Projektu atbalsta
Latvijas Balzams
10. Septembris  | 1987

1987. gads: 'Dzimtā valoda', 23. augusta demonstrācijas, ASV sāk rādīt 'Simpsonus'

"Helsinki 86" organizētais protesta mītiņš 1987. gada 23. augustā pie Brīvības pieminekļa. Foto: Latvijas Nacionālais arhīvs

1987. gadā Latvijas PSR Ministru Padome atļāva privāto uzņēmējdarbību.

Pēc arhitektes M. E. Meņģeles projekta tika rekonstruēta Sv. Pētera baznīca. Arī Pāvila baznīca Citadelē ieguva jaunus vaibstus, kļūstot par koncertzāli.

Janvārī dziesmu konkursā "Mikrofons-86" par populārāko tika atzīta “Dzimtā valoda”. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja savā propagandas un aģitācijas ziņojumā nosodīja publikācijas presē, kuru autori bija iestājušies par prasību apkalpojošajā jomā un veselības aizsardzībā strādājošajiem pārvaldīt latviešu valodu.

1987 gada janvārī sāka iznākt žurnāls “Avots”. 17. februārī oficiālā vizītē Rīgā ieradās PSKP CK ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs ar kundzi Raisu.

Juris Podnieks. Foto: AFI

19. aprīlī televīzijas ekrānos ASV pirmo reizi tika rādīta multiplikācijas filma “Simpsoni”, kas vēlāk kļuva par globālu fenomenu. Šobrīd “Simpsoni” ir ilgāk uzņemtā animācijas sērija pasaulē un tiek demonstrētas jau 29. sezonas filmas.

Par dokumentālo filmu “Vai viegli būt jaunam?” režisors Juris Podnieks saņēma “Lielo Kristapu”.

14. jūnijā – pirmie Riteņbraucēju svētki pie Brīvības pieminekļa. Paralēli Bastejkalnā pulcējās grupas “Helsinki-86” locekļi, kas, sagaidījuši riteņbraucēju došanos ceļā, pie pieminekļa nolika ziedus.

Mavriks Vulfsons un grupas "Helsinki – 86" aktīvists Heinis Lāma ziedu nolikšanas pie Brīvības pieminekļa akcijas laikā 1987. gada 14. jūnijā, pieminot 1941. gada Latvijas pilsoņu deportācijas upurus. Foto: Jānis Rožkalns/Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

Jūlijā pasaules iedzīvotāju skaits sasniedza piecus miljardus.

23. augustā grupa “Helsinki-86” organizēja manifestāciju un ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1939. gadā noslēgtā Molotova-Ribentropa pakta upurus – Vācijas un PSRS karā bojā gājušos karavīrus un civiliedzīvotājus. Kaut arī milicija kavēja cilvēku piekļūšanu piemineklim, akcijas rīkotāji pie Brīvības pieminekļa nolika ziedus. Vairāki cilvēki tika arestēti un pat piekauti. Pēc aculiecinieku ziņām, demonstrācijā piedalījās 5000 līdz 10 000 cilvēku. Vairākiem protestu organizētājiem tika atņemta PSRS pilsonība, un viņi tika izraidīti no valsts.

13. novembrī LPSR Augstākā Padome pieņēma paziņojumu “par melīgajiem izdomājumiem par Padomju Latviju un ASV Kongresa locekļu rupjo provokatorisko iejaukšanos mūsu republikas lietās” saistībā ar ASV kongresa rezolūciju, kurā bija norādīts, ka ASV valdība tradicionāli piemin Latvijas neatkarības dienu 18. novembrī.

20. decembrī notika vēsturē traģiskākā miera laika katastrofa jūrā. Netālu no Filipīnu krastiem pēc sadursmes ar tankkuģi “Vector 1” nogrima pasažieru prāmis “MV Doña Paz”. Bojā gāja aptuveni 4000 cilvēku (pēc oficiālām ziņām 1749).

Baltijas jaunieši Vašingtonā stāsta par Latvijas likteni

“Austrālijas Latvietis”, Nr. 1894 (11.09.1987.)

