Pirms 35 gadiem ar Irākas uzbrukumu Irānai sākās viens no 20. gadsimta garākajiem kariem, kurš bēdīgi slavens ar ķīmiskajiem uzbrukumiem, ierakumu karu un kājnieku "viļņu" taktikas izmantošanu.
Par Irānas-Irākas kara sākumu pieņemts uzskatīt 1980. gada 22. septembri, lai gan Teherāna domā, ka tas sācies jau mēneša pirmajās dienās, kad Irākas artilērija apšaudīja vairākus Irānas robežpunktus.
Nežēlīgais konflikts, kurā gāja bojā simtiem tūkstoši cilvēku, noslēdzās ar pamiera līgumu 1988. gadā, kļūstot par pagājušā gadsimta garāko konvencionālo karu, bet karaspēka atvilkšana notika tikai pēc oficiāla miera līguma parakstīšanas 1990. gadā.
Robežkonflikts un ideoloģiskas nesaskaņas
1980. gada septembrī Irākas armija paklusām izvietojās pie robežas ar Irānas Hūzestānas reģionu un 22. septembrī sāka plašu uzbrukumu kaimiņvalstij.
Kara iemesli meklējami virknē teritoriālu un politisku strīdu starp abām kaimiņvalstīm. Irākas līderis Sadams Huseins vēlējās iegūt pārsvarā etnisko arābu apdzīvoto un ar naftu bagāto Hūzestānu, kā arī kontrolēt abus Šatelarabas robežupes krastus.
Tāpat Huseinu satrauca Irānas Islāma revolūcijas līderu centieni izprovocēt Irākas šiītu sacelšanos, lai gāztu Huseina sekulāro arābu nacionālistu režīmu.
Uzbrukuma laiks Bagdādei bija izdevīgs – Irāna vēl nebija nostabilizējusies pēc 1979. gada Islāma revolūcijas, kurā tika gāzts ASV atbalstītais karalis Mohammads Reza Pahlavi. Irānas valdība atradās starptautiskā izolācijā, turklāt Teherānas un Vašingtonas attiecības vēl vairāk pasliktināja ASV vēstniecības ieņemšana un ķīlnieku sagrābšana Irānas galvaspilsētā.
Strauja ofensīva
Irākas iebrukums pārsteidza Irānu nesagatavotu. Huseina karavīri ātri ieņēma Horamšahras pilsētu, strauji virzoties dziļāk Hūzestānas reģionā.
Tomēr irākiešiem neizdevās ieņemt netālu no Horamšahras esošo nozīmīgo naftas pārstrādēs pilsētu Ābadānu. Straujā ofensīva iestiga decembrī, kad Huseina armijai atrodoties 80 – 120 kilometrus dziļi Irānā, tā sastapās ar negaidīti stipru irāņu pretestību.
Irāna rīkoja pretuzbrukumus, armiju pastiprinot ar Revolucionārās gvardes kaujiniekiem, un 1981. gadā sāka atspiest irākiešus atpakaļ pie viņu robežām.
1982. gadā Irāna atguva Horamšahru, bet Irāka sāka brīvprātīgi atvilkt savus spēkus no sagrābtajām teritorijām, kā arī mēģināja noslēgt ar Teherānu mieru.
Tomēr Irāna ajatollas Homeinī vadībā, kuram bija personīgs naids pret Huseinu, bija apņēmusies turpināt karu un gāzt Irākas valdību.
Ierakumu karš un "cilvēku viļņi"
Sākot cīņu uz savas zemes, Irākas karavīru aizsardzība nostiprinājās. Fronte gar Irākas robežu kļuva statiska un konflikts pārgāja pozīciju kara stadijā.
Irāna pret irākiešiem vērsa neauglīgus kājnieku uzbrukumus, izmantojot "cilvēku viļņu" taktiku, sūtot nāvē pret pretinieka ierakumiem karavīru masas. Šajos uzbrukumos daļēji tika izmantoti neapmācīti un pat neapbruņoti jauniesauktie, kas bieži bija ielās savākti jauni zēni.
Šos uzbrukumus apturēja Irākas lielākā ugunsjauda un gaisa pārspēks. Abas puses veica arī gaisa un ballistisko raķešu uzbrukumus pret pretinieka pilsētām, militārajām un naftas industrijas būvēm.
