Berdjanska ir Azova jūras piekrastes pilsēta Ukrainas dienvidos, kuru no Krievijas šķir vien 60 kilometrus plats jūras šaurums, pavisam netālu ir arī karadarbības zona. 2014. gada pavasarī vairāk nekā 100 000 iedzīvotāju lielajai pilsētiņai draudēja tāds pats liktenis kā Luhanskai, Doņeckai, Slovjanskai, Kramatorskai un citām valsts austrumu daļas apdzīvotām vietām, kuras nonāca prokrievisko separātistu rokās, taču Berdjanskā tā saukto "krievu pavasari", pateicoties vietējo patriotu un drošības dienestu izlēmīgai rīcībai, izdevās apturēt.
Berdjanska izvietojusies uz zemes raga, kas iestiepjas dziļi jūrā, laikam tāpēc to mēdz dēvēt par "Azova sirdi". Pilsētiņā sadzīvo osta un kūrorts, kādreiz arī rūpniecība. Kā uzskatāms piemērs tam – sakopto centra piekrastes promenādi, kurā apskatāms piemineklis apaļajam jūrasgrundulim (Golodomora laikā šī mazā zivs paglāba no bada nāves daudz cilvēku), kur sabiedriskās tualetes izkārtne aicina "pasēdēt kā mājās" un redzami dažādi mākslas objekti, šķērso dzelzceļa sliedes un garām aizripo kravas vilciens.
Ja citās pilsētās kopš padomju laikiem uz postamentiem saglabājušies tanki un bruņumašīnas (kā tas izteikti ir Baltkrievijā), tad ostas pilsētā Berdjanskā godā celts ir kuģis. Te arī var redzēt Latvijā sen aizmirstu parādību – taksometrus "Volga".
Jau sasniedzot Zaporožji un braucot tālāk Krimas vai austrumu virzienā, uz ceļiem parādās kontrolpunkti, kas salīdzinoši mierīgās kara fāzes dēļ stāv tukši vai tajos dežūrē pa kādam milicim, taču Berdjansku no visām pusēm ielenc pamatīgāk apsargāti blokposteņi – karš ir pavisam tuvu.
Sīvāko kauju laikā kontrolpunktos stāvējuši arī tanki – tagad tikai bruņoti vīri. Viens no kontrolpunktiem – Mariupoles virzienā – atrodas kalna galā, no kurienes paveras plašs skats pār ieleju un uz jūru.
Berdjanska atrodas sauszemes koridorī, pa kuru Krievijas okupēto Krimu varētu savienot ar Krieviju – tālāk uz austrumiem ir tikai Mariupole, kura dzīvo pastāvīgos kaujinieku uzbrukuma un artilērijas uguns draudos. Baidoties no iespējamā uzbrukuma, Berdjanskā izvietoti jūras kājnieki. Pa jūru līdz Krievijai ir mazāks attālums nekā pa sauszemi.
Kvēlākie "krievu pasaules" atbalstītāji aizbēguši
"Par nekādu "krievu pasauli" nevar būt ne runas," uzsver Berdjanskas Pedagoģiskās Universitātes docente Aneta Omelčenko (zemāk attēlā), kura vada vietējo voluntieru organizāciju "Naši Atlanti". Aktīvisti piegādā karotājiem nepieciešamās lietas, vij maskēšanās tīklus, organizē tehnikas remontu un rīko labdarības tirdziņus ziedojumu vākšanai. Viņas pašas dēls 2014. gadā slepus pievienojās brīvprātīgajiem un karoja Piski ciemā pie Doņeckas lidostas, tagad turpina dienestu armijā.
Karadarbībā valsts austrumos krituši vairāk nekā 20 pilsētnieki, viņa norāda. Pilsētas centrā pie kādas skolas ēkas piestiprināta plāksne piemin karā kritušu šīs mācību iestādes beidzēju Dmitro Čabanovu. Savukārt pēc Krimas okupācijas cilvēki paši apsargāja vietējās varasiestādes un neļāva no tām nolaist Ukrainas karogu, atzīmē sieviete.
