UDA ir brīvprātīgo militārais formējums, kura kodolu veido divi kaujas bataljoni (bijušie 5. un 8. DUK bataljons) un medicīnas bataljons "Hospitālieši", kas ir atšķēlušies no nacionālistiskās organizācijas "Labējais sektors". Tas darīts, lai norobežotos no "sektora" sliktās slavas, politikas, un pievērstos konkrētam uzdevumam – bruņotai cīņai pret iebrucējiem valsts austrumos un Krimā.
Bāze atrodas kādreizējās bērnu nometnes "Draudzība" teritorijā. Vairākās ēkās ierīkotas kazarmas, ēdnīca, noliktavas, ieroču darbnīca, administrācija, medicīnas daļa. Ja neņem vērā lielu skaitu militāra krāsojuma tehnikas, ar brezentu apsegtu kājnieku kaujas mašīnu un bruņotu apsardzi pie vārtiem, tad teritorijā izskatās kā palielā saimniecībā – šur tur notiek remontdarbi, redzamas malkas kaudzes, dažādas saimniecības lietas un aitu aploks.
Kazarmu sienas noklātas ar bērnu zīmējumiem – veltītiem Ukrainas aizstāvjiem. Pa istabiņām klīst vairāki kaķi, tostarp karavīru mīlulis – melnais Čigāns. Vietām redzami brīdinājumi, ka alkoholu lietot teritorijā ir aizliegts. Šai ziņā UDA noteikumi ir stingri – par dzeršanu draud 30 sitieni ar lāpstas kātu pa pēcpusi un 30 naktis karcerī, bet pa dienām jāstrādā netīrākie saimniecības darbi. Kārtības ievērošanai seko UDA iekšējā žandarmērija.
No Karpatiem līdz Krievijai
UDA bāzē redzamas dažāda vecuma sejas, sākot ar galīgi jaunām, līdz sirmiem kungiem. Vitaļiks ar segvārdu Šamanis, piemēram, ir 18 gadus vecs un ieradies no Volīnijas apgabala Ukrainas Rietumos, bet viņa istabas biedrs – Dņepropetrovskā dzimušais Straņņiks ir pārsniedzis 30 gadu slieksni.
Cilvēki zvana un jautā, vai mums vajag speķi. Speķa mums ir šitik daudz
Krivojroga, Nikolajeva, Kijeva, guculs no Karpatiem un pat krievs no Sanktpēterburgas – šādu raibu kompāniju var sastapt jau tikai dažās istabiņās vienā kazarmu stāvā. Ukrainas varasiestādēm nepakļautajā UDA nav svarīgi, no kurienes un kādas tautības ir brīvprātīgais – galvenais, lai viņš vēlas palīdzēt cīņā pret Krievijas agresiju.
Āra smēķētavā sastopu 62 gadus veco Vasīliju no dienvidu Hersonas apgabala. Viņš strādā virtuvē, lai gan pirms gada te ieradies ar mērķi doties karot. Tomēr bataljona komandieris Čornijs nav bijis pierunājams laist viņu uz priekšējām pozīcijām. Kungs vēl cer kādu dienu nokļūt frontē un cīnīties pret ienaidnieku.
Runājot par dzīvi bataljonā, Vasīlijs stāsta, ka ļaužu atbalsts ir liels un pārtikas netrūkst. "Cilvēki zvana un jautā, vai mums vajag speķi. Speķa mums ir šitik daudz," Vasīlijs velk ar rādītājpirkstu gar kaklu. "Patronas mums gan noderētu," viņš turpina.
Par speķi, šķiet, nav melots. Ēdnīcā, kur vienkāršos traukos pasniedz maltīti, kas garšo kā mājās gatavota, uz letes stāv liela paplāte ar gabaliņos sagrieztu taukumu, ar ko katrs pats var nokaisīt savu porciju. Uz galdiem līdzās mājas konservējumu burciņām ir arī bļodiņas ar kausētu treknumu, ko bagātīgi ziest uz maizes.
Trešais par kritušajiem
Vakarā artilēristu kazarmās mazā istabiņā tiek klāts svinību galds. Brīvprātīgais Andrejs ar segvārdu Anrī paliek 54 gadus vecs. Otrs iemesls – ir saņemta "SOS palīdzība Ukrainas armijai" no Latvijas vestā krava. Visi ir labā omā un pēc daudziem mēnešiem noslēgtā vidē grib parunāt ar cilvēkiem no ārpasaules.
Galdā tiek likti pat tādi gardumi kā folijā grilēta skumbrija un uz iesma cepti garšaugu maisījumā mērcēti šampinjoni. Parādās arī konjaka pudele, kuras ik reizi pēc mēriņu sapildīšanas tiek noliktas prom no acīm. Tikai nākamajā dienā uzzinām, ar kādu bargu sodu karavīri riskēja. Turklāt tas daļēji darīts pateicībā tālajiem viesiem no Latvijas.
Latvijas ziedotāju sarūpētie lāzera tālmēri mīnmetēju apkalpēm faktiski ir vēl viens solis artilēristu digitalizācijā. Puiši rāda, ka strādā ar Ukrainas voluntieru sagādātām viedierīcēm un voluntieru izstrādātu lietotni, kur satelīta kartē jānorāda mērķa punkts, bet programma pati aprēķina nepieciešamos parametrus.
Brauca ķēdē vairāki krievu tanki, un šāviņš nokrita pa vidu starp diviem. Un, iedomājies, abi apgāzās
Pēc jubilāra sveikšanas un pateicībām voluntieriem, trešais tosts netiek saskandināts un tiek dzerts klusumā. Tas vienmēr ir par kritušajiem biedriem, paskaidro karotāji.
