Vienai no savulaik lielākajām un ietekmīgākajām Kaukāza tautām 21. maijā ir sēru diena. Aptuveni četri miljoni čerkesu, kuri mūsdienās ir sastopami dažādās pasaules malās, šajā dienā piemin savas dzimtās Čerkesijas zaudēšanu. To no lepnajiem kalniešiem Krievijas Impērija atkaroja asiņainās kaujās, kuras ilga no 1763. līdz pat 1864. gadam.
Tiek lēsts, ka aptuveni simts gadus ilgušajā karā piedalījās līdz 200 000 Krievijas Impērijas karavīru, kuriem pretī stājās desmitkārt mazāki spēki jeb ap 20 000 čerkesu karavīru.
Kaukāza tautu zemju iekarošana un kontroles nodrošināšana pār tām Krievijai bija nepieciešama, lai kontrolētu Melnās jūras piekrasti un spētu sacensties ar britu un franču impērijām par ietekmi Tuvajos Austrumos. Čerkesija atradās Ziemeļkaukāzā plašā teritorijā starp stratēģiski nozīmīgajām Melnās un Kaspijas jūras piekrastēm, liedzot krieviem tiešu piekļuvi Osmaņu impērijas un Persijas robežām.
Savukārt paši čerkesi jeb adigi galvenokārt apdzīvoja reģionu no Osetijas līdz Melnajai jūrai, tostarp ietverot piekrasti no mūsdienu Soču olimpisko spēļu pilsētas Adleras līdz Kerčas šaurumam pie Krimas.
Lai sakautu labi karojošo kalniešu pretestību, tika izmantoti ne tikai skaitliski pārāki armijas pulki, kurus lielākoties veidoja Kubaņas kazaki, bet ikreiz, ieņemot jaunu teritoriju, tika pilnībā nodedzināti ciemi, nogalināti vai aizvesti mājlopi un paši iedzīvotāji spiesti atstāt savas dzimtās mājas. Tiek uzskatīts, ka kopumā kara gados bojā gāja ap 800 000 čerkesu, un daudzas kalniešu ciltis tika iznīcinātas pilnībā.
1864. gada 21 maijā Krievijas Impērijas cars Aleksandrs II paziņoja, ka karš ir beidzies, un Čerkesija ir pilnībā iekarota. Ņemot vērā čerkesu pretestību atteikties no islāma un pieņemt kristietību, kā arī viņu regulāros uzbrukumus krievu un kazaku kolonizatoru ciematiem, cars vienlaikus izsludināja arī lēmumu deportēt visu čerkesu tautu.
Ja līdz šim no mājām padzītie kalnieši tika pārcelti uz līdzenumiem vai aizbēga uz neiekarotajām Čerkesijas daļām, tad tagad viņu vienīgā iespēja bija doties pāri robežām.
Līdz ar to senā tauta, kuras saknes Ziemeļkaukāzā ir atrodamas pat 10 000 gadu senos izrakumos, devās trimdā, lielākoties par savu jauno mītnes zemi izvēloties Osmaņu impēriju. Osmaņi pat sūtīja sūtņus, aicinot doties pie viņiem, cerot tādējādi palielināt musulmaņu īpatsvaru kristiešu apdzīvotajos reģionos.
Kopumā tuvākajos gados Čerkesija zaudēja aptuveni 1,5 miljonu iedzīvotāju jeb 90% no visiem kalniešiem. Daudzi no viņiem mira ceļā, bet vairākas ciltis klejoja pat vairākus gadu desmitus līdz nonāca mūsdienu Serbijā, Jordānijā vai Izraēlā.
"Viņi tūkstošiem mira uz ceļiem, tūkstošiem mira no bada un slimībām. Piekrastes rajoni bija pilni ar mirušiem cilvēkiem vai tādiem, kuri bija uz nāves sliekšņa," grāmatā "Kaukāza kalnieši" aizpagājušā gadsimta beigās rakstīja krievu publicists Jakovs Abrāmovs.
Staļins pagājušā gadsimta 30. gados uzsāka jaunu iekšējo mazo tautu iznīcināšanas politiku, jau tā daudz cietušo čerkesu tautu sadalot vēl sīkākos iedalījumos, atsevišķām cilšu grupām dodot jaunus nosaukumus. Šī "skaldi un valdi" politika daudziem lika zaudēt savas saknes, identitāti un liegusi apzināties sevi kā lielākas tautas daļu.
Kopš 1990. gada čerkesi 21. maiju pasludinājuši par tautas sēru dienu. To atzīmē lielākā daļa diasporu, kā arī tie aptuveni 700 000 čerkesu pēcteči, kuri mīt Krievijā bijušās Čerkesijas zemēs.
Bijušais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins 1996. gadā atzina, ka karš Ziemeļkaukāzā bija traģēdija, un Kaukāza aizstāvjiem bija tiesības tur dzīvot. Tomēr ne viņš, ne arī kāds cits Krievijas līderis tā arī nekad nav atzinis, ka notikusī tautas padzīšana no kalniem un tās daļējā iznīcināšana vērtējama kā genocīds.
Savukārt pērn Krievijā, globālajai sabiedrībai uztraucoties par notikumiem Ukrainā, kā arī Krievijai Čerkesijas agrākajā teritorijā rīkojot Soču olimpiskās spēles, piemiņas dienas atzīmētāji pirmo reizi tika aizturēti uz aizdomu pamata par etniskā naida kurināšanu.Tam par pamatu bija arī plašie kalniešu pēcteču rīkotie protesti Turcijā.
Čerkesu portāls "Aheku.net" pagājušajā gadā ziņoja par kādu aizturētu aktīvistu, kuram atņemtas arī pie krūtīm spraužamās sēru lentītes, kuras viņš gatavojies dalīt interesentiem. "Izskatās, ka noteikti spēki mēģina čerkesu jautājumu un aktīvistus, kuri ar to strādā, izlikt ārpus legāla ietvara. Provocēt viņus uz nekontrolējamām darbībām un citādi," rakstīja portāls.
Tikmēr daudzviet citur pasaulē čerkesiešu piemiņas pasākumi jau sākušies pagājušajā nedēļas nogalē. Tostarp Turcijā Melnās jūras piekrastē dzelmē nosūtīts tradicionālais ziedu vainags.