"Tie, kas visskaļāk bļāva par Krieviju un Putinu, ir aizbēguši uz LTR un DTR (pašpasludinātās Luhanskas un Doņeckas "tautas republikas"), daudzi jau krituši," Aneta stāsta par situāciju pilsētā. "Taču to draņķu mums arī tagad netrūkst, viņi vienkārši klusē, baidās."
Ar autobusiem savesti protestētāji
Kad 2014. gada pavasarī, sekojot Krimas pussalas okupācijai, sākās prokrieviski mītiņi virknē Ukrainas austrumu daļas pilsētu, izņēmums nebija arī Berdjanska (kadri no Berdjanskas pirmajiem prokrieviskajiem mītiņiem 2014. gada martā redzami te). "Mūsējie atbilstoši arī sāka rīkoties. Mēs faktiski uzreiz pretdarbojāmies. Visi gāja ārā, bija ļoti daudz cilvēku par Ukrainu," braucot no Berdjanskas uz Mariupoli kopā ar Latvijas ziedotāju sūtījumu, portālam "Delfi" novembra sākumā pastāstīja vietējais aktīvists Sergejs Nidelja.
"Mēs stāvējām pie izpildkomitejas, paši apsargājām vietējo Iekšlietu ministriju, jo mūsu miliči pateica, ka vienkārši atvērs durvis un nodos ieročus, ja notiks uzbrukums," stāsta IT speciālists, kurš naudu pelna ar dažādu pasākumu filmēšanu un fotografēšanu.
Par spīti tam, ka separātistu atbalstītāji papildus ievesti ar autobusiem, Ukrainas aizstāvju tomēr bijis vairāk, viņš skaidro. "Cilvēki ieņēma pietiekami aktīvu pozīciju. Katrā ziņā mūsējo bija vairāk. Viņu arī bija daudz, bet uz tā rēķina, ka viņus ievada ar autobusiem. Staigāja tādas interesantas personas, kas runāja ar labu krievu akcentu. Tādi uzpumpēti puiši, redzams, ka ir militāra kaluma. Tieši viņu bija nedaudz, bet tie bija cilvēki, kam nepastarpināti bija jānodarbojas ar sagrābšanu," turpina Sergejs.
UDD novērš ieroču piegādi
Nenovērtējama loma "krievu pavasara" apturēšanā ir Ukrainas drošības dienestam (UDD), uzskata Sergejs. Berdjanskā, tāpat kā citās pilsētās, uzradās tā sauktais "tautas mērs", šajā gadījumā Kalajanovs. Viņam bija uzdevums organizēt ieroču piegādi pa jūru no Krimas Arabata strēles un to sadali starp Berdjansku un Mariupoli. Taču viņa noalgotie sabiedrotie šos plānus atklājuši UDD.
Ieroči ievesti un Berdjanskā un pārkrauti kravas automašīnā. Uz bruņojuma sadali ieradies arī Mariupoles "tautas mērs". Abi divi tad aizturēti un ieroči nonākuši nevis separātistu, bet UDD rokās. "Mariupoles "tautas mēru" vēlāk samainīja pret kādu mūsējo, bet Kalajanovu nevienam nevajadzēja un viņu iesēdināja uz 10 gadiem. Tiesā viņa māte kliedza, ka viņu iesloga tāpēc, ka viņš ir krievs," atceras Sergejs.
Viņš uzskata, ka ieroči bija paredzēti ar autobusiem atvestajiem krieviski runājošajiem vīriešiem. "Bet, tā kā viņi ieročus nesaņēma, tad viņi nespēja neko ieņemt. Ja saņemtu – mēs droši vien nenoturētos," domā voluntieris, stāstot, ka situācija Berdjanskā bija saspringta.
"Viss bija mata galā. Ja viņi saņemtu ieročus, mums nāktos aiziet. Es katru rītu skatījos no balkona uz pilsētas padomi. Man stāvēja sagatavota mašīna. Tiklīdz kā mainītos karogs, mēs aizbrauktu. Es pats atgrieztos, bet sievu un bērnus izvestu jebkurā gadījumā," viņš stāsta.
