Projektu atbalsta
Latvijas Balzams
11. Septembris  | 1986

1986. gads: 'Glasnostj', katastrofa Černobiļā, latvieši cīnās par vārda brīvību

Foto: Vida Press

“Challenger” bojāeja – 28. janvārī miljoniem amerikāņu TV tiešraidē kļuva par lieciniekiem vienai no lielākajām katastrofām ASV kosmosa izpētes vēsturē. 73 sekundes pēc pacelšanās “Challenger” eksplodēja, bojā gāja seši astronauti, kā arī skolotāja Krista Makolifa, kura bija izturējusi 11 000 skolotāju atlasi NASA projektā “Skolotājs kosmosā”.

Maskavā notika Komunistiskās partijas kongress, kurā uz pārmaiņām vērstais PSRS līderis Mihails Gorbačovs izziņoja "glasnostj" (atklātības) politiku, kas noveda pie visaptverošām pārmaiņām tautsaimniecībā un politikā ("perestroikas").

Foto: Vida Press

26. aprīlī Ukrainā eksplodēja Černobiļas atomelektrostacijas (AES) 4. reaktors, radot pasaulē lielāko kodolkatastrofu. Reaktora katastrofas brīdī bojā gāja 56 cilvēki, taču novēlotas un nekoordinētas rīcības dēļ apkārtējie Pripjatas pilsētas iedzīvotāji saņēma nāvējošu radiācijas devu. PSRS valdība sākotnēji centās slēpt notikušo un to, ka noticis negadījums, atzina tikai tad, kad paskaidrojumus pieprasīja Zviedrija, kur 28. aprīlī Forsmarkas AES tika konstatēts radioaktīvais piesārņojums un tika noteikts, ka tas nācis no PSRS rietumiem.

Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs

17. oktobrī laikrakstā “Literatūra un Māksla” tika publicēts Daiņa Īvāna un Artūra Snipa raksts “Par Daugavas likteni domājot”, kas bija vērsts pret Daugavpils hidroelektrostacijas celtniecību. Pret HES būvniecību savāca vairāk nekā 30 tūkstošus parakstu, un sabiedrībai pirmo reizi izdevās apturēt kārtējās “komunisma celtnes” tapšanu.

Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss dibināja Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupu “Helsinki-86”, kas iestājās par cilvēktiesību ievērošanu PSRS un uzdrīkstējās mest izaicinājumu tā laika valsts varai, publiski pieminot komunistiskā terora upurus, svinot Latvijas neatkarības proklamēšanas dienu, godinot Latvijas karogu.

Vārds sāk dzīvot – ASV delegācija Jūrmalā paziņo, ka neatzīst Latvijas pievienošanu PSRS

Septembrī Jūrmalā notika ASV un PSRS sabiedrības pārstāvju konference, kas iezīmēja jaunas vēsmas Padomju Savienības politikā. Konferencē tika pausti līdz tam noklusēti vēsturiski fakti, un, lai arī PSRS preses izdevumi vērsās pret “vēstures sagrozīšanu” no ASV puses, informācija bija izskanējusi, tostarp arī par Latvijas okupāciju. ASV prezidenta vecākais konsultants Padomju Savienības jautājumos Džeks Metloks konferencē paziņoja, ka ASV joprojām neatzīst Latvijas inkorporāciju Padomju Savienībā.

Ekrānuzņēmums

Laikraksts “Padomju Jaunatne” konferences atspoguļojumā atļaujas pa kādai “vaļībai”, piemēram, intervija ar ASV žurnālisti Keitu Šekteri noslēdzas ar zīmīgu viņas vēlējumu Latvijai: “Lai jūsu tauta sasniedz, ko vēlu, un cīnās par to, ko vēlas!” (18. septembris) Tomēr kopumā daudzo konferencei veltīto publikāciju tonis ir piesardzīgs un to autori šausminās par vēstures falsificēšanu:

“Amerikas Savienoto Valstu pārstāvju oficiālās delegācijas koreferātu nolasīja ASV prezidenta speciālais padomnieks Padomju Savienības lietās, vēstnieks Džeks Metloks. Viņš savā runā, kas bija piesātināta ar klajiem izdomājumiem, nepareizā gaismā atspoguļoja abu valstu attiecību pašreizējā stāvokļa cēloņus. 

Prezidenta palīgs, sagrozīdams vēstures faktus, apvainoja Padomju Savienību agresivitātē, svešu teritoriju sagrābšanā, aizrunājās pat tiktāl, ka padomju valsts “agresivitātes” pamatā esot... ideoloģija. (..) Un vēl šāds moments. Dž. Metloks, kas savus ievadvārdus teica latviešu valodā, referātā paziņoja, ka ASV valdība neatzīst Latvijas, Lietuvas un Igaunijas “pievienošanu Padomju Savienībai”.” (“Padomju Jaunatne”, 17. septembris)

Izmēģinājuma laikā sagrūst Ķeguma HES tilts

20. septembrī sagāžoties Ķeguma hidroelektrostacijas tiltam, gāja bojā 11 un tika ievainoti 13 cilvēki. Katastrofa notika tilta pārbaudes laikā. Pirmajās dienās pēc katastrofas preses slejās valdīja klusums, 23. septembra “Cīņā” un “Padomju Jaunatnē” parādījās īsa informācija, ka “Ķeguma HES tilta izmēģinājumu laikā sabruka viens no tā laidumiem kopā ar cilvēkiem un automašīnām, kas atradās uz tā. Savlaicīgi tika veikti pasākumi glābšanas darbu organizēšanai un medicīniskās palīdzības sniegšanai cietušajiem. Tomēr ir cilvēku upuri: desmit cilvēki gājuši bojā, četrpadsmit cilvēki ievietoti slimnīcās”.

