Jau vairākus gadu desmitus divas apdzīvotākās valstis pasaulē bez ieročiem cīnās par teritoriju Himalaju kalnu grēdās. Pēdējā desmitgadē Ķīna aizvien aktīvāk pārņem jaunas zemes, pārceļot robežu dziļāk Indijā, portālā "Project Syndicate" satraukumu par Indijas pasivitāti pauž Deli Politikas izpētes centra stratēģisko studiju profesors Brahma Čelenejs.
Viņš norāda, ka Ķīnas okupēšanas stratēģija ir unikāla – tā burtiski vidēji ik 24 stundas kādā punktā pārceļ robežu par aptuveni kilometru dziļāk kaimiņvalsts teritorijā. Indijas iekšlietu ministrs Kirens Ridžidžu jau agrāk norādījis uz problēmu, ka Ķīnas Tautas atbrīvošanas armija aktīvi iebrūk Indijā, vietās, kurās nav robežsargu.
Tiek lēsts, ka pēdējo desmit gadu laikā Ķīna tādā veidā okupējusi aptuveni 2000 kvadrātkilometru lielu teritoriju. Salīdzinājumam Luksemburga ir aptuveni 2580 kvadrātkilometrus liela, bet Madonas novads – 2150 kvadrātkilometrus liels.
Ķīnas izplešanās stratēģija ir iepriekš nepieredzēta. Gan jūrā, gan uz sauszemes Ķīna izmanto civiliedzīvotājus – ganus, zemkopjus un zvejniekus. Kalnos tie sākotnēji apmetas strīdīgajās robežteritorijās, bet neilgi pēc tam seko armija, kura izbūvē kontrolpunktus un iezīmē robežu. Savukārt Dienvidķīnas jūrā ķīniešu Jūras spēki pēc līdzīga principa seko zvejniekiem, viņu izmantotajos ūdeņos esošos rifus un klintis pasludinot par Ķīnas teritoriju, un vēlāk tos paplašina.
Turklāt gan uz jūras, gan kalnos jaunieņemtajās teritorijās tūlītēji tiek attīstīta infrastruktūra, kā arī veidotas militārās bāzes un ievesta karatehnika, tostarp droni un raķetes. Ne mazāk unikāla ir Ķīnas publiskā diplomātija – oficiāli postulēt, ka tās karavīri darbojas tikai uz "ķīniešu zemes", un robežu nepārkāpj.
Profesors Brahma Čelenejs uzsver, ka Ķīnas sauszemes klusajiem iekarojumiem līdz šim pievērsta salīdzinoši mazāka uzmanība nekā tās darbībām Dienvidķīnas jūras dienvidos. Viens no galvenajiem aspektiem, kas to pieļāvis, ir Indijas politiskās vadības vēlme uzturēt pozitīvas attiecības ar kaimiņvalsti, bet Ķīnai tas līdz šim nav traucējis turpināt aizvien jaunu zemju okupāciju.
Indijas valdība savukārt līdz šim pārestību bijusi spiesta pieņemt, jo Ķīna ir gandrīz visu Āzijas valstu lielākais tirdzniecības partneris, un aizvien lielāks skaits valstu to uzskata arī par savas ekonomiskās un pat militārās drošības garantu.
Čelenejs aicina Indiju pašu veidot integrētāku reģionālo politiku, kas ļautu tai gūt atbalstu un ietekmi kaimiņvalstīs, gluži kā to jau ir paveikusi Ķīna. Tāpat viņš aicina Indijas un Tibetas robežapsardzību uzticēt armijai, ne slikti trenētajiem un finansētajiem iekšlietu ministrijas spēkiem.
"Ja situāciju būtu pretēja, un indiešu spēki mēģinātu ieņemt Ķīnas teritoriju, tās armija atbildētu ar ko vairāk nekā tikai vārdiem, bet tikmēr Indijas robežsargiem bieži vien nav pat ieroču. Ar tik bezzobainu atbildi, Ķīna gar Indijas ziemeļu robežu ir rīkojusies kā vien tā vēlas," viņš norāda.
Prefesors uzsver, ka nepieciešams izgaismot arī Ķīnas palīdzību Pakistānas militārajiem spēkiem, kuri bieži uzbrūk indiešu spēkiem strīdīgajā Kašmiras robežzonā.
Viņš neaicina panākt bruņotu robežkonfliktu, bet ziemeļu kaimiņiem skaidri norādīt, ka robežas pārcelšanai jāpieliek punktu.
Vēsturiski Ķīnas un Indijas robežstrīds sākās pēc tam, kad Ķīna okupēja Tibetu. 1962. gadā Ķīna pat iebruka kaimiņvalstī, ieņemot vairākas apdzīvotas vietas, un vēlāk pati izsludināja pamieru. Kopš tā laika robežstrīds starp abām valstīm joprojām nav atrisināts, bet tām izdevies izvairīties no bruņotiem konfliktiem.
