Afganistāna Gana Irāka Haiti Gana Sākums Afganistāna Gana Irāka Haiti Gana

'Delfi' Ganā: Viena diena ciema klīnikā – govis pagalmā, HIV uzskaite un malārija


Andra Briekmane


Ir novembris, bet ārā ap 30 grādu karstums, un vēl ir tikai deviņi no rīta. Ar igauņu nevalstiskās organizācijas “Mondo” brīvprātīgo Kongo ciemā vecmāti Silju Metsu tiekamies pie galvenā ceļa, kas ved cauri ciemam un ir diezgan noslogots. Silja jau iepriekš man ir apsolījusi parādīt vietējo medicīnas centru. Viņa Ganā pavadījusi vairāk nekā mēnesi, apmācot vietējos mediķus un palīdzot jaunajām māmiņām. Kamēr pārmijam pāris vārdu, garām aizbrauc vismaz divi mopēdi un auto, atstājot mūs rudu putekļu mākonī. Nav lijis divas nedēļas. 

Gana

Attīstības valsts Rietumāfrikā

Iedzīvotāju skaits: aptuveni 25 miljoni

Reliģija: kristietība, islāms, tradicionālās reliģijas

Valoda: oficiālā angļu, bet daudz vietējo valodu

1957. gadā Gana bija pirmā Āfrikas valsts, kas pasludināja neatkarību no Eiropas koloniālistiem

Vidējais dzīves ilgums: 60 gadi (ANO publiskotie dati)

Valsts medicīnas aprūpe ir centralizēta lielākajās pilsētās: Akrā, Kumasi un Tamalē

Galvenās veselības problēmas: infekcijas slimības (malārija), traumas, sieviešu veselības problēmas (Pasaules Veselības organizācijas dati)

Viss vēl ir salīdzinoši zaļš, bet zeme jau sāk izkalst. Kopā dodamies uz vietējo klīniku, un ar katru brīdi mūs arvien vairāk ieskauj oranžīgie putekļi un karstums. Ceļš pa saules apspīdētu lauku aizņem apmēram piecpadsmit minūtes. Klīnikas pagalmā zem kokiem novietoti kādi 30 mopēdi, turpat piesēduši daži tirgotāji, kas pārdod ūdeni un citus dzērienus, bet pašā priekšā atpūšas govis.

Kongo ciems atrodas Ganas ziemeļos, nabadzīgākajā valsts daļā, pavisam netālu no Burkinafaso robežas. Šeit galvenā iztikas pelnīšana ir lauksaimniecības darbi nelielajās saimniecībās, bet pašlaik ir sausais periods, kad, līdzīgi kā pie mums ziemā, nekas tā īsti neaug. Kā vēlāk uzzinu, klīniku šeit 1999. gadā uzcēlusi katoļu baznīca un to vada māsas misionāres. Misionāru un dažādu draudžu, kā arī brīvprātīgo te ir daudz, un viņi nodrošina gan skolu, gan klīnikas darbību. Runājot par veselības aprūpi, gan jāpaskaidro, ka Gana ir viena no attīstītākajām valstīm Āfrikā un pilsētās ir lielas, labi aprīkotas slimnīcas, tomēr attālākajos reģionos valda liela nabadzība un veselības aprūpe ir tāda, kāda nu ir. “Medicīnas prakse Āfrikas lauku reģionos saskaras ar ekstrēmi limitētiem resursiem, lielu vietējo valodu skaitu (vairāki simti Ganā) un bīstamu slimību izplatību vēlā stadijā vairāk nekā jebkur citur. Par spīti šīm problēmām, Ganā ir relatīvi veiksmīga veselības apdrošināšanas sistēma un medicīnas kvalitāte ir laba, vismaz tajās vietās, kur tā ir pieejama,” teikts pārskatā Jeila Bioloģijas un medicīnas žurnālā publicētā rakstā par veselības sistēmu Ganā.