Foto: Gunārs Šmits/Grāmata "Gadsimta katastrofas Latvijā" 

Pēc mēneša laikraksts “Izvestija” par šo gadījumu publicēja plašāku rakstu “Bezrūpības cena”, ko pārpublicēja arī vietējā “Cīņa” un latviešu prese trimdā.

“Raksta autors norāda, ka visos tilta izmēģinājuma posmos valdījusi neticama vieglprātība. Tilta pārbaudei Ķeguma enerģētiķi talkā bija aicinājuši Rīgas Politehniskā institūta zinātniekus. Pārbaudi vadīja būvmehānikas katedras docents Valentīns Salcevičs. Automašīnu satiksme bija pārtraukta, bet par spīti iepriekšējam paziņojumam uz tilta bija gājēji, arī bērni. Tilta pārbaudei bija sagatavoti 14 pašizgāzēji ar šķembu maisījuma kravu, bet par kādām glābšanas ierīcēm vai ātro palīdzību nebija domāts. Pašizgāzēji brauca uz tiltu pa pāriem no abiem krastiem. Tie pēc norādījumiem uzbrauca uz astoņdesmit metru garā laiduma, kas bija klāts ar dzelzsbetona plāksnēm. Pakāpeniski gandrīz visas smagsvara mašīnas ieņēma savas pozīcijas uz tilta. Savu darbu mierīgi darīja izmēģinātāji, ar aparātiem reģistrēdami konstrukcijas elementu “labsajūtu”. Šoferi no auto kabīnēm un gājēji ar interesi vēroja viņu rīcību. Turpat no tilta pa Daugavu uz augšu atradās spēkstacijas plašā ūdenskrātuve, bet zem tilta uz leju veda notekas “slīpais betons”, atgādinot kalna aizu.

Salcevičs deva rīkojumu pēdējām divām pašizgāzēju mašīnām braukt uz pārbaudāmo tilta posmu. Docents Augusts Vicinskis, kurš vērojis tenzometra radītājus, atkāpās līdz tilta balstam. Un šajā mirkli viņš izdzirdēja aiz muguras lūstošu kniežu sauso skaņu. Viņš vēl paspēja ieraudzīt tilta augšējo arku, kas jau bija deformējusies. Tilta laidums ar cilvēkiem un automašīnām gāzās lejā.

Šoferis Leonids Formaņickis un Arnis Ciršs sarunājās, sēdēdami automašīnas kabīnē, kad pēkšņi sajuta: automašīna strauji krita. Feldšere Dzintra Dzenīte varonīgi nolaidās pa virvi gar 20 m stāvo sienu Ķeguma spēkstacijas ūdeņos, lai glābtu tur tilta avārijā ievainotos.” (“Laiks”, 29. novembris)

Dzejas dienas ļauj pateikt, ko jūtam

“Padomju Jaunatne” Dzejas dienām veltītā lappusē atļaujas publicēt dzejnieka Guntara Godiņa dzejoli “Mantojums”:

Maniem bērniem pieder Eiropa,
man pieder logs.
Maniem bērniem apkārt pienenes,
man apkārt žogs.
Maniem bērniem karstas asinis,
man karsta pirts.
Maniem bērniem smaga nākotne,
man smaga sirds.

Te arī lasāms Annas Rancānes dzejolis “Latvija”:

Melns putns kliedz kliegdams
pār tēva sētu:
kur mani mīļie,
kur mani svētie?

Kur mani mīļie,
kur mani svētie,
vai karos kauti,
vai nolādēti?

Vai darīti mēmi,
vai svešuma rauti,
kur gāju putni,
kur mana tauta? (..)

Atvērumā lasāmi arī Māra Melgalva, Klāva Elsberga, Amandas Aizpurietes, Māra Čaklā, Knuta Skujenieka, Māras Misiņas, Edvīna Raupa, Ineses Zanderes darbi.

Tikmēr avīze “Cīņa” publicē interviju ar kompartijas šefu Borisu Pugo, kurš aicina parūpēties par darbaļaužu gaumes izkopšanu un slavināt sociālistisko reālismu mākslā:

“Ir nepieciešams koncentrēt kritiķu un mākslas zinātnieku pūliņus sociālistiskā reālisma mākslas sasniegumu dziļai izpētei un aktīvai propagandēšanai, nostiprināt nesamierināmu attieksmi pret pelēcības, bezidejiskuma un bezprincipialitātes izpausmēm, aktīvi vērsties pret buržuāziskajām estētikas koncepcijām un izvērst daudzpusīgu darbu, lai bagātinātu darbaļaužu zināšanas tēlotājas mākslas jomā un izkoptu viņiem veselīgu māksliniecisko gaumi.”

2017 - 2008 2017 - 2008 2007 - 1998 2007 - 1998 1997 - 1988 1997 - 1988 1987 - 1978 1987 - 1978 1977 - 1968 1977 - 1968
1967 - 1958
1957 - 1948
1947 - 1938
1937 - 1928
1927-1918