Jautājums, kāpēc augot planētas piesārņojumam un temperatūrai, Dienvidu okeāns palicis vēsāks un palielinājies ledus daudzums tajā, zinātniekus nodarbināja ilgu laiku.
"Ap Antarktīdu esošie okeāni, ja skatāmies uz pēdējiem 50 gadiem, ir vienīgā vieta, kur nav augusi temperatūra," stāstīja Vašingtonas universitātes okeanogrāfijas profesors, un pētījuma vadošais autors, Kails Armors. "Pēdējo 30 gadu laikā okeāns ir pat nedaudz atdzisis."
Viņš skaidro, ka uz ziemeļiem plūstošo ūdeni okeāna virspusē nomaina vēsāks ūdens no okeāna dzelmes. Šīs dziļās straumes saules gaismā nav nonākušas simtiem un pat tūkstošiem gadu, tāpēc tās ir pasargātas no planētas pieaugošās temperatūras.
Auksto Antarktīdas ūdeņu straumes sākums meklējams Atlantijas okeānā, kas ir planētu apvijošās okeānu straumes augstākais punkts ziemeļu virzienā. No turienes ūdens plūst uz dienvidiem, pretī Antarktīdai. Kad straume nokļūst līdz Dienvidpolam, tā paceļas okeāna virspusē un plūst atpakaļ uz ziemeļiem, absorbējot karstumu. Šī sistēma palēnina Antarktīdas sasilšanu, bet saasina šo procesu Arktikā.
Mēs paredzam, ka tuvāko tūkstošgažu laikā Dienvidu okeāns nesasils tik ātri, kā pārējā pasaule, norādīja Armors, kura pētījums publicēts jaunākajā "Nature Geoscience" žurnālā. Taču laika gaitā arī Antarktīdu apskalojošais okeāns sasils. Pieaugot Atlantijas okeāna temperatūrai, pieaugs arī visas straumes temperatūra. Paredzams, ka Antarktīda būs teju tikpat silta kā Arktika, brīdināja profesors.
Tāpat viņš norādīja, ka salīdzinoši vēsais Dienvidu okeāns ļoti minimāli ietekmē globālo okeāna ūdens līmeņa kāpumu. Vēsais ūdens palīdz saglabāt ledu okeānā, taču tam ir maza saistība ar ūdens līmeni, skaidroja Armors. Tāpat kā nepārplūst ūdensglāze, kad tajā izkusuši ledus gabaliņi, kūstošais ledus okeānā neappludinās Manhetenu, ar piemēru situāciju ilustrēja pētījuma autors.
Galvenie ūdens līmeņa pieauguma izraisītāji ir kūstošie piekrastu ledāji un ledus kārtas. Diemžēl, siltais ūdens, kas apskalo Antarktīdas krastus, ļoti strauji tos kausē, brīdināja Armors.
"Kad dzirdam terminu "globālā sasilšana", mēs domājam, ka sasilšana visur notiek vienādā tempā," norādīja Armors. "Taču mēs attālināmies no šīs idejas un sākam pieņemt variantu, ka sasilšana dažādās vietās notiek dažādos ātrumos, ko ļoti ietekmē okeānu straumes."