Klīnikas virsmāsa sver mazuļus. Foto: Andra Briekmane

Neuzdod jautājumus

Ceturtdienas Kongo ciema klīnikā ir imunizācijas dienas maziem bērniem, tāpēc sieviešu veselībai paredzētajā ēkā jau sapulcējies paprāvs bariņš ļoti skaisti un koši ģērbtu sieviešu ar mazuļiem, kuru acis ir ārkārtīgi lielas un melnas. Dažai līdzi arī vīrs, kas mammu ar bērnu uz mopēda pa bedrainiem (ne)ceļiem atvedis no tālākas dzīvesvietas. Vēl nobrīnos, kā sievietes savus krāšņos tērpus uztur tik baltus un tīrus, jo pēc piecpadsmit minūšu gājiena pa ceļu manas kājas jau ir nenosakāmā krāsā, bet šejieniešiem veļasmašīna vai pat silts ūdens noteikti nav ikdienā pieejamas lietas. Visi sanākušie klīnikā pacietīgi gaida. Pat bērni lielākoties neraud, ja nu vienīgi, saņemot injekciju. Apsēžos visu pavērot.


Kārtība šodien ir tāda, ka katru mazuli nosver, atzīmē tā svaru pacienta kartītē un pārbauda, vai mazais pa mēnesi pietiekami pieņēmies svarā. Brīdī, kad ienākam, vecākā medmāsa nosvērusi mazu meitenīti, kuras mamma izskatās pavisam jauna. Kad pajautāju, vai šis ir viņas pirmais mazulis, viņa lauzītā angļu valodā atbild apstiprinoši. Pēc svēršanas medmāsa neapmierināta konstatē, ka mazā kopš pēdējā apmeklējuma nemaz nav pieņēmusies svarā. Iztaujājot mammu, sākumā sieviete tikai smaida un māj ar galvu. “Yes, yes, ok” (Jā, jā, labi – angliski) ir viss, ko viņa atbild. Skaidri redzams, ka sieviete nesaprot ne vārda, ko viņai saka. Tiek pasaukta cita medmāsa, kas paskaidro visu vietējā valodā, jo, lai arī oficiālā valsts valoda ir angļu, Ganā ir gandrīz 80 vietējo valodu un angliski parasti runā tikai tie, kas kaut neilgu laiku gājuši skolā. Izrādās, divus mēnešus vecajam bērnam jau mēnesi bijusi caureja. Uzdodot vēl pāris jautājumu, māmiņa izstāsta, ka barojusi mazo ar putru. Medmāsa nostrostē, ka sieviete neprot barot bērnu, un saka, ka nākamajā dienā brauks pie viņas uz mājām. Šajā brīdī jaunā sieviete tā kā sāk stomīties un nav īsti ar mieru, jo, izrādās, nākamajā dienā viņa ies uz darbu un mazo, protams, ņems līdzi. Šis piemērs labi ilustrē šejienes realitāti – sievietes smagi strādā, lai apgādātu lielās ģimenes, it visur sastopam mammas ar maziem, pavisam klusiem mazuļiem, kas uzsieti lakatos uz muguras, skatās lielām acīm vai vienkārši guļ, iekarināti lakatā. Beigās visas vienojas par pieņemamu vizītes laiku, bet medmāsa gan izsaka šaubas, vai viss notiks, kā plānots. Tad nāk nākamā sieviete, atkal iekabina mazuli tādās kā baltās autiņbiksītēs ar auklām, un svēršana turpinās.


Pie blakus galda četras māsiņas veic uzskaiti, aizpilda pacientu kartītes un vakcinē mazuļus atbilstoši vakcinācijas kalendāram. Kā paskaidroja Silja, kalendārs pamatā ir līdzīgs tiem, kādi ir citur pasaulē, atšķirība ir tā, ka te bieži visu vakcināciju bērniem veicot nedaudz agrākā vecumā nekā pie mums. Piemēram, poliomielīta vakcinācija te tiek veikta mēnesi vecam bērnam, bet Igaunijā to dara trīs mēnešu vecumā (Latvijā atbilstoši Ministru kabineta Vakcinēšanas noteikumiem, sākot no divu mēnešu vecuma). “Viņas (mammas) šeit neapšauba to, vai vajadzīga vakcinācija, kā tas bieži notiek Igaunijā vai Eiropā, tomēr skaidrs, ka viņām arī netiek izskaidrots viss par zāļu blakus parādībām. Medmāsas zina, ka viņām tas jāstāsta, bet parasti to nedara,” par novēroto stāsta Silja, kas Igaunijā strādā par vecmāti un pasniedzēju medicīnas skolā. Viņa arī šeit veikusi apmācību medicīnas personālam, atvedusi dažādus materiālus, izglītojošu literatūru, bet pagaidām visa medicīniskā palīdzība bērniem un viņu mammām joprojām tiek sniegta bez cimdiem (kā pastāstīja sieviešu klīnikas vadītāja vecmāte Ajamga Beatriče Azvka, kuru visi te dēvē par mammu, cimdi tiek vilkti un citi drošības pasākumi veikti, ja zināms, ka sieviete vai bērns ir HIV pozitīvs). Tāpat arī vieta, kur bērnam tiek izdarīts iešļircinājums, netiek notīrīta un nosusināta – bērns vienkārši saņem vakcīnu. Silja tikai skumji noplāta rokas. 