1987. gada 11. septembrī izdevums “Austrālijas Latvietis” ziņo par 15 latviešu jauniešiem, kas 22. augustā Linkolna pieminekļa pakājē Vašingtonā sāka 36 stundu badastreiku, solidarizējoties ar demonstrantiem Baltijas valstīs saistībā ar Molotova-Ribentropa pakta 48. gadadienu.

“Jau pirmajā demonstrācijas stundā sāka līt, bet demonstranti lietus mēteļos un ar lietussargiem visu dienu cītīgi dalīja skrejlapas ļaužu bariem, kas plūda garām triju Baltijas valstu karogiem un plakātiem apņemtajai demonstrācijas vietai. Vasaras tūristu uzmanību īpaši saistīja jauniešu dziesmas un latviešu mūzika, kā arī krekli ar politiskiem lozungiem.

Grupa poļu vēlējās iegādāties kreklus ar uzrakstu “Ņiet, giet, Sovjet”, lai ņemtu tos līdzi uz Poliju. Nakti demonstranti pavadīja turpat guļammaisos. Otrā rītā, saulei lecot, jaunieši atsāka skrejlapu dalīšanu agrīniem skrējējiem un vēlāk tūristu drūzmai, kas interesējās par demonstrācijas mērķiem un notikumiem Baltijas valstīs.

Svētdien laiks izvērtās lielisks, un vairāki tūkstoši tūristu varēja iepazīties ar Baltijas valstu likteni. Badastreika dalībnieku garastāvokli īpaši pacilāja ziņas par demonstrāciju gaitu Latvijā un Lietuvā, ko piegādāja PBLA birojs. Svētdienas pēcpusdienā demonstrācijas vietā ieradās grupa lietuviešu un igauņu, kas īpašā ceremonijā nolasīja Molotova-Ribentropa pakta tekstu.”

Par šīm aktivitātēm ziņoja arī Vašingtonas radio un televīzija, atgādinot par notikumiem Baltijā.

Padomju strādnieki kritizē pretsabiedriskās parādības

“Cīņa”, Nr. 204 (03.09.1987.)

23. augusta demonstrācija viļņošanos radīja arī laikrakstā “Cīņa”, kas septembra sākumā publicēja kategorisku nosodījumu demonstrantiem un grupai “Helsinki-86”.

“Dziļu sašutumu mūsu republikas iedzīvotājos izraisīja pretsabiedriskās parādības, kas 23. augustā notika Rīgā. Daži desmiti nacionālistiski noskaņotu personu, paklausīdamas ārzemju radiostaciju provokatoriskajiem aicinājumiem, gribēja organizēt gājienu un mītiņu pie Brīvības pieminekļa. Protams, tās nerada atbalstu masās. Taču daži no klātesošajiem izturējās izaicinoši un huligāniski. To personu vidū, kas tika aizturētas par rupjiem sabiedriskās kārtības pārkāpumiem, bija arī zvejnieku kolhoza “9. maijs” matrozis J. Misāns.

Foto: Latvijas Tautas frontes muzejs

Otrdien, 1. septembrī, šajā kolhozā notika kolektīva darba darītāju mītiņš. Tā dalībnieki vienprātīgi atbalstīja Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas lēmumu, kurā dots principiāls novērtējums nacionālistisko elementu saietam pie Brīvības pieminekļa, un kategoriski nosodīja ekstrēmistu rīcību. Vārdu ņēma zivju pārstrādāšanas ceha atslēdznieks Arkādijs Trops. “Mēs labi zinām, kas ir tā dēvētā grupa “Helsinki-86”, kas to vada un par ko tā cīnās,” viņš teica. “Es, tāpat kā daudzi no mums, vēl labi atceros, kāda bija vienkāršo cilvēku dzīve “neatkarīgās” Latvijas gados. Piemēram, mans tēvs strādāja pie saimnieka Madonas apriņķī. Arī man vajadzēja ganīt šī bagātnieka govis. Fašistiskās okupācijas gados es redzēju, kā latviešu nacionālisti, kas sadarbojās ar hitleriešiem, dzina uz nošaušanu pilnīgi nevainīgus cilvēkus par to vien, ka viņi simpatizēja padomju varai. Mūsu tautas vēsturi nedrīkst aizmirst! Tikai tautas vara atnesa cilvēkiem laimi. To labi apliecina arī mūsu kolhoza piemērs. Tas kļūst arvien bagātāks, ceļas jūras arāju labklājības līmenis. Mums aktīvāk jācīnās pret pretpadomju izpausmēm, jāieaudzina tādos politiski nenobriedušos jauniešos kā J. Misāns mīlestība uz dzimto zemi, jāiemāca viņi cienīt internacionālismu, mūsu revolucionāros iekarojumus.

