Tas, ka ASV izlūkdienesti pēc Otrā pasaules kara izmantoja bijušos nacistus spiegošanai pret Padomju Savienību, ir sen zināms, taču beidzot pētniekiem radusies iespēja noskaidrot viņu skaitu un izvērtēt, cik tie patiesībā bijuši noderīgi Savienotajām Valstīm.
Pirmo reizi plašākas sabiedrības uzmanību faktam, ka ASV izlūkdienestu labā strādājušas augsta ranga nacistu amatpersonas, pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados pievērsa Klausa Barbjē jeb "Lionas miesnieka" lieta.
Barbjē nonāca uz apsūdzēto sola Francijas tiesā pēc izdošanas no Bolīvijas, un prāvas laikā atklājās ne tikai tas, ka viņu savulaik savervējis ASV pretizlūkošanas dienests, bet arī tas, ka nacistiskā noziedznieka bēgšanu no Eiropas tika organizējuši amerikāņi.
Izrādījās, ka Berbjē vēlāk strādājis arī toreizējās Rietumvācijas izlūkdienesta BND labā.
ASV pētniekiem tagad radusies iespēja plašāk iepazīties ar bijušo nacistu izmantošanas patiesajiem mērogiem un izvērtēt viņu sniegtās informācijas noderību.
Pēc iepazīšanās ar slepenajiem ASV dokumentiem, projektā iesaistītie pētnieki lēš, ka Savienoto Valstu izlūkdienesti savulaik izmantojuši vismaz 1000 bijušo nacistu.
"Tūkstotis ir konservatīva aplēse," sarunā ar Vācijas sabiedrisko raidorganizāciju "Deutsche Welle" (DW) atzinis Floridas universitātes holokausta pētījumu profesors Normans J.W.Goda. "Tās pamatā ir vairākus gadus ilgusī šo dokumentu lasīšana. Patiesībā mums nav precīzu skaitļu."
Pirmkārt, ne visas lietas ir atslepenotas, bet citas, iespējams, ir pazudušas. Nosauktajā tūkstotī nav iekļauti arī netiešo attiecību gadījumi starp ASV izlūkdienestiem un bijušajiem nacistiem, tas ir, tie informatori, kurus rekrutējuši paši jau iepriekš ASV nolīgtie jaunizceptie spiegi, kā arī nevācu izcelsmes ar nacistiem saistītās personas, piemēram, ungāri, rumāņi un ukraiņi, kurus pēc kara savervējuši ASV izlūkdienesti.
Kamēr patiesais pēc kara par ASV spiegiem pārtapušo nacistu skaits joprojām nav zināms, pētniekiem nav šaubu, ka viņu sniegtā informācija bijusi mazvērtīga.
"Mums nav zināma neviena lieta, par kuru būtu iespējams teikt, ka tajā un tajā sniegta izšķiroši svarīga izlūkošanas informācija par gaidāmo Berlīnes blokādi vai ko tamlīdzīgu," norāda Goda. "Tas vienkārši nekad nav noticis."
Kā piemēru viņš min pēc kara ASV izlūkdienestu savervētā Austrijas Drošības dienesta "Sicherheitsdienst" virsnieka Vilhelma Hetla lietu.
Kādā brīdī ASV Centrālā izlūkošanas pārvalde (CIP) konstatēja, ka Hetls savus ziņojumus veido, pamatojoties uz laikrakstos izlasītām ziņām.
Savienoto Valstu nolīgtie vācieši gluži vienkārši nav bijuši labi izlūkošanas speciālisti, un tā rezultātā daudzi no viņiem kļuvuši par dubultaģentiem, strādājot arī Padomju Savienības labā, atzīst pētnieks.
Taču pētniekus īpaši pārsteidzis tas, cik trūcīga bieži bijusi ASV izlūkdienestu rīcībā esošā informācija par saviem jaunajiem aģentiem, lai gan to iepriekšējās izdienas lietas atradušās ASV kontrolē un bijušas viegli atrodamas.
Nepietiekoša iepazīšanās ar vervējamo biogrāfijām novedusi pie tā, ka tikušas nolīgtas arī personas, kas tieši bijušas iesaistītas vissmagāko nacistu noziegumu pastrādāšanā.
"Piecdesmito gadu sākumā bija gadījums, kad armijas pretizlūkošana nolīga vīru vārdā Hermans Hefle, bet Hefle "Akcijas Reinhards" laikā bija kas līdzīgs Odilo Globočnika štāba priekšniekam," stāsta Goda "Tādējādi viņš nebija kāda mazpazīstama gestapo amatpersona, viņš bija augstākais virsnieks lielākajā iznīcināšanas operācijā Polijā."
"Akcija Reinhards" bija viena no asiņainākajām holokausta epizodēm, kuras laikā bija paredzēta pilnīga ebreju iznīcināšana neanektētajā Polijas daļā jeb tā dēvētajā Ģenerālgubernatūrā, un tās vadība bija uzticēta Globočnikam.
Hefli ASV izlūkdienesti bija nolīguši ziņu vākšanai par galēji labējiem grupējumiem, kas darbojās Minhenes apkārtnē, nemaz nezinot, kas viņš patiesībā ir. "Fakts, ka vispār pastāvējušas attiecības ar šādu cilvēku, kuru vēlāk arestēja rietumvācieši, ir visai graujošs," atzīst pētnieks.
Taču ir pārāk vienkāršoti no šodienas skatpunkta visā vainot ASV izlūkdienestus, kas nolīguši apšaubāmas reputācijas cilvēkus, no kuriem saņemta nekam nevajadzīga informācija.
"ASV bija vispārēja apdraudējuma noskaņojums," intervijā DW atzinis Frankfurtes Frica Bauera holokausta pētījumu institūta bijušais vadītājs Miha Brumliks, piebilstot, ka morālas dabas jautājumi tolaik bijuši mazsvarīgāki par Padomju Savienības savaldīšanu.
"Nedrīkst aizmirst tā dēvēto Makartismu ASV piecdesmito gadu sākumā. Šīs histēriskās, paranoidālās bailes no komunisma. Uz šī fona kāds varēja arī bez mulsuma nolīgt noziedzniekus, lai cīnītos pret šo šķietami neticami bīstamo ienaidnieku," norāda Brumliks.
Uz jautājumu, vai iespējams gūt kādu vēsturisku mācību no šiem notikumiem, gan Goda, gan Brumliks reaģē ar skepsi, jo pati izlūkdienestu darbības iedaba paredz nepieciešamību sadarboties ar apšaubāmas reputācijas personām.
"Pagaidām mācība, ja tāda arī iespējama, ir patiesi kaut ko zināt par saviem avotiem," norāda Goda. "Kad viņi strādā jūsu labā, viņi patiesībā nestrādā jūsu labā," piebilst pētnieks, kā svaigāku piemēru piesaucot ASV iebrukumu Irākā 2003.gadā, kas lielā mērā bija balstīts uz irākiešu avotu sniegtu apšaubāmu izlūkošanas informāciju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