Sieviešu klīnikas vadītāja vecmāte Ajamga Beatriče Azvka, kuru visi te dēvē par mammu. Foto: Andra Briekmane

Tomēr godīgi būs piebilst, ka, neskatoties uz minimālo aprīkojumu un nelielajām iespējām, klīnika ir ļoti tīra un tur tiek veikta regulāra grūtnieču un bērnu aprūpe salīdzinoši tuvu viņu dzīvesvietai. Tāpat māsiņas dodas mājas vizītēs trīs reizes nedēļā – pirmdienās, otrdienās un piektdienās, ikreiz apmeklējot aptuveni 10 mājas. Pārvietošanās notiek ar šeit tik iecienīto mopēdu, un šīs noteikti nav vieglas vizītes. Biežākās slimības, kas Ganā skar mazuļus, ir malārija lietus sezonā no aprīļa līdz jūnijam un no septembra līdz novembrim, kā arī meningīts no februāra līdz aprīlim, skaidro Ajamga Beatriče Azvka. Parasti gan malārija tiek pārslimota viegli apmēram trīs dienās, un to ārstē ar valsts apmaksātiem medikamentiem, bet bērniem šīs abas slimības ir bīstamas un var būt nāvējošas.

Dara, ko var


Kongo klīnikā grūtniecēm parasti veicot regulāru uzskaiti, analīzes un vienkāršas pārbaudes, kā arī malārijas profilaksi un tamlīdzīgas lietas, bet, ja redzams, ka nepieciešamas papildu pārbaudes, tās jābrauc veikt uz aptuveni 30 kilometrus tālo Bolgatangu, uz kuru ceļā ir vairāk bedru nekā paša ceļa un sabiedriskais transports ir reta parādība. Tā nu lielākā daļa dzemdību notiek šeit (vai sliktākajā gadījumā “zem koka”, piebilst Silja). Bet vēl pirms desmit gadiem bija jābrauc uz citu ciemu, ja gribēja dzemdēt klīnikā. Tā kā lielākajai daļai cilvēku ir valsts veselības apdrošināšana, tad par pakalpojumiem parasti neesot jāmaksā.


Ieejot dzemdību zālē, redzama aina, kas ļoti atgādina padomju laikus, – viss ir tīrs, bet teju nekāda ekipējuma vai iekārtu, vien galds un viena pārvietojama lampa. Te vietā piebilst, ka Kongo nav nekas neparasts, ja vakarā pazūd elektrība, – tad viss tinas piķa tumsā. Un, ja jādzemdē, tad jādzemdē. Šajā nelielajā klīnikā tiekot pieņemtas arī dzemdības, kad bērns dzimst ar kājām pa priekšu (tūpļa guļā) vai citādām komplikācijām. Silja stāsta, ka visi jau dara, ko var, bet bieži sniegtā palīdzība tomēr ir mežonīga, neatbilst 21. gadsimtam. Nekādu atsāpināšanas zāļu, kas citur pieejamas jau gadiem, vienīgi tiek stimulētas dzemdības. 

Igauņu nevalstiskās organizācijas “Mondo” brīvprātīgā Kongo ciemā vecmāte Silja Metsa pie klīnikas galvenās ēkas. Foto: Andra Briekmane

Jāpiebilst, ka, lai arī Ganā, salīdzinot ar citām Rietumāfrikas valstīm, situācija pēc mātes un bērna mirstības dzemdībās ir viena no labākajām, tomēr tā vienalga ir ļoti augsta. Pēc Pasaules Veselības organizācijas (PVO) datiem, 2007. gadā Ganā 560 gadījumi no 100 tūkstošiem dzemdību mātei bija letāli, bet mazuļu mirstība – 61 uz 1000 dzīviem dzimušiem bērniem. Tomēr jāpiebilst, ka trūkst uzticamu statistikas datu par reālo situāciju valstī.

