'Delfi' Ukrainā: Snaiperu 'safari' un Latvijas karogs pie Doņeckas lidostas  (315)

"Pagaidiet! Jūs tak esat civilie. Ja laidīsim jūs tālāk, mums būs jāatbild par jūsu drošību. Lai jums atbrauc pretī," viens no posteņa karavīriem attopas. Gaidām sagaidītājus. Ir īstais brīdis uzvilkt bruņuvestes un aizsargķiveres.

Lai iekļūtu tā sauktās Pretterorisma operācijas (ATO) norises zonā Ukrainas austrumos, ir jāšķērso vairāki ceļu kontrolposteņi. Ja neesi vietējais iedzīvotājs vai karavīrs, kurš dodas uzdevumā un zina ik pēc 12 stundām mainīto paroli, iekļūšana bez īpašām atļaujām ir liegta.

Mūsu atslēga iebraukšanai piefrontes teritorijā ir no Latvijas vestā palīdzības krava ar Ukrainas vēstniecības Latvijā pavaddokumentiem un vietējais voluntieris Oļegs, kuram ir kontakti ar mantu saņēmējiem – karotājiem priekšējās pozīcijās.

Pirmais kontrolpunkts ar plīvojošu Ukrainas karogu sagaida tūlīt pēc iebraukšanas Doņeckas apgabalā, kad līdz saskarsmes līnijai ar prokremlisko kaujinieku kontrolētajām teritorijām atlikuši aptuveni 60 kilometri taisnā līnijā. Šī nelielā maršruta pieveikšana prasa vairākas stundas, jo ceļi pārsvarā ir sabrukšanas stadijā un peļķēm klāti. Asfaltam acīmredzot nav nākusi par labu smagās militārās tehnikas pārvietošanās pēdējos divos gados.

"Avatari" un "smurfi"

Krasnoarmijskā mikroautobusu aptur policijas un Ukrainas Drošības dienesta (UDD) patruļa. Ar triecienšautenēm bruņotie likumsargi pārbauda personas dokumentus un izpēta kravas saturu. "Alkohola nav? Jūs esat informēti, ka nedrīkst ievest?" jautā UDD virsnieks.

Piefrontes zonas veikaliem ir aizliegts pārdot grādīgo dziru militārpersonām, tomēr alkohols tiek lietots arī priekšējās līnijās, atzīst Oļegs, kurš ir biežs viesis Ukrainas austrumos. Nav problēmu, ja stresa noņemšanai pēc kaujas tiek izdzerti 100 grami alkohola, bet cita lieta ir apreibuši ģīmji visas dienas garumā, viņš uzskata. Tas, cik spēcīga ir disciplīna, ļoti atkarīgs no vienības komandiera. Kamēr vienā rotā dzeršana ir normāla parādība, citā valda stingra kārtība, viņš stāsta.

Dzeršana esot raksturīga tieši armijai, kurā ir daudz piespiedu kārtā mobilizēto. Tāpat ir tādi, kuri nespēj pārvarēt bailes frontes priekšējās līnijās, tāpēc ķeras pie grādīgā, stāsta voluntieris. "Kāda jēga viņus tur mocīt, var taču atrast viņiem darbu aizmugurē," secina Oļegs.

Dzeršanu un depresiju stimulējot arī esošā situācija, kad formāli spēkā esot pamieram, prokremliskie spēki ik nakti apšauda ukraiņu pozīcijas. Gandrīz ik dienas ir kāds bojāgājušais, bet smago ieroču, ar ko pienācīgi atbildēt ugunij, nav, jo Ukrainas puse cenšoties pieturēties pie pamiera nosacījumiem.

Motivētās un disciplinētās vienībās, tostarp brīvprātīgo formējumos, attieksme pret vienību apkaunojošiem un apdraudošiem dzērājiem ir pietiekami skarba, lai reti kurš gribētu to izmēģināt. Par sodu, piemēram, var nākties trīs dienas pavadīt bedrē, vai tapt iesprostotam krātiņā, atklāj voluntieris.

Alkohola lietotājiem frontes žargonā piešķirti kolorīti apzīmējumi. Dzērāji karadarbības zonā tiek saukti par "avatāriem" – atsaucoties uz zilajām būtnēm Džeimsa Kamerona fantastikas filmā "Avatārs".

"Smurfi" (no animācijas filmu varoņiem zilajiem rūķiem smurfiem) – jauni un vēl kārtīga "avatāra" stadiju nesasnieguši dzērāji. "Bezpilotnieki" – tie, kas dzērumā tenterē pa pozīcijām. Līdzās "divsimtajiem" (kritušie) un "trīssimtajiem" (ievainotie) frontes jokdari ir pievienojuši arī "piecsimtos" – alkohola nemaņā gulošos.

