divas dziesmas vada Melngailis. Tam vairāk izceļas Vīgnera “Strauja upe”. 

Sāk jau tumst, kad kopkori rindojas svētku noslēgumam. Autora vadībā atskan “Gaismas pils”. Vītols izturētos tempos priekšzīmīgi izvada iemīļoto dziesmu un noslēgumā sasniedz pacilājošo skaņu plašumu. Ritmiski mazliet svārstīgi skan Melngaiļa vadītais “Jāņu vakars” un “Dievs, dod mūsu tēvu zemei”. Reiters iepriecina ar “Bārenītes slavināšanu”. Tad nāk pacilājošais svētku fināls ar “Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē” autora vadībā. Kalniņš savā laimīgi uztvertā himnā izvilina tādu pacilātību, ka klausītāji un dziedoņi to paceļ uz rokām un apber puķēm. Lielā jūsmā dziesmu atkārto. Vienoti pateicībā par brīnišķo dziesmu varu, kori un klausītāji kopīgi nodzied valsts himnu. Dziesma uzvarēja, dziesma vienoja un pasargāja mūs cauri gadsimtu tumsai; dziesma lai mūs sargā Latvijas brīvā saulītē!”

2017 - 2008 2017 - 2008 2007 - 1998 2007 - 1998 1997 - 1988 1997 - 1988 1987 - 1978 1987 - 1978 1977 - 1968 1977 - 1968 1967 - 1958 1967 - 1958 1957 - 1948 1957 - 1948 1947 - 1938 1947 - 1938 1937 - 1928 1937 - 1928 1927-1918 1927-1918