Tāpat liela problēma ir nelegālie aborti, kas beidzas ar smagām veselības problēmām, neauglību vai pat nāvi. Lai arī legāla grūtniecības izbeigšana oficiālā medicīnas iestādē izmaksātu ap 25 dolāriem, reliģisku un sociālu iemeslu dēļ daudzās ciltīs un kopienās tas ir aizliegts, tāpēc sievietes izmanto tautas metodes, kas var izraisīt grūtniecības pārtraukšanu, komplikācijas vai pat sepsi un nāvi, ja ātri netiek sniegta palīdzība. 

Mammas ar mazuļiem gaida savu kārtu. Foto: Andra Briekmane

Kongo klīnikā strādā tikai medmāsas un divas vecmātes, bet ginekologs esot sapnis, kas vēl nav piepildījies, stāsta Ajamga Beatriče Azvka. Tomēr ar laiku esot plānots, ka arī ārsts te praktizēšot. “Pašlaik es esmu gan ginekologs, gan vecmāte,” smej Azvka, piebilstot, ka vēl pirms kāda laika te nav bijis arī vecmātes...

Interesanti, ka atbilstoši vietējām tradīcijām sieviete pēc dzemdībām visai drīz dodas mājās un līdzi ņem arī to, kas mūsu izpratnē ir medicīnas atkritumi, kas radušies dzemdību procesā, tostarp placentu un asiņainus palagus vai tamlīdzīgas lietas. Tos pēcāk apglabā kaut kur pie mājām. Šī tradīcija tiek piekopta arī lielajās pilsētās.

Gultas bez moskītu tīkla

Blakus sieviešu veselības klīnikai ir lielāka māja, kurā atrodas stacionārs, kur pacienti neuzturas ilgāk par trim dienām. Tajā atsevišķi izvietota vīriešu un sieviešu palāta – katra ar aptuveni 10 gultām. Tām gan nav moskītu tīklu. Kad jautāju galvenajai māsai, misionārei krietni gados, kas ieradusies no Nigērijas un jau sešus gadus te strādā, kāpēc tā, viņa vien noplāta rokas, sakot, ka gada sākumā visiem šajā ciemā izdalīti tīkli atkarībā no mājsaimniecībā dzīvojošo skaita un tie būtu jāņem līdzi uz klīniku, bet pašai iestādei nav naudas, lai tos iegādātos, jo jau kopš 2015. gada beigām no valsts veselības apdrošināšanas iestādes neesot saņemti līdzekļi. (Ganā kopš 2003. gada oficiāli ieviesta valsts pārvaldīta iedzīvotāju veselības apdrošināšanas shēma, lai nodrošinātu visiem pieejamu bezmaksas neatliekamo medicīnisko palīdzību, bet ne vienmēr šī sistēma esot efektīva.) Tas ir iemesls, kāpēc šeit trūkstot arī daudzu zāļu.

Jāpiebilst, ka biežākā slimība Ganā ir malārija, ko izplata moskīti, kas pārnēsā asinīs iekļūstošus parazītus, tāpēc moskītu tīkli ir vitāli svarīgs veselības profilakses līdzeklis. Ik gadu Ganā ar malāriju saslimst vairāk nekā 3,5 miljoni cilvēku, liecina Pasaules Veselības organizācijas “Pasaules Malārijas ziņojums”, un septiņiem procentiem tā ir letāla – lielākoties maziem bērniem vecumā no viena līdz pieciem gadiem. Ik gadu aptuveni 900 tūkstoši bērnu Ganā šajā vecumā saslimst ar malāriju.

Bieža problēma ciemā ir arī traumas, ko iegūst , piemēram, motorolleru avārijās (trīs un pat vairāk pasažieru uz braucamā bez ķiverēm ir ierasta parādība), kā arī apdegumi, kas tiek inficēti. Arī tos šeit aprūpē pavisam vienkārši, pat primitīvi. Kā stāsta Silja, lai mazajā pārsienamajā telpā uzturētos šādas procedūras laikā, vajadzīgi ļoti stipri nervi. Dienā, kad viesojos klīnikā, telpa gan ir slēgta un palīdzība tur nevienam netiek sniegta.