Pēdējā pietura pirms pekles

Kādā autobusa pieturā uzņemam busiņā divus jaunus karavīrus, kuri somās nes no mājām sūtītus labumus. Abi ir mobilizēti un nodienējuši jau gadu. Cik ilgi vēl jāpaliek – neesot zināms. Viņi izkāpj kontrolpostenī pie Avdijivkas pilsētas robežas.

No Avdijivkas līdz prokremlisko kaujinieku kontrolētajai Doņeckas lidostai ir aptuveni seši kilometri, tā ir pēdējā apdzīvotā vieta pirms frontes līnijas. Pilsētiņa ir ienaidnieka šāviņiem viegli sasniedzama, par to liecina daudzdzīvokļu ēkas ar izbirušiem logu stikliem un šāviņu pēdām. Pie pēdējā krustojuma pirms pilsētas beigām, kur atrodas kārtējais blokpostenis, redzams sacaurumots žiguļa vraks.

Pāri krustojumam turpinās koku ieskauts ceļš un ceļazīme "ķieģelis" – tas ir ceļš uz kara pekli, bet kādreiz – uz Doņeckas lidostu. Uz šī celiņa pie mazdārziņiem, kuru teritorijai cauri vijas tehnikas izlauzts dubļu ceļš, atrodas pats pēdējais kontrolpostenis.

Tā kā tālāk bez pavadības mūs nelaiž, tiek sazvanīti sagaidītāji. Gaidot viņu ierašanos, jāatkārto drošības noteikumi – neko no zemes necelt, neko ar kājām nespārdīt, no ceļa nokāpt aizliegts. Jebkur var būt nesprāguši lādiņi, mīnas un lamatas. Ja sāk lidot šāviņi – nekavējoties jākrīt zemē, kaut dubļos un peļķē. Fotografēt drīkst tikai to, ko karavīri atļauj, tāpēc pozīcijās par fotoaparātu pārsvarā ir jāaizmirst.

Mēs radām jaunu pasauli

Ir ieradušies mūsu sagaidītāji. Viņi atgādina, ka atlikušais posms līdz Butivku raktuvēm, kur atrodas Ukrainas spēku pozīcijas, būs jābrauc maksimāli ātri, jo ceļu var apšaudīt. Izbraucot no koku un krūmu aizsega, paveras cita pasaule.

Ceļa nomaļu metāla barjeras un ceļazīmes ir sprādzienu viļņu izlocītas un šķembu sacaurumotas, vietām tās mētājas pāri brauktuvei. Uz asfalta redzamas bruņutehnikas lielkalibra ložmetēju patronu čaulītes, zemes pikuči, eļļas pleķi, sadegušu automašīnu vraki, pelni un dažādas šķembas, liecinot par te notikušajām sīvajām kaujām.

Drīz vien ceļu aizšķērso prettanku eži un smagās automašīnas vraks – tur sākas neitrālā zona un pretinieka teritorija. Te mums ir jānogriežas, un drīz ir sasniegts galamērķis. Nedaudz tālāk pa šoseju uz priekšu ir pretinieka pārvaldītā Doņeckas piepilsēta Spartaka un lidosta.

Butivku raktuves tiek dēvētas par "mazo lidostu", jo šīs pozīcijas arī smagi cietušas kaujās par Doņeckas lidostu. No kokiem, kas aug pie sašautās un daļēji sagrautās raktuvju ēkas, pāri ir palikuši praktiski tikai stumbri, kuru veidols atgādina angļu sirreālista Paula Naša gleznu "Mēs radām jaunu pasauli". Tikai tagad ir 21. gadsimts un kara tehniskās iespējas ļauj "radīt" vēl efektīvāk nekā pirms 100 gadiem Pirmajā pasaules karā, kuru attēloja Našs.

Sacaurumoti ir pat elektrības stabi, un vadi ļengani karājas izolatoros.

"Vai jūs par mums pārdzīvojat?"

Mūsu sagaidītāji ir divi pusmūža vīri. Karam sākoties, viņi brīvprātīgi iestājušies armijā un tagad ir snaiperi kādas Bruņoto spēku brigādes izlūku grupā. Abi ir pārsteigti un aizkustināti par to, ka tieši uz pozīcijām, kur ne katrs vietējais ir gatavs doties, viņiem ir piegādāta ziedotāju palīdzība no salīdzinoši tālās Latvijas. Nesen vēl viņi nav ticējuši, ka tik tālu no kara kāds joprojām atceras par cilvēkiem ierakumos.

Vairāk par saņemtajiem cimdiem, apģērbu, apaviem, ūdenssomām, instrumentiem un uzkabēm, kas nonāks izlūku grupas rīcībā, šķiet, snaiperus uzmundrina pats fakts, ka Eiropā kāds ir Ukrainas aizstāvju pusē.

