Eiropas Savienībai nesaglabājot savu vienoto spēku, tās dalībvalstis katra atsevišķi kļūs par spēļmantiņām citu globālo spēku rokās, uzrunā Eiropas Parlamentā Strasburā brīdināja Vācijas jaunievēlētais prezidents Franks Valters Šteinmeiers.
"Mans prieks šeit uzstāties nav neaizēnots. Tas notiek īsi pēc tam, kad viena no mūsu dalībvalstīm sākusi izstāšanās procesu," viņš norādīja. Šteinmeiers visai emocionālā runā uzsvēra, ka līdzās tam, ka ir vācietis, sevi izjūt arī kā eiropieti, un pārdzīvo no jauna uzjundījušo populistu nacionālistu vilni Eiropas valstīs.
"Kad piedzimu, Hitlera Vācijas radītās rētas bija vēl acīmredzamas, bet Eiropas valstis pastiepa rokas savstarpējai sadarbībai, lai kopā pārvarētu problēmas," viņš skaidroja. Vācijas prezidents stāstīja, ka laikā, kad viņš gājis skolā, cilvēki prasīja "vairāk Eiropas", kad viņš sācis savas universitātes gaitas, Eiropas vienotība bijusi tik vilinoša, ka cilvēki dienvidu valstīs izvēlējās atteikties no diktatūrām, lai pievienotos tai, bet ap laiku, kad viņš beidzis rakstīt doktora disertāciju, kritis Berlīnes mūris, apliecinot demokrātijas spēku.
"Mēs nedrīkstam pazaudēt šo mantojumu. Mums tas ir jāsaglabā un jāatstāj nākamajām paaudzēm, tas ir mūsu uzdevums!" paziņoja Vācijas prezidents.
Lai gan daudzi domājām, ka tas, ko esam sasnieguši, ir pašsaprotams un garantēts, dziļi iekšienē mēs jau iepriekš zinājām, ka Eiropas vēsture tomēr nav noteikta, viņš norādīja. "Mēs patiesībā to zinājām jau pirms "Brexit". Eiropa nekad nav bijusi pastaiga parkā, tas ir sarežģīts projekts," skaidroja Šteinmeiers.
Jaunievēlētais Vācijas prezidents skaidroja, ka viņš tāpat kā vairums vāciešu vēlas Eiropu, un apzinās, ka tas nozīmē regulāri meklēt kompromisus un pārvarēt problēmas. Ja vēlamies progresēt kopā, jāsaprot, ka katrs atsevišķi nespēsim apmierināt 100% vēlmju, viņš teica. "Eiropas dažādība ir piedzīvojums, bet tā rada dažādas prasības."
Valsts formālā galva uzsvēra, ka ierakšanās tranšejās nav atbilde problēmām, jo tās risināmas tikai, ceļot tiltus.
Skarbus vārdus pieredzējušais politiķis veltīja nacionālistiem. "Tie, kuri kompromisu sauc par vājumu, spēlējas ar demokrātijas pamatiem. Pasaule ir kļuvusi nekontrolējamāka, un daudzi to izmanto, lai vilinātu atpakaļ nacionālās un slēgtās nacionālu valstu robežās. Ir naivi uzskatīt, ka tādas problēmas kā terorisms vai klimata pārmaiņas var atrisināt vienatnē."
"Kontroles atgūšana savās rokās" ir kaut kas tāds, ko nacionālisti nespēj nodrošināt, bet mēs to varam visi kopā, stiprinot mūsu kopējo tirgu. Eiropā mēs nezaudējam suverenitāti, bet gluži otrādi – mēs to stiprinām, uzsvēra prezidents.
"Ja mēs kā Eiropa nekļūsim par vienu spēcīgu spēku, mēs katra valsts atsevišķi kļūsim par spēļmantiņām citu valstu rokās," viņš brīdināja. "Jauniešiem ir apnicis, ka par Eiropu runā tikai tie, kas tai saka nē. Viņi nevēlas, lai populisti nozog viņu nākotni. Šī paaudze zina, ka vienlaikus var mīlēt savu valsti un justies kā eiropietis."
Šteinmeiers uzskata, ka tie, kas radīja Eiropas Savienību, bija gana gudri, lai kaujaslaukus nomainītu pret sarunu gadiem, un tagadējiem Eiropas politiķiem jābūt gana gudriem, lai problēmas turpinātu risināt tā, kā to dara Eiropā.
"Vienota Eiropa ir vienīgā pareizā atbilde, ņemot vērā mūsu vēsturi un ģeogrāfiju. Mēs, vācieši, vēlamies piedalīties kopējā Eiropas būvēšanā kopā ar saviem partneriem, lai tie lieli vai mazi, bet ar līdzvērtīgām tiesībām. Mēs vēlamies būt Eiropas Vācija."
Vācijas prezidents EP izvēlējies par otrās ārvalstu vizītes galamērķi tūlīt pēc viesošanās Parīzē, Francijā. Kā viņš pats uzsvēra runas laikā, šī ir viņa pirmā publiskā runa, un kur gan citur viņš to būtu teicis, ja ne Eiropas Parlamenta plenārsēžu zālē.
Šteinmeiers Vācijas Federatīvās Republikas prezidenta amatā stājās pirms dažām nedēļām - 18. martā. Viņu šajā amatā ievēlēja Vācijas Federālās sapulces 1260 locekļi ar pārliecinošu vairākumu – 931 balsi.
61 gadu vecais Šteinmeiers ilgu laiku ir viens no populārākajiem vācu politiķiem. Kādreizējā kanclera Gerharda Šrēdera kabinetā viņš ieņēma kancelejas vadītāja amatu, bet Angelas Merkeles valdībās viņš divas reizes bijis ārlietu ministra amatā.
