2002. gada 23. oktobrī aptuveni 50 bruņoti teroristi Maskavas Dubrovkas teātrī mūzikla ”Nord – Ost” laikā sagrāba par ķīlniekiem aktierus un skatītājus – vairāk nekā 800 cilvēkus, pieprasot Krievijas karaspēka izvešanu no Čečenijas. Vairākas dienas ilgusī krīze beidzās 26. oktobrī ar Krievijas specdienestu sarīkoto atbrīvošanas operāciju, kuras laikā gāja bojā 130 ķīlnieki. Desmit gadus pēc traģēdijas notikušā apstākļi un varas iestāžu atbildība daudzu ķīlnieku nāvē joprojām nav pienācīgi izmeklēta.
23. oktobrī aptuveni 40 – 50 cilvēku liela kaujinieku grupa, tai skaitā arī sievietes, sagrāba teātra skatītājus un personālu par ķīlniekiem vakara izrādes laikā. Ķīlnieku drāma turpinājās trīs dienas, līdz 26. oktobra rītā specvienību kaujinieki iebruka teātrī. Operācijā gāja bojā visi teroristi un 130 ķīlnieki, tai skaitā desmit bērni.
Tomēr vairums bojāgājušo mira jau pēc atbrīvošanas operācijas – no indīgas gāzes, ko specvienība iepludināja teātra telpās teroristu un ķīlnieku iemidzināšanai. Varas iestādes sākotnēji noliedza, ka traģēdijā būtu gājis bojā kāds bērns. Vēl vairāk - amatpersonas apgalvoja, ka atbrīvošanas operācija ir bijusi veiksmīga, visi teroristi nogalināti, nezaudējot nevienu specvienības karavīru.
Krievijas specdienestu rīcība, plānojot atbrīvošanas operāciju, tika plaši kritizēta. Daudzi izdzīvojušie un upuru radinieki pārmet, ka cietušajiem netika sniegta savlaicīga palīdzība, bet tie tika atstāti nomirstam. Krievijas valdībai tiek pārmests, ka tā slēpj savu lomu masu slaktiņa sarīkošanā. Gāzes sastāvs netika atklāts ne toreiz, kad mediķi centās palīdzēt cietušajiem, ne arī turpmākajos desmit gados, saniknojot izdzīvojušos un mirušo tuviniekus. Turklāt izmeklētāji visu šo laiku nav publiskojuši pat izmeklēšanas sākotnējos rezultātus, norāda radio ”Brīvā Eiropa”.
Dmitrijs Milovidovs, kurš 2002. gada ķīlnieku krīzē zaudēja savu 14 gadus veco meitu, radiostacijai ”Brīvā Eiropa” stāsta, ka viņa meita Ņina netika nogādāta slimnīcā, viņai netika sniegta medicīniskā palīdzība. ”Viņi vienkārši iemeta viņu autobusā, lai paslēptu viņu no televīzijas kamerām,” stāsta Milovidovs.
2002. gada videoierakstos no notikuma vietas redzams, kā bezsamaņā esoši ķīlnieki tiek neveikli nesti un vilkti ārā no teātra, un krauti autobusos. Notikuma vietā atradās daži ārsti, kuri, nezinot ar kādu gāzi cilvēki ir saindēti, nespēja glābt dzīvības. Neskaitāmi ķīlnieki smaka savos vēmekļos, citi bija aizrijušies ar savām mēlēm vai smaka pārblīvētajos autobusos, vēsta ”Brīvā Eiropa”.
Dziesmu autora Aleksandra Karpova māte Tatjana stāsta, ka viņas 31 gadu vecais dēls miris neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnā pēc tam, kad septiņas stundas bija nogulējis ar līķiem pilnā autobusā. ”Mans dēls mira šausmīgā nāvē, ko es nenovēlētu pat saviem ienaidniekiem. Viņš septiņas stundas gulēja dzīvs starp beigtiem ķermeņiem bez jebkādas medicīniskās palīdzības. Tur bija daudz tādu gadījumu, un mēs nekad to nepiedosim,” stāsta Karpova.
Upuru radinieki notikušajā vaino Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, kurš viņuprāt devis rīkojumu pielietot indīgo gāzi un palīdzējis piesegt nāvējošo operāciju. Tuvinieki panākumus guva 2011. gada decembrī, kad Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) atzina, ka ir pārkāptas upuru cilvēktiesības un ka Krievijas vadība ķīlnieku glābšanas operāciju nav izplānojusi un īstenojusi pienācīgā veidā, turklāt operācijas gaitu nav spējusi efektīvi izmeklēt. Sliktā drošības spēku darbību organizācija novedusi pie tā, ka daudzi ķīlnieki ievainoti un nogalināti. Tiesa noteica, ka Krievijai katram no 64 prasītājiem jāsamaksā morālā kompensācija 9000 līdz 66 000 eiro (6300 līdz 46 200 latu) apmērā.
Tiesa noraidīja Kremļa apgalvojumu, ka gāze nav tiešais ķīlnieku nāves iemesls. Maskavas amatpersonas cilvēku nāvē vainoja dažādas slimības, nepietiekamu ūdens un pārtikas uzņemšanu, psiholoģisko stresu un svaiga gaisa trūkumu.
Panākumu iedrošināti, radinieki pieprasīja Krievijai sākt jaunu izmeklēšanu, ņemot vērā ECT spriedumu. Tomēr viņu izredzes atklāt visu patiesību par atbrīvošanas operāciju desmit gadus pēc traģēdijas ir niecīgas, norāda ”Brīvā Eiropa”.
”Publikas interese ir apsīkusi un atrast pavedienus pēc tik daudziem gadiem ir sarežģīti no procesuālā skatu punkta,” "Brīvā Eiropa" norāda drošības speciālists Ivans Suhovs. ”Protams, viņi saglabā savu nozīmību kā grupa, kas mēģina norādīt uz zemo dzīvības vērtību Krievijas Federācijā. Bet, attiecībā uz izmeklēšanu, es nedomāju, ka viņiem ir iespējas kaut ko sasniegt,” savas domas atklāj speciālists.
Dubrovkas upuru radinieki norāda, ka pēdējos desmit gadus viņi cīnās ne tikai par patiesību. ”Neviens nevar garantēt, ka tāda situācija neatkārtojas un tie paši cilvēki nesarīko vēl vienu nemākulīgu atbrīvošanas operāciju,” stāsta Karpova. ”Mēs to darām, lai būtu droši, ka vairs nebūs nevienas tādas traģēdijas, kādu mēs piedzīvojām, vairs nevienas salauztas ģimenes. Par to mēs cīnāmies,” nobeidz Karpova.