"Vai jūs tur Latvijā par mums pārdzīvojat?" latviešu voluntierim no "SOS palīdzība Ukrainas armijai" jautā viens no karotājiem, it kā vēloties vēlreiz vārdos dzirdēt to, par ko jau liecina Latvijas ļaužu ziedojumi.

Morālais atbalsts viņiem ir ļoti svarīgs. Karavīri pat palūdz, vai nevar paturēt sev Latvijas karogu, kuru palīdzības grupa izmanto foto atskaitēm par ziedojumu piegādi. Tādam lūgumam nevar atteikt. Tagad daudz ceļojušais karogs, kurš vairākkārt pavadījis palīdzības kravas uz Ukrainu, 500 metrus no prokremlisko kaujinieku kontrolētās teritorijas atgādinās Ukrainas aizstāvjiem, ka par viņiem īkšķus tur arī Latvijā.

"Safari" pa priekšējām pozīcijām

Nekāda pamiera nav, apgalvo snaiperi. Katru vakaru līdz ar tumsas iestāšanos separātisti sāk apšaudīt Ukrainas spēku pozīcijas – sākumā ar lielkalibra ložberiem, tad ar automātiskajiem granātmetējiem AGS, līdz nonāk līdz 82 un 120 mm mīnmetējiem, stāsta karotāji.

Kādā brīdī aiz raktuvju ēkām sāk skanēt strēlnieku ieroču šāvieni. Tur atrodas dzelzceļa sliedes, bet aiz tām – pretinieka teritorija. Vēl vairākus simtus metru tālāk betona sēta, aiz kuras var slēpties kaujinieki, paskaidro karotāji. Vieta ir jāuzmana, lai nepieļautu, ka pretiniekam izdodas pielavīties pie sētas un izšaut ar granātmetēju.

Snaiperi ir gatavi izrādīt apkārtni. Tālāk jābrauc ar viņu džipu – cauri biezajiem dubļu slāņiem, kas sagaida maršrutā, ar vienkāršu transportu nemaz neizdotos izlauzties. Vieta karavīru mašīnā tagad jādala ar trīs garām snaiperu šautenēm un granātmetēju "Muha", kurš no piekrāmētā bagāžas nodalījuma kādā brīdī ieveļas salonā.

Pirmais objekts – pretgaisa aizsardzības bāze "Zenit". No tās nekas daudz pāri nav palicis – apkārt viena vienīga postaža, sadegušu auto vraki un iznīcināts Ukrainas spēku tanks, kura ekipāža esot izglābusies dzīva.

Drīz nonākam pozīcijās, no kurām paveras skats uz leģendāro Doņeckas lidostu. Tur līdz 2015. gada janvārim, spītējot nemitīgām apšaudēm, ukraiņu karavīri necilvēciskos apstākļos noturēja pozīcijas jaunā termināļa ēkā. Terminālis tika pamests tikai tad, kad iegruva starpstāvu pārsegums, gruvešos aprokot pozīcijas. Par izturību, mēnešiem dzīvojot un karojot skarbos apstākļos termināļa drupās, lidostas aizstāvji tika iesaukti par "kiborgiem".

Pelēkajā un dūmakainajā laikā termināļa siluets kā rēgs paceļas virs brūnganajiem nepļautajiem laukiem. Tuvāk lidostai no Ukrainas kontrolētās puses vairs nevar piekļūt. Būves kontūras saskatāmas arī no Doņeckas apvedceļa – platas divu brauktuvju šosejas, kas tagad ir pamesta un satiksmei slēgta. Te no pozīcijas uz pozīciju pārvietojas tikai militārais transports.

"Skudrupūznis" ir tranšeju un zemnīcu izrobots augsts zemes valnis. No šejienes labi pārskatāms lidostas skrejceļš. "Re, tur ir tanks, bet tur bruņumašīna," snaiperis norāda uz aprūsējušiem siluetiem skrejceļa pretējā pusē.

Braucot pa pamesto šoseju, nonākam Vodjanes ciematā, pavisam netālu ceļa otrā pusē ir Piski. Vodjane ir vēl viena liecība par kara postu – ciemā neredz nevienu nesagrautu vai nebojātu māju. Metāla vārti pagalmu priekšās ir šķembu sacaurumoti. Ciems izskatās pamests, taču no kāda pagalma izskrien suns.

Pēc tūres pa Ukrainas kontrolētās teritorijas pašiem tālākajiem punktiem zābaki ir aplipuši ar Ukrainas zemi un kļuvuši reizes divas smagāki. Atvadāmies no snaiperiem, seko ātrumposms līdz Avdijivkai un esam atpakaļ relatīvā drošībā. Pretī frontes virzienā brauc vilcēji ar kājnieku kaujas mašīnām – ukraiņiem karš turpinās. Viņi nevar vienkārši aizbraukt.