2013. gads pasaulē - spriedze, skandāli un nemieri

Gada notikumi:

Starp aizvadītajā gadā mūžībā aizgājušajiem cilvēkiem vislielāko rezonansi izraisīja ilggadējā Venecuēlas prezidenta Ugo Čavesa nāve. 58 gadus vecais prezidents mira 5. martā pēc vairāku gadu ilgas cīņas ar vēzi, tā arī neatlabstot pēc decembrī Kubā notikušās operācijas.

Pasaule saspringti gaidīja, vai ar naftu bagātajā valstī saglabāsies stabilitāte, analītiķi steidza izteikt prognozes par valsts un tās politikas nākotni. Tomēr Čavesa iesāktais sociālisma ceļš valstī, šķiet, ir saglabāts -, par nākamo līderi kļūstot paša Čavesa izvēlētajam mantiniekam, - bijušajam autobusa šoferim Nikolasam Maduro, kurš solījis turpināt "Čavesa kursu".

Aprīlī Lielbritānijā 87 gadu vecumā mira leģendārā premjerministre, "dzelzs lēdija" Mārgareta Tečere. Premjeres amatu viņa ieņēma no 1979. līdz 1990. gadam.

Tečere centās mainīt Lielbritānijas ekonomisko situāciju, cīnīties ar inflāciju un bezdarbu, ekonomikas stagnāciju. Viņa sāka valsts uzņēmumu privatizāciju, liberalizēja darba tirgu, kam pretojās arodbiedrības. Liberālā ekonomiskā politika ieguva nosaukumu "tečerisms".

Tečere bija neviennozīmīgi vērtēta figūra Lielbritānijas politikā, viņa bieži vien nebija gatava uz kompromisiem svarīgos jautājumos, turklāt viņas "valdīšanas stils" ar laiku noveda pie dumpja viņas pašas partijas rindās. Pretrunas bija jaušamas arī Tečerei aizejot no dzīves. Kamēr vieni ar labu vārdu pieminēja kādreizējo politiķi, citi viņas nāvi svinēja. 

Gada pēdējā mēnesī no zemes dzīves atvadījās cīnītājs pret aparteīdu un Dienvidāfrikas Republikas pirmais melnādainais prezidents Nelsons Mandela.

Mandela mira 6. decembrī, būdams 95 gadus vecs. Pirms tam vasarā eksprezidents ilgu laiku pavadīja slimnīcā, cīnoties ar plaušu infekciju.

Mandela vadīja valsti no 1994. līdz 1999. gadam. Pirms tam cīnītājs par cilvēku līdztiesību savas aktivitātes dēļ 27 gadus pavadīja cietumā, kur, domājams, sagandējis savas plaušas, strādājot akmeņlauztuvēs. Astoņdesmitajos gados Mandela saslima ar tuberkulozi.

Leģendārā prezidenta aiziešanu pieminēja daudzās pasaules malās, bet viņam veltīts piemiņas pasākums Johannesburgā kļuva par pēdējo gadu lielāko dažādu valstu amatpersonu sanākšanu. Tas gan neiztika bez kurioziem un jokiem.

Aizejošais gads nav izticis bez klusākiem un skaļākiem skandāliem. Sabiedrības uzmanību īpaši izpelnījās divi no tiem.

Gada sākumā arvien biežāk sāka izskanēt ziņas, ka vairākās Eiropas Savienības (ES) valstīs gaļas produktos atrasta zirga gaļa, kurai tur nebūtu jābūt. Skandāls ātri izpletās lielākajā daļā ES valstu.

Lielbritānijā, kur zirga gaļas ēšana ir tabu, problēma uztverta sevišķi jūtīgi. Dažādās Eiropas valstīs ražotajās liellopu gaļas maltītēs tika atklāti pat līdz 100% zirga gaļas un britu ministrs zirga gaļas skandālu nosauca par kriminālu sazvērestību.