Sieviešu palāta. Foto: Andra Briekmane

Nesen klīnikā izveidots norobežots kabinets cilvēkiem ar mentālām saslimšanām. Tas ir liels solis uz priekšu, jo parasti slimnieku izmeklēšana notiek aiz aizkariņa, turpat blakus visiem citiem uzgaidāmajā telpā pacietīgi gaidošajiem pacientiem, kas viens otru, protams, pazīst, tāpēc par privātumu ir visai grūti runāt. Virs jaunā izmeklēšanas kabineta durvīm ir uzraksts “Stigma free” jeb “Bez aizspriedumiem”.

Savukārt trīs pārējos kabinetos, kur durvju vietā ir aizkari, ik dienu pieņem mediķi, kam nākas tikt galā ar visdažādākajām problēmām, kādas var gadīties nabadzīgā pierobežas ciemā. Kad viesojos klīnikā dienas vidū, aptuveni 30 kvadrātmetrus lielā uzgaidāmā telpa ir pilna, bet neviens nekliedz vai nesūdzas par to, ka jāgaida ilgi. Uz garajiem soliem sēž gan pieaugušie, gan bērni. Savukārt priekštelpā pie galdiņa mediķis veic atnākušo triāžas pasākumus, nosakot, kuram steidzamāk nepieciešama palīdzība un kurš var doties uz uzgaidāmo telpu.


Jāpiebilst, ka smagākos gadījumos cilvēki tiek nogādāti slimnīcā Bolgā un vēl pirms neilga laika klīnikai bijusi arī sava mašīna, lai to operatīvi izdarītu, bet šomēnes tā sabojājusies.

Pie HIV pacientiem kā draugs

Vēl viens būtisks aspekts, ko nedrīkst nepieminēt, ir HIV straujā izplatība gan pilsētās, gan, jo īpaši, lauku rajonos. Kā liecina Apvienoto Nāciju Organizācijas „UNAIDS” mājaslapā pieejamā informācija, Ganā ir aptuveni 290 tūkstoši HIV slimnieku, bet precīzs to skaits nav zināms, jo, protams, daudziem slimība nemaz nav atklāta, bet citi sabiedrības aizspriedumu dēļ to slēpj un neārstē. Sievietes ar šo slimību saslimušas krietni biežāk.

Turklāt HIV šajā valstī bieži iet roku rokā ar tuberkulozi, kas nereti ir HIV slimnieku tiešais nāves cēlonis, teikts Pasaules Veselības organizācijas ziņojumā, uz ko atsaukušies arī pētnieki Jeila Bioloģijas un medicīnas žurnāla publikācijā par veselības aprūpi Ganā.

Kongo veselības centra datu menedžeris Avels Olivess savā kabinetā. Uz galda - HIV medikamentu kaudze un pacientu kartītes. Foto: Andra Briekmane

Arī Kongo ciemā vīrusa izplatība ir milzīga, jo cilvēki lielākoties ir neizglītoti. Problēma ir arī reliģisko līderu ieteikumi. Piemēram, katoļticība, kas ciemā ir izplatītākā reliģija, aizliedz izmantot kontracepciju – prezervatīvu, kas pasargātu no seksuāli transmisīvajām slimībām, tāpēc vīruss izplatās strauji. Savukārt musulmaņiem esot atļauts lietot dzimstības kontroles pasākumus, ja ģimenē par to savā starpā ir vienojušies.

Kongo klīnikas laboratorijas ēka un HIV datu menedžera mazā kabinetiņa durvis. Te dažu mēnešu laikā HIV diagnosticēts vairāk nekā 200 cilvēkiem. Katru mēnesi viņi te var saņemt bezmaksas zāles. Foto: Andra Briekmane

Kā skaidro Ajamga Beatriče Azvka, klīnikā šīs slimības ierobežošanas pasākumi veikti jau kopš 2006. gada, tomēr situācija kļūstot arvien draudīgāka. Oktobrī viņas vadītajā sieviešu veselības iestādē atklāti septiņi imūndeficīta vīrusa jeb HIV gadījumi – pieci grūtniecēm un divi maziem bērniem. 


