Leģendas par slavenā lāča izcelsmi ir dažādas. Vispopulārākā no tām vēsta, ka poļu karavīri viņu uzgāja Irānā, kas mūsdienās ir viena no pēdējām Sīrijas lāču dabīgajām dzīvesvietām. 1942. gada pavasarī par tobrīd vēl mazo lācēnu rūpes bija uzņēmies kāds irāņu puišelis pēc tam, kad dzīvnieka mammu bija nogalinājuši mednieki, vēsta portāls "The Soldier Bear".
Tam, kāpēc poļu armijas vienības atradās Irānā un kāpēc tādas vispār pastāvēja, arī ir sarežģīta vēsture. Ņemot vērā, ka īsi pirms kara - 1939. gada rudenī - pamatojoties uz Padomju Savienības un Trešā Reiha starpā noslēgto Molotova-Rībentropa paktu, abas totalitārās lielvalstis Poliju sadalīja, tās armija jau 1939. gadā tika faktiski izformēta.
Rietumvalstīs esošie poļi tūlītēji dibināja trimdas valdību, kā arī izveidoja poļu armijas vienības. Savukārt PSRS poļu vienības veidot tika atļauts tikai pēc nacistiskās Vācijas iebrukuma.
Tās sastāvēja no trimdas valdībai lojāliem un no PSRS spaidu darbu nometnēm atbrīvotiem karavīriem. Tās pēc padomju, britu un poļu trimdas valdības diplomātu vienošanās Vladislava Andersa vadībā tika evakuētas jeb pārdislocētas uz Rietumvalstu pārvaldītajām teritorijām - sākumā Irānu, tad Irāku un visbeidzot britu protektorātu Palestīnu, kur pakļāvās Lielbritānijas virspavēlniecībai, raksta "Scotsman".
Tikai dažas nedēļas pēc tam, kad poļi bija pametuši PSRS, viņi Hamadānas pilsētas tuvumā savā kompānijā pieņēma Sīrijas brūno lācēnu. Kopā ar karavīriem PSRS pameta arī daudzi poļu bēgļi, un kādai 18 gadus vecai meitenei mazais radījums tik ļoti iepaticies, ka tas atpirkts no irāņu zēna.
Viņi to nokristīja par Vojteku, ko var tulkot kā "kara mīlīti" vai "karotājiņu". Britu pakļautībā vienība, kuras karavīri bija pieņēmuši lācēnu, kļuva par Poļu II korpusa 22. artilērijas apgādes rotu.
Lācis kļuvis par karavīru izklaidi un biedru no darbiem brīvajā laikā, raksta "Business Insider". Lāča gremošanas problēmu dēļ to ilgstoši vajadzējis barot ar kondensētu pienu no pudeles, augļiem, marmelādi, medu un sīrupu. Ar laiku viņš apmācīts dzert alu, kas tam ļoti iegaršojies, kā arī smēķēt cigaretes un salutēt pēc sveiciena saņemšanas. Tāpat drošsirdīgākie ar lāci rīkojuši cīkstēšanos.
Drīz vien Vojteks kļuva par 22. artilērijas apgādes rotas neoficiālo talismanu. Kopā ar poļiem viņš 1943. gadā no Palestīnas devās arī uz Ēģipti, kur vienība tika sagatavota desantam Itālijā. Tā kā mājdzīvnieki kara zonās bija aizliegti, Sīrijas brūnais lācis tika noformēts par oficiālu karavīru, un viņam piekomandēja divus atbildīgos aprūpētājus.
Itālijā viņš dzīvoja teltīs vai speciāli uztaisītā koka krātiņā līdzās savai vienībai. Cita starpā Vojteks tika apmācīts nest munīciju un ieročus. Pildot tieši šādu uzdevumu, lācis piedalījās Montekasīno kaujā, kuras laikā krita ap 55 000 sabiedroto un ap 20 000 nacistiskās Vācijas karavīru, kā arī tika pilnībā nopostīts viens no vecākajiem klosteriem Itālijā un Dienvideiropā. Tiek ziņots, ka Vojteks nekad neesot nosviedis zemē nevienu munīcijas kasti.
Pēc kaujas par Poļu II korpusa 22. artilērijas apgādes rotas emblēmu tika izvēlēts lādiņu nesošs lācis. Vojteka devums vēl kara laikā atzīmēts arī ar dažādām nozīmītēm, kuras pasniedza Poļu II korpusa karavīriem.
Pēc kara pekainis kopā ar savu vienību tika pārvests uz Skotiju, kur kļuva par poļu-skotu asociācijas goda biedru. Savukārt 1947. gada nogalē pēc demobilizācijas par vietējo zvaigzni kļuvušais Vojteks ieguva jaunas mājas Edinburgas zoodārzā. Tur viņu bieži apmeklējuši agrākie frontes biedri, kuri lāci cienājuši ar cigaretēm. Lācis iesaistīts arī dažādos izklaides pasākumos, kā arī regulāri piedalījies BBC raidījumā bērniem.
Zoodārzā viņš uzbarojās līdz 230 kilogramiem un sasniedza 1,8 metru garumu. Ķepainis mūžībā aizgāja 1963. gadā 21 gada vecumā.
Par godu spalvainajam karavīram Polijā, Lielbritānijā un Kanādā dažādās vietās uzstādīti pieminekļi un piemiņas plāksnes. Savulaik par godu Vojtekam tapusi arī filma un pat savdabīgs mūzikas video:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