Zirga gaļu turpināja atrast vēl un vēl, to uzgāja produktos arī ārpus Eiropas. Produktu pārbaudes rezultāti varēja izrādīties pārsteidzoši, kā tas notika Islandē, kur, pīrāgos meklējot zirga gaļu, gaļa netika atrasta vispār.

Ne mazāku ievērību pasaules medijos guva spiegošanas skandāls, kas sākās jūnijā ar ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) bijušā tehniskā darbinieka Edvarda Snoudena paziņojumiem, ka ASV specdienesti plaši izspiego cilvēkus sociālajos tīklos un e-pastos.

Atsaucoties uz Snoudena nopludināto informāciju, mediji ziņoja, ka ASV ir izspiegojušas ārvalstu, tai skaitā savu sabiedroto diplomātus un pilsoņus, kā dēļ ES pat sākta drošības pārbaude, Brazīlijas prezidente atlika vizīti ASV, un citas diplomātiskas problēmas. Laikraksti nāca klajā ar arvien jaunām apsūdzībām par ASV slepeno darbību.

Baltais nams gan norādīja, ka spiego visas valstis, un uzsvēra, ka interneta novērošana ļauj novērst teroraktus, tomēr valsts sekretārs atzina, ka dažos gadījumos spiegošana ir aizgājusi par tālu. Interesants bija atklājums, ka ASV gadiem izsekojot Vācijas kancleres Angelas Merkeles telefonsarunas.

Februārī pasauli pāršalca negaidīta ziņa - par atkāpšanos no amata paziņoja Romas pāvests Benedikts XVI.

Paziņojumā pāvests skaidroja, ka viņa spēki cienījamā vecuma dēļ vairs nav pietiekami, lai atbilstoši pildītu pāvesta pienākumus, ka mūsdienu straujajā, pārmaiņu un satricinājumu pasaulē Dieva vārda sludināšanai ir nepieciešams gan prāta, gan ķermeņa spēks, kas pēdējo mēnešu laikā ir pasliktinājušies līdz tādam līmenim, ka "man ir jāatzīst sava nespēja" pienācīgi pildīt uzticētos pienākumus.

Tā bija pirmā šāda veida atteikšanās gandrīz 600 gadu laikā. Parasti pāvesti miruši, atrodoties amatā.

Pirmajam pārsteigumam ātri sekoja minējumi un prognozes, kurš varētu kļūt par nākamo Vatikāna saimnieku. Jau martā sanāca kardinālu konklāvs un pēc neilgas vēlēšanu procedūras 13. martā virs Siksta kapelas parādījās balti dūmi, signalizējot par jaunā pāvesta ievēlēšanu.

Par katoļu galvu kļuva Buenosairesas arhibīskaps Horhe Mario Bergoljo, kurš pieņēma Franciska vārdu. Viņš ir pirmais garīdznieks no Latīņamerikas šai augstajā amatā.

76 gadus vecais Francisks jau ātri parādīja sevi kā vienkāršu un pieticīgu cilvēku, atsakoties no dzīvošanas greznā rezidencē un smalkām automašīnām. Viņš aicināja pasaules līderus pielikt punktu naudas kultam un palīdzēt nabagajiem.

Jūnijā pāvests brīdināja topošos priesterus un mūķenes izvairīties no dārgām automašīnām, sakot, ka "tas sāpina manu sirdi, kad es redzu mācītāju ar jaunākā izlaiduma automašīnu".

Ja Benedikts no amata atkāpās brīvprātīgi, ne savas gribas dēļ amatu jūlijā zaudēja Ēģiptes pirmais demokrātiski ievēlētais prezidents Mohameds Mursi.

ASV skolotais islāmists Mursi par Ēģiptes prezidentu ievēlēts 2012. gada jūnijā - pirmajās brīvajās vēlēšanās pēc ilggadējā valsts vadītāja Hosni Mubaraka ēras.

Jaunajam prezidentam gada laikā neizdevās atjaunot valsts ekonomiku, kas sabrukusi 2011. gada tautas sacelšanās pret Mubaraku laikā. Piedevām daudzi uzskata, ka Mursi gada prezidēšanas laikā ir palicis ļoti autoritatīvs un uzspiež islāma vērtības. Tas sagādāja vilšanos daudziem viņa atbalstītājiem.