"Lai nebūtu, par ko dzert trešo tostu," nākamo piegājienu, pārtraucot sarunas, piesaka viens no klātesošajiem. Pats gaviļnieks ir no Kijevas, inženieris pēc izglītības. Pirms kara viņam galvaspilsētā piederējuši četri mēbeļu veikali. Karot viņš sācis 2014. gada augustā.
Smēķētavā Anrī aizrautīgi stāsta par sešiem Piski ciemā pie Doņeckas lidostas pavadītiem kara mēnešiem. Pēc vienas izpīpētas cigaretes, škietami meklēdams iemeslu sarunu turpināt, Anrī aizdedz otru, un turpina stāstīt.
"Brauca ķēdē vairāki krievu tanki, un šāviņš nokrita pa vidu starp diviem. Un, iedomājies, abi apgāzās. Es to savām acīm redzēju," stāsta artilērists. Par Doņeckas lidostas aizsardzību viņš ir saņēmis medaļu. "Es varu parādīt, gribi?" viņš jautā. Uz medaļas ir attēlots sašautais lidostas dispečeru tornis.
"Bet vai tu zināji, ka Ukrainas karoga zili dzeltenā uzšuve uz formas, ja noplūst ar asinīm, izskatās melni sarkana? Tas ir pārbaudīts, tā ir," Anrī stāsta, turpinot skaidrot, ka Ukrainas nacionālistu sarkani melnais karogs simbolizē asinis virs melnzemes. "Mums ir daudz kritušo," viņš pieklusinātā balsī atklāj.
Dzīvību glābēji "Hospitālieši"
UDA sastāvā darbojas arī medicīnas bataljons "Hospitālieši", tajā jau astoņus mēnešus dien 20 gadus vecā Anastasija no Nikolajevas ar segvārdu Luna. Bataljona darbības laikā jau ir glābtas vairāk nekā 2000 dzīvības, viņa stāsta.
Neparastais šajā stāstā ir tas, ka "Hospitāliešus" dibinājusi Jana Zenkeviča – meitene, kura 18 gadu vecumā darbojusies kā mediķe Maidanā, bet pēc tam devusies palīgā glābt dzīvības kaujas laukā Ukrainas austrumos. Tad arī viņai radusies doma dibināt medicīnas bataljonu ar viduslaiku bruņinieku ordeņa nosaukumu.
Tagad ārsti cīnās par pašas Zenkevičas veselību, lai viņa vēl kādreiz spētu staigāt. Meitene iekļuvusi smagā autoavārijā – mašīna, kurā jauniete brauca no Dņepropetrovskas, uz apledojuša ceļa nogāzās no tilta, stāsta Luna.
"Hospitālieši" nešķiro, kam palīdzēt, un neatsaka atbalstu arī civilajiem, kuri palikuši karadarbības zonā, stāsta Luna. Lai gan Anastasijai nav medicīniskās izglītības, pēc lauka mediķa kursiem un astoņu mēnešu dienesta viņa šajā jomā jūtas stipra. Kad pabeigs iesāktās tūrisma biznesa studijas, Luna noteikti došoties studēt medicīnu.
Uz priekšējām līnijām
Nākamajā vakarā UDA bataljona bāzē notiek manāma rosība. Atsevišķas vienības saņēmušas rīkojumu naktī būt gatavām izvirzīties uz karadarbības zonu. Brīvprātīgajiem, no kuriem daudzi vairākus mēnešus pavadījuši aizmugurē, tas ir kā medusmaize.
Puišiem mirdz acis un ir jūtams svinīgs satraukums. ""Apmierināts" nav tas vārds, lai aprakstītu, kā jūtos," atzīst brīvprātīgais no Krivojrogas pilsētas, kurš tikko piemērījis voluntieru atvesto bundesvēra formastērpu, kas tagad lieti noderēs kaujas laukā.
Istabiņā, kurā līdz šim ieročus nemanīja, atveras sienas skapis un paveras skats uz vairākām triecienšautenēm. No galdapakšas tiek izvilktas granātas un detonatori, kas tiek saskrūvēti un salikti uzkabju kabatās. Vīri rāda, ka manuālai lietošanai pielāgojuši arī automātiskā granātmetēja lādiņus. "Ir vieglāka un jaudīgāka par parastajām rokasgranātām," paskaidro brīvprātīgais no Sanktpēterburgas Piķers.
Pie naktsskapīša virsmas tiek pieskrūvēts ložmetēja lenšu lādēšanas aparāts, kurš darbināms ar roku spēku tāpat kā gaļasmašīna. Pielādētās lentas Straņņiks savieto patruļsomā.
Mazā ar apģērbiem un ekipējuma daļām piekrāmētā istabiņa, kurā mitinās četri cilvēki, neskaitot kaķi, izrādās diezgan ietilpīga. No gultas apakšas Piķers izvelk reaktīvo prettanku granātu "Muha".
Šis ierocis efektīvi lietojams līdz 150 metru attālumā, viņš stāsta. Šāviņš vispār lido līdz 400 metriem un tad, ja nesaduras ar mērķi, pats uzsprāgst, taču tādā attālumā kaut kam trāpīt ir diezgan nereāli, viņš turpina.
UDA vienība dodas uz priekšējām pozīcijām, kur pievienosies kādai Ukrainas Bruņoto spēku brigādei, kas brīvprātīgajiem solījusi uz vietas izlīdzēt arī ar ieročiem un munīciju. Pozīcijās būšot jāpavada ilgu laiku un bez rotācijas.
