Pirmās nekonkrētās baumas par ārkārtīgi slimā Uzbekistānas prezidenta Islama Karimova veselības stāvokli valsts robežu šķērsoja ar novēlošanos. Par viņa nāvi oficiāli tika paziņots 2. septembrī, bet valsts vadītāja pēcnācējs Šavkats Mirzijajevs bēru sagatavošanu Samarkandā bija uzsācis jau dienu iepriekš.
Neskaidrība un klusums pirms un pēc diktatoru nāves totalitārās valstīs nav pārsteigums, norāda "Radio Brīvā Eiropa". Iekārtās, kurās vara ir koncentrēta viena cilvēka rokās, viņa nāve ietekmē visu sabiedrību, kura ir neziņā par to, kas sekos.
Turklāt, kā rāda vēsture, tūlītēji nekas arī neseko – strauji pasliktinoties vadītāju veselības stāvoklim vai viņam atstājot šo pasauli, parasti ir vismaz dažu dienu vai pat nedēļu ilga neziņas pilna pauze. Tās laikā mediji par valsts līderu gaitām klusē, notiek plašākai sabiedrībai neredzama ietekmju dalīšana, un dažkārt ilgāks laiks nepieciešams, lai kādam šajā ēnu teātrī izdotos nostiprināt pozīcijas pirms parādīties sabiedrībā kā jaunajam līderim.
"Radio Brīvā Eiropa" norāda uz vairākiem valstu vadoņiem nesenā un senākā vēsturē, pēc kuru nāves sekoja klusums:
Ziemeļkorejas diktators Kims Čenirs, kurš paša vadīto valsti padarīja par noslēgtāko sistēmu pasaulē, un noveda tās iedzīvotājus līdz nabadzībai un badam, mira pēc sirdstriekas 2011. gada 17. decembrī. Valsts mediji par to pasaulei un ziemeļkorejiešiem paziņoja divas dienas vēlāk – 19. decembrī.
Tika baumots, ka šajā laikā valsts līdera tuvākās personas cīnījušās par ietekmi bēru rīkošanas komitejā, kas nereti totalitārās valstīs nozīmē arī ietekmi turpmākajā valsts pārvaldē.
19. decembrī no rīta valsts iedzīvotājiem tika pavēstīts, ka pēcpusdienā gaidāms svarīgs paziņojums. Savukārt pēcpusdienā tika paziņots par līdera nāvi un nosaukti visi 233 bēru komitejas locekļi, par kuru vadītāju bija izraudzīts nelaiķa dēls un pēctecis Kims Čenuns.
Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālkomitejas ģenerālsekretārs Jurijs Andropovs mūžībā aizgāja salīdzinoši neilgi pēc stāšanās ietekmīgajā amatā.
1982. gada 12. novembrī viņš kļuva par PSRS vadītāju, bet jau 1983. gada janvārī vadoņa veselība strauji pasliktinājās. Viņš mira slimnīcā vēl pēc gada 9. februārī nieru problēmu dēļ, bet par to šajā dienā neuzzināja pat daudzi Centrālkomitejas vadībā.
Tikai dažas dienas vēlāk aģentūra TASS saviem pilsoņiem un pasaulei paziņoja par Andropova nāvi. Vēlāk plašākai publikai tika arī atklāts, ka Andropovam veikta regulāra dialīze, kas daudziem beidzot palīdzēja izprast, kāpēc savā īsajā valdīšanas mūžā viņš tik reti uzstājās ar publiskām runām.
Azerbaidžānas ilgstošā līdera Heidara Alijeva valdīšanas gados tikai retais republikas iedzīvotājs zināja, ka viņam ir regulāras veselības problēmas. Viņš jau 1987. gadā pieredzēja sirdstrieku, savukārt 1999. gadā devās uz ASV ārstēties.
Tomēr plašāka publika par viņa vārgo veselību uzzināja vien 2003. gadā, kad viņš tiešraidē kameru priekšā divreiz saļima. Preses dienests tūlītēji izplatīja paziņojumu, ka Alijevs tikai viegli zaudējis līdzsvaru zema asinsspiediena dēļ. Tā paša gada augusta sākumā viņa dēlu Ilhamu ar prezidenta administrācijas palīdzību apstiprināja par premjeru, bet tēvs tikmēr atkal devās ārstēties uz ASV, par ko plašāka informācija sabiedrībai netika sniegta.
Jau oktobrī Ilhams Alijevs opozīcijas un starptautisko organizāciju kritizētās vēlēšanās tika ievēlēts par prezidentu, bet priekšvēlēšanu kampaņu laikā tēva veselības stāvoklis tika notušēts, lai tas netraucētu dēla ievēlēšanai. Heidars mira 2003. gada 12. decembrī 80 gadu vecumā, tā arī vairs neatgriežoties no ASV.
Centrālāzijas valsts Turkmenistānas līderis radīja vienu no savdabīgākajiem pašslavināšanas kultiem bijušās Padomju Savienības teritorijā. Viņš pasludināja sevi par visu turkmēņu tēvu jeb Turkmenbaši, un visās lielākajās valsts pilsētas un miestos stāvēja apzeltītas Nijazova skulptūras un milzīgi portreti, turklāt viņa vārdā tika nosauktas dažādas ģeogrāfiskas vietas un simtiem iestāžu.
Viņš ilgstoši sirga ar sirds slimībām, taču par tām zināja tikai viņa privātie ārsti un tuvākās personas. Valsts kontrolētie mediji par Nijazova veselības problēmām pirmo reizi paziņoja vien 2006. gada novembrī, kad viņš pats to vēlējās paziņot sabiedrībai.
Decembra otrajā pusē Turkmenbaši mira. Valsts televīzija par to paziņoja 21. decembrī, bet opozīcijas aktīvisti apgalvoja, ka tas noticis vismaz trīs dienas iepriekš.
Tā kā Nijazovs bija iecienījis strauji mainīt sev tuvāk stāvošo amatpersonu loku, tad tūlīt pēc viņa nāves iestājās varas vakuums, jo nebija acīmredzama pēcnācēja. Par tādu šajās neziņas apņemtajās dienās izvirzījās zobārsts un premjerministra vietas izpildītājs Gurbanguls Berdimuhamedovs. Lai viņš kļūtu par jauno līderi, strauji tika pārrakstīti un pieņemti pat jauni likumi.
Bēdīgi slavenais tirāns Josifs Staļins vienā no savām Piemaskavas vasarnīcām mira 1953. gada 5. martā 74 gadu vecumā pēc piedzīvota insulta. Pastāv dažādas konspirācijas teorijas par to, ka viņš noslepkavots, bet oficiāli tās nekad nav apstiprinātas ar pierādījumiem.
Pirmās ziņas par viņa veselības stāvokli tika publicētas vien dienu pirms Staļina nāves, kad viņš jau bija bezsamaņā. Kad PSRS līderis piedzīvoja insultu, vairākas stundas istabā pie viņa neviens neienāca, baidoties, ka tiks apsūdzēts līdera veselības stāvokļa pasliktināšanā.
Tā laika notikumi liek secināt, ka pat augstākajās aprindās kādu brīdi neviens nezināja, ko iesākt, jo Staļina nāve bija neiedomājama. Rezultātā četras dienas, kurās vadonis pēc insulta vēl bija dzīvs, viņš nesaņēma gandrīz nekādu medicīnisko palīdzību.
Savukārt pēc viņa aiziešanas Kremlis gaidīja sešas stundas, lai par Staļina nāvi paziņotu pasaulei, bet vēl divas bija nepieciešamas, lai ziņa nonāktu arī līdz PSRS iedzīvotājiem.