Ar prezidenta politiku neapmierināti demonstranti pulcējās uz protestiem, valstī notika vardarbīgas sadursmes starp Mursi atbalstītājiem un pretiniekiem.

Spriedzei turpinoties, ietekmīgā armija izvirzīja ultimātu Mursi atkāpties no amata, ko prezidents noraidīja. 3. jūlija vakarā bruņotie spēki Mursi arestēja un paziņoja, ka viņš vairs nav prezidents. Gāztais līderis kopš tā laika atrodas apcietinājumā nezināmā vietā. Tikmēr valsti pārvalda armijas atbalstīta pagaidu valdība, bet nākamā gada sākumā plānotas jaunas prezidenta vēlēšanas.

2013. gadā ir izcēlušies jauni konflikti, kā arī turpinājušies un saasinājušies esošie. Nav trūcis arī draudu par kodolkara sākšanu.

Janvārī izvērsās jauns karš Āfrikas valstī Mali, kur islāmistu nemiernieki bija pārņēmuši lielu daļu teritorijas un draudēja ieņemt arī pārējo. Lai apturētu radikāļus, konfliktā iesaistījās Francijas spēki, bet misiju atbalstīja arī ANO.

Līdz karam nenonāca komunistiskās Ziemeļkorejas kareivīgie draudi. Spriedze reģionā strauji pieauga pēc 12. februārī Phenjanas sarīkotā kodolizmēģinājuma, ko nosodīja gan ANO, gan virkne Ziemeļkorejas kaimiņu un Rietumvalstu.

Lai sodītu Phenjanu par kodolbruņošanos, ANO Drošības padome pastiprināja pret nabadzīgo valsti vērstās sankcijas, bet Phenjana teju ik dienas steidza izteikt skaļus draudus ASV, Japānai un Dienvidkorejai, solot uzbrukumus un pasludinot, ka pamiera līgums ar Seulu ir lauzts.

Phenjana arī pauda gatavību un apgalvoja, ka ir spējīga uzbrukt ASV ar kodolieročiem. Tikmēr ASV apliecināja apņemšanos aizstāvēt sevi un savus sabiedrotos.

Ziemeļkorejas draudi, ko analītiķi dažkārt skaidro ar valsts iekšējām problēmām vai ārpolitikas risināšanas veidu, līdz reālai darbībai nenonāca. Spriedze pakāpeniski samazinājās vasaras vidū.

Daudz reālāka trieciena gaidās, kas šķita pat nenovēršams, pasaule sastinga vasaras otrajā pusē. ASV pauda gatavību sodīt Damaskas režīmu par  21. augustā notikušu ķīmisko uzbrukumu. ASV dati liecina, ka minētajā uzbrukumā Sīrijas galvaspilsētā bojā ir gājuši vairāk nekā 1400 cilvēku. Kamēr Vašingtona notikušajā vaino prezidenta Bašara al Aasda valdību, Damaska savu vainu noliedz, tās pusē ir arī Sīrijas ciešā sabiedrotā Maskava.

Spriedzi pastiprināja prognozes, ka trieciens Sīrijai varētu izraisīt plašāku konflikta eskalāciju reģionā. Pati Sīrija solīja pretoties ar visiem līdzekļiem, tai palīdzēt gatavību pauda Irāna un Krievija. ASV gan norādīja, ka uzbrukums būs vairāk simbolisks, ierobežots telpā un laikā, lai nemainītu spēku samēru pilsoņu kara pārņemtajā valstī.

Kad jau šķita, ka ASV solītais trieciens pa režīma un armijas objektiem ir teju nenovēršams, Krievija un ASV spēja vienoties par Sīrijas ķīmiskā bruņojuma iznīcināšanu, kas paglāba valsti no tūlītēja uzbrukuma.

Vienošanās, kas paredz bīstamo bruņojumu iznīcināt līdz 2014 . gada vidum, ir apstiprināta ANO rezolūcijā.