Neviens nepiespiedīs mūs nogriezties no ceļa, uz kura latviešu tauta nostājās 1940. gadā, iekļaudamās mūsu zemes brālīgo republiku vienotajā saimē.” (..) Mītiņa dalībnieki vienbalsīgi pieņēma rezolūciju. Tajā pausts kategorisks protests pret ārzemju radiostaciju rīcību, tām izvēršot ideoloģisko karu pret Padomju Savienību, un uzdots kolhoza partijas organizācijai un citām sabiedriskajām organizācijām izstrādāt konkrētu pasākumu plānu, kas būtu vērsts uz ideoloģiskā darba padziļināšanu kolektīva locekļu, īpaši jauniešu, vidū.”

"Gorbačovismi" un "tautas ģēnijs"

“Laiks”, Nr. 72 (09.09.1987.)

Kamēr vietējā prese izsaka sašutumu un kategorisku nosodījumu, ārzemju latvieši savos izdevumos var brīvi apmainīties ar anekdotēm par padomju varu. Izdevums “Laiks” 9. septembrī apkopo ar Padomju Savienību saistītos jaunvārdus un aktuālākos jokus.

Arhīva foto

““Tautas ģēnijs”, kas ir nemirstīgs, bet sevišķi moži darbojas apspiestības laikos, jau 70 gadu ietērpis anekdotos visu boļševisma dzīvo vēsturi, un anekdotu netrūkst arī Gorbačova laikmetā, pie kam daži veci anekdoti parādās uzsvaidzinātos variantos. Piemēram, veco stāstu par to, kā padomju vadoņi panāk, lai vilcieni kustētos, tagad stāsta citādi. Staļins, kad vilciens pēc viņa pavēles tomēr nav kustējies, licis visu vilciena apkalpi nošaut. Hruščovs tās pašas neveiksmes gadījumā pats uzlēcis uz lokomotīves un pavēlējis apkalpei vairāk piespiesties un mēģināt vēl. Brežņevs vienkārši pavēlējis pasažieriem nolaist vagonu logu aizkarus un izlikties, ka vilciens kustas. Gorbačovam gan izdevies daļu tautas pārliecināt, ka viņš grib padomju vilcienu beidzot tomēr iekustināt, bet, lai galīgi izkliedētu laužu skepsi un neticību, viņam vēl jānoliek labs gabalsjaunu sliežu. Viens no agrākajiem Gorbačova soļiem – alkohola patēriņa samazināšana un tā apgādes apgrūtināšana, protams, bija viena no lielākajām skabargām dzērājas padomju tautas ikdienā, un arī tas atspoguļojies anekdotos. Pat oficiālā ziņu aģentūra TASS sniedza joku par autobusa šoferi, kas pieteicis vienu pieturu kā “vodkas bodi” un nākošo – kā “līnijas gala punktu”.

Daudz asāks un ne pa TASS gaumei ir cits, vēl biežāk stāstītais anekdots par rindā stāvētājiem pie degvīna veikala. Viens gaidītājs, rindā stāvēšanas apnicis, pārskaities un lādēdamies pamet rindu: “Iešu un vienkārši nošaušu to Gorbačovu!” Pēc maza laiciņa niknais tomēr atpakaļ un atkal stājas rindā. “Kā tad tā?” visi nesaprašanā. “Ek, tur tā rinda vēl garāka!” nikni nospļaujas Gorbačova “perestroikas” upuris.

2017 - 2008 2017 - 2008 2007 - 1998 2007 - 1998 1997 - 1988 1997 - 1988 1987 - 1978 1987 - 1978 1977 - 1968 1977 - 1968
1967 - 1958
1957 - 1948
1947 - 1938
1937 - 1928
1927-1918