UDD aģenti, kas veica operāciju Berdjanskā, nebija vietējie, bet gan no Rietumukrainas – Rivnes, atzīmē Sergejs, atbildot uz jautājumu par vietējo drošības dienestu lojalitāti Ukrainai: "Viņi gandrīz pilnībā nomainīja mūsu pilsētas UDD nodaļu."
Pašu celti blokposteņi un blindāžas
Situācijai Ukrainas austrumos arvien saspringstot, Berdjanskas iedzīvotāji bez valsts iniciatīvas paši sāka celt blokposteņus uz galvenajiem ceļiem, kas ved pilsētā. "Pats piedalījos divu celtniecībā. Cilvēki veda mucas, maisus, riepas – tā bija tautas iniciatīva. Vēlāk jau pieslēdzās milicija un karavīri," atceras Sergejs, norādot, ka paši pirmie interesi par pilsētā notiekošo sākuši izrādīt UDD darbinieki.
Berdjanskā droši nejutās neviens, viņš atceras. Par savu drošību baidījās kā Krievijas atbalstītāji, tā Ukrainas patrioti. Abas puses bija nobažījušās, ka sāksies savstarpēja izrēķināšanās. "Un tas nebija tālu no patiesības," viņš atzīmē.
Pie visiem ceļu kontrolposteņiem ir izraktas tranšejas un izveidotas blindāžas. "Jo sapratām, ka mūs reāli var ieņemt. Gatavojāmies aizsardzībai, jo mums nav kur atkāpties, tā ir mūsu zeme, te ir manas mātes kaps," Berdjanskā portālam "Delfi" stāsta vietējais uzņēmējs, bijušais Kriminālpolicijas majors Pāvels Porohņja (attēlā).
Viss tika celts par pašu līdzekļiem, jo vietējā vara sākumā no notiekošā norobežojās, stāsta vairāku ūdenssporta aprīkojuma un riepu servisa uzņēmumu īpašnieks Pāvels. "Sanācām kopā ar citiem uzņēmējiem – viens deva traktoru, cits degvielu," viņš atceras nocietinājumu celšanu.
"Kā sākās notikumi, tā tika izveidota pašaizsardzība," viņš turpina. Kad cilvēki redzēja, kas notiek Slovjanskā un Kramatorskā, daudzi sāka saprast notiekošo, viņš skaidro. Pats savos uzņēmumos viņš darbiniekiem uzreiz pateicis, ka, ja kāds izrādīsies "krievu pasaules" atbalstītājs, atlaidīs neminstinoties. "Čemodāns – Krievija. Lai brauc pie Putina. Te nekad neviens nav noteicis, kādā valodā runāt," uzņēmējs norāda uz "krievu pavasara" absurdumu.
Porohņja aktīvi palīdz Ukrainas aizstāvjiem un voluntieriem. Ir gādājis karotājiem bruņuvestes, formastērpus, zābakus, devis riepas autotransportam un remontē riteņus savā servisā. No Berdjanskas biznesa aprindām Ukrainu tagad atbalsta ap 70% uzņēmēju, viņš lēš.
"Tie, kas spēj domāt un analizēt, paši atbalsta Ukrainu. 80% zemnieku ir par Ukrainu," viņš pagalvo. "Atlikušajiem var pajautāt, vai viņi grib sev palīgos kadirovieti?" Porohņja no darba izmeklēšanā aizgājis vēl prezidenta Viktora Janukoviča laikā, kad viņam priekšniecība sākusi pieprasīt ikmēneša "nodevas". Pāvela tagadējie uzņēmumi principiāli nesadarbojoties ar Krieviju un neizplatot kaimiņzemē ražotas preces.
"Jau 2,5 gadus netirgoju pat Krievijas riepas. Uzskatu, ka ar okupantu nevar sadarboties. Eiropas Savienībā es nopelnīšu labāk nekā Krievijas tirgū," viņš prognozē.