Par mērķiem kļuva arī naftas tankkuģi, turklāt Irānas uzbrukumi Kuveitas un citu reģiona valstu kuģiem noveda pie tā, ka ASV un vairākas Rietumeiropas valstis Persijas līcī izvietoja karakuģus, lai nodrošinātu naftas plūsmu uz pārējo pasauli.
Ķīmiskie uzbrukumi
Karš nopietni iedragāja abu valstu ekonomiku un naftas importa kapacitāti, jo uzbrukumos tika sagrauti cauruļvadi un cita infrastruktūra.
Irākas karu atklāti finansēja Saūda Arābija, Kuveita un citas arābu kaimiņvalstis, bet taktisku atbalstu sniegušas arī ASV un Padomju Savienība, kas ļāva Irākai iegūt daudz modernākus ieročus un plašāku cita veida palīdzību.
Tikmēr persiešu Irānas vienīgie nopietnie sabiedrotie bija Sīrija un Lībija.
Irāka astoņdesmito gadu vidū turpināja centienus noslēgt mieru, taču Bagdādes starptautisko reputāciju iedragāja ziņas, kā tā pret Irānas karavīriem un Irākas kurdiem, kurus Huseina valdība uzskatīja par draudzīgiem Irānai, ir pielietojusi letālus ķīmiskos ieročus.
Viens no zināmākajiem ir tuvu kara beigām 1988. gada martā noticis ķīmiskais uzbrukums kurdu Halabdžas ciemam, kurā gāja bojā līdz pat 5000 civiliedzīvotāju.
Nesen atslepenoti ASV Centrālās Izlūkošanas pārvaldes dokumenti liecina, ka amerikāņi bija labi informēti par Irākas ķīmiskajiem uzbrukumiem, bet tas netraucēja ASV izlūkdienestiem nodot Huseina spēkiem izlūkošanas informāciju par Irānas armijas pārvietošanos.
Ķīmiskie uzbrukumi konflikta noslēgumā bija viens no faktoriem, kas palīdzēja pavērst karu par labu Irākai, neļaujot Irānai gūt stratēģisku pārsvaru, izmantojot spraugas Irākas aizsardzības līnijās, pērn oktobrī rakstīja žurnāls "Foreign Policy".
Teherāna kara laikā publiski apsūdzēja Bagdādi ķīmisko ieroču, tostarp zarīna gāzes izmantošanā, taču tai pietrūka neapgāžamu pierādījumu.
Tomēr ASV izvēlējās klusēt un nodot irākiešiem izlūkošanas datus, skaidri zinot, ka tie tiks izmantoti ķīmisko uzbrukumu veikšanai, rakstīja žurnāls.
Pusmiljons kritušo
Grūstošā ekonomika un irākiešu panākumi kara pēdējos mēnešos no aprīļa līdz jūlijam piespieda Teherānu pieņemt ar ANO starpniecību sagatavotu pamiera vienošanos. Ar 1988.gada 20. augustu karadarbība oficiāli beidzās.
Tiesa, Irāka visu augustu un vēl pašā septembra sākumā, steidzot izmantot brīdi, masīvā militārā operācijā vērsās pret kurdu pretestību. Tika nogalināti 50 000 līdz 100 000 kurdu kaujinieku un civiliedzīvotāju, desmiti tūkstoši bija spiesti pamest savas mājas.
Kopējais Irānas-Irākas kara dalībnieku skaits nav precīzi zināms, bet abas valstis bija pilnībā mobilizētas un vairums vīriešu piemērotā vecumā bija dienestā.
Tiek lēsts, ka uz kara beigām Irānas armijā bija 900 000, bet Irākai pusotrs miljons karavīru.
Neviena no valstīm kara rezultātā neko nebija ieguvusi, tāpēc arī nevar pārliecinoši teikt, ka kāda no pusēm būtu uzvarējusi. Toties abas zaudēja – milzīgs skaits cilvēku bija nogalināti un ievainoti.
Precīzs bojāgājušo un ievainoto skaits nav zināms, bet lielākos cilvēku upurus nesusi Irāna. Aplēses par cietušo skaitu variē no miljona līdz diviem, bet nogalināto skaits tiek lēsts ap vismaz 500 000, liecina Britu enciklopēdijas dati.
Diplomātiskās attiecības Teherāna un Bagdāde atjaunoja 1990. gada augustā. Puses piekrita noslēgt mieru. Irāka atvilka savus karavīrus no Irānas teritorijām un valstis vienojās par karagūstekņu apmaiņu. Pēdējo gūstekņu apmaiņa notikusi 15 gadus pēc kara beigām - 2003. gadā.