Viena no neparastākajām dabas parādībām 2013. gadā bija meteorīta eksplozija debesīs virs Krievijas.

Par Čeļabinskas meteorītu nosauktais debesu ķermenis virs Urālu apgabala parādījās 15. februārī. Ienākot zemes atmosfērā, tas radīja spēcīgu sprādzienu, kas pielīdzināms 30 Hirosimas atombumbām. Triecienvilnī cieta simtiem cilvēku un mājokļu. Dabas parādību izdevās fiksēt daudziem aculieciniekiem.

Aizejošajā gadā nav trūkušas arī lidmašīnu avārijas, no kurām atgādinām divas.

Neskaitot asiņainās sadursmes Ēģiptē, kas sekoja prezidenta Mohameda Mursi gāšanai (apskatīts šeit), uzmanības centrā šovasar nonāca masu protesti Turcijā.

Viss sākās kā miermīlīga akcija pret valdības plāniem Stambulas parkā celt iepirkšanās centru. Tomēr varas mēģinājums 31. martā demonstrantus izdzenāt ar spēku pretestību tikai pastiprināja - no lokāla protesta nemieri pārmetās uz desmitiem citu pilsētu un kļuva par pēdējo desmit gadu lielākajiem protestiem Turcijā.

Protestētāji nu jau pauda nepatiku pret valdošo Taisnīguma un attīstības partiju (AKP), kā arī premjerministra Redžepa Tajipa Erdogana valdību. Tai pārmeta mēģinājumus uzspiest sabiedrībai konservatīvas islāma vērtības un ierobežot cilvēku brīvību.

Nemieri jau tika salīdzināti ar "Arābu pavasari", ko Erdogans kategoriski noliedza, saucot tos par opozīcijas un ekstrēmistu provokāciju.

Pēc vairāk nekā nedēļu ilgiem nemieriem premjera pacietības mērs bija pilns un policija ielauzās protestu epicentrā - Taksima laukumā.

Tomēr aktīvisti joprojām atteicās pamest blakus esošo Gezi parku un premjers paziņoja par apbūves apturēšanu līdz tiesas lēmumam un referenduma sarīkošanai.

Savukārt 16. jūnijā policija protestētājus no parka padzina, kā dēļ Stambulas ielās sākās masu nekārtības.

Nemieros cieta vairāk nekā 8000 cilvēku, bet vismaz četri gāja bojā.

Protesti Kijevā, kas simbolizē Ukrainas grūto izvēli starp Rietumiem un Krievijas ietekmes sfēru, sākušies novembra beigās un turpinās vēl tagad.

Neapmierinātības iemesls ir prezidenta Viktora Janukoviča valdības lēmums 21. novembrī pārtraukt gatavošanos asociācijas līguma ar ES parakstīšanai. Šajā pat dienā, protestējot pret šo valdības soli, cilvēki pulcējās demonstrācijā Kijevas Neatkarības laukumā. Protesta akcijas turpinājās arī nākamajās dienās kā Kijevā, tā arī citās Ukrainas pilsētās.

Starptautiskās politikas eksperti un daudzi ārvalstu diplomāti ir pārliecināti, ka šī Ukrainai ir izšķiroša cīņa par to, vai saistīt savu nākotni ar Eiropu un Rietumu vērtībām, vai arī palikt Krievijas ietekmes zonā.

Pēc milicijas mēģinājuma ar spēku izdzenāt Kijevas Neatkarības laukumā sapulcējušos demonstrantus, protesti tikai pieņēmās spēkā. Demonstranti ieņēma Kijevas domes ēku un nogāza Ļeņina pieminekli galvaspilsētā un Odesā. Savukārt policija turpināja nojaukt protestētāju nometnes un ielauzās opozīcijas štābā.

Policija pārtrauca mēģinājumus izdzenāt Neatkarības laukumā esošos demonstrantus pēc nakts uz 11. decembri, kad varas iestāžu vēršanos pret demonstrantiem nosodīja ASV. 11. decembra rītā milicija nesekmīgi mēģināja ieņemt Kijevas domi.