Bataljona "Azov" dzimšana
Pēc Janukoviča gāšanas Berdjanskā līdzīgi kā Krimā un citur Donbasā aktīvi tika izplatītas baumas par ukraiņu nacionālistiem "banderoviešiem", kas jau ir ceļā, lai izrēķinātos ar vietējiem krievvalodīgajiem. "Katrā ziņā baumas bija jaudīgs ne mūsu puses ierocis," norāda Sergejs.
"Banderovieši, protams, neatbrauca, bet daudzi tam ticēja," viņš iezīmē. Baumas turpināja izplatīties, kad Berdjanskā dzima brīvprātīgo bataljons "Azov". "Manas abas meitiņas bez problēmām gāja skolā, bet pēc "Azov" parādīšanās mātes "vatenieces" (Krievijas propagandas piekritēju nievājošs apzīmējums) savus bērnus nelaida uz skolu, jo par "Azov" izplatījās dažādas tenkas, ka karotāji ķer un izvaro meitenītes, kaut gan nekas tāds nenotika," ilustrē voluntieris.
Medijos neviennozīmīgi vērtētais "Azov" bataljons, kurš slavens ar to, ka 2014. gada jūnijā no prokremliskajiem kaujiniekiem atbrīvoja nozīmīgo ostas pilsētu Mariupoli, ir formēts tieši Berdjanskā. Bataljona bāze atradās uz pilsētiņas zemes strēles, kur arī bijis viens no viņu pirmajiem posteņiem. No šejienes bataljons gatavojās Mariupoles operācijai.
Vietējā rūpnīcā "Darmaš" tika aprīkotas bataljona pirmās improvizētās bruņotās automašīnas – ar metāla stieņiem un plāksnēm aizsargāts "Kamaz", kurš izmantots Mariupoles atbrīvošanai. "Viņi joprojām "Darmaš" kaut ko dara," informē Sergejs.
"Azov" vēlāk ieļauts pēc Maidana izveidotās Nacionālās gvardes sastāvā un arī tehniskais aprīkojums bataljonam uzlabojies. Kā liecina Berdjanskas krastmalā uzņemts video, karotāji tikuši pie modernām bruņumašīnām improvizēto kamazu vietā.
Tāpat "Azov" nu ir sava tanku vienība.
Ļeņinekļu gāšana
Tūlīt pēc Krimas okupācijas un pirmajiem nemieriem Austrumukrainā Berdjanskā tika izveidota iedzīvotāju pašaizsardzības organizācija. Izrādās, tā turpina darboties joprojām arī tagad, kad varas pārņemšana pilsētā vairs nav tik iespējama kā 2014. gada pavasarī.
Tās dalībnieks ir Sergejs ar segvārdu Nikass, kurš karojis pie Doņeckas lidostas un tagad palīdz karotājiem kā voluntieris. Uz viņa armijas formastērpa ir divas uzšuves – brīvprātīgo vienība "Karpatska sič" un pašaizsardzības zīmotne.
Uz jautājumu, ar ko tagad nodarbojas pašaizsardzības kustība, viņš atbild: "Meklējam "vatņikus". Pirms divām naktīm nogāzām Ļeņina pieminekli Orehovas rajonā."
Vai tad tas netiek darīts centralizēti? Daudzi ļeņinekļi nav iekļauti valsts bilancē. Tos, kas ir oficiālā uzskaitē, varasiestādes demontē, bet par pārējiem naktīs parūpējas aktīvisti, viņš skaidro. Parasti sarakstos nav tieši maza izmēra pieminekļi, kurus var ērti nogāzt ar automašīnas un troses palīdzību: "Ar šo pašu busiņu nogāzām."
Tāpat ir Ļeņina pieminekļi, kas atrodas privātu rūpnīcu vai uzņēmumu teritorijās: "Tiem mēs klāt pagaidām netiekam." Taču dažkārt ar uzņēmumu vadību izdodoties vienoties par komunismu slavinošo simbolu aizvākšanu, kas Ukrainā ir aizliegti, un uzņēmumu īpašnieki pieminekli demontē paši.