Dodamies uz blakus esošo māju, kurā ir vienkārša laboratorija, kur veikt galvenos izmeklējumus, bet ēkas stūrī mazs, pacientu žurnāliem un zāļu kārbiņām piekrauts kambarītis, kura pustumsā strādā Avels Olivess. Viņš ir Kongo veselības centra datu menedžeris, kas šeit kopš jūlija darbojas Globālā fonda cīņai ar AIDS, tuberkulozi un malāriju Nacionālās (Ganas) AIDS kontroles programmas (NACP) uzdevumā. NACP ir Ganas AIDS komisijas un Ganas valdības pārraudzībā, skaidro Olivess.

Lai arī Olivess ir datu menedžeris, viņš veic arī HIV analīzi tiem pacientiem, kas ar aizdomām par saslimšanu ierodas viņa mazajā skabūzī. Turpat uz vietas, izmantojot līdzīgu testu kā grūtniecības noteikšanai, slimību var atklāt. Uz galda Olivesam ir kaudze ar dažādiem medikamentiem, kuru kombinācijas viņš var izrakstīt pacientiem, bet pašas zāles tiek izsniegtas bez maksas. Kā stāsta speciālists, to iepakojumi mainās ik pēc pusgada, lai cilvēkus pasargātu no diskriminācijas sabiedrībā, piemēram, ja, atnākot ciemos, viesis ierauga zāļu iepakojumu pacienta mājās, ko atpazīst kā HIV medikamentus, tad visai droši, ka pavisam drīz viss ciems uzzina, ar ko viņš vai viņa slimo. Tādēļ zāles ik pēc neilga laika izskatās citādi, bet to saturs nemainās. 

Tāpat arī, dodoties mājas vizītē un meklējot konkrēto pacientu, bieži nākas meklēt konkrētās mājas (Ganā parasti nav ielu nosaukumu vai māju numuru), un tad Olivess sakot, ka iet ciemos pie draugiem, nevis nāk apraudzīt slimnieku.


Liels šķērslis ir arī milzīgais analfabētisms šajā reģionā. Piemēram, ja pacientam uz papīra lapiņas uzrakstīts laiks un datums, kad ierasties uz nākamo vizīti, viņš nemaz to nemāk izlasīt, tāpēc jālūdz palīdzība kādam, kas prot, tādējādi atkal riskējot publiski atklāt savu slimību, zaudēt darbu vai tikt izstumtam no sabiedrības. “Parasti šiem cilvēkiem mācu, ka zāles jālieto katru dienu un, ja kārbiņā palikušas vairs divas tabletes, jānāk pie manis pēc nākamā iepakojuma,” par savu ikdienu stāsta Olivess. 

Kongo ciema galvenā iela un pagrieziens uz klīniku. Foto: Andra Briekmane

Viņš šeit darbojas viens pats, veicot pacientu uzskaiti, un šo dažu mēnešu laikā slimību diagnosticējis vairāk nekā 200 cilvēkiem. Pēc savas iniciatīvas Olivess izveidojis arī akurātu pacientu uzskaites sistēmu, aizpildījis kartītes par katru slimnieku, kas iepriekš nekad nav darīts, un var mums ar Silju parādīt arī tabulas, kurās analizēta pacientu informācija – vecums, dzimums un citas pazīmes. Vīrietis gan atzīst, ka līdz šim par šādām papildu darbībām viņam nekas nav maksāts, pat dators, kas atrodas kabinetiņā, ir viņa paša. “Esmu uzrakstījis projektu, lai, iespējams, saņemtu kādu finansējumu, bet pagaidām par to vēl nekas nav skaidrs...” saka Olivess. Viņš arī visai skarbi izsakās par medicīnas sistēmas efektivitāti, jo pašlaik vēl daudz kur nodarbināts liels skaits cilvēku, bet viņu darbu varētu veikt arī daudz efektīvāk, izmantojot uzskaites sistēmu, kārtīgi aizpildītas kartītes un citas it kā pašsaprotamas lietas. “Piemēram, sieviešu klīnikā ir četras māsiņas, kas reģistrē pacientus. Es šeit esmu viens un to varu izdarīt tikpat efektīvi...” ilustrējot savu viedokli, piemēru min Olivess.