Krimas veterāns: mums ir ļoti paveicies, vara mūs ciena  (129)

Konservatoriju beigušais veterāns joprojām raksta mūziku. Blāva galda lampa izgaismo galdu, uz kura stāv nošu lapas. Pie atskaņotāja redzams milzums disku: "Nemirstīgā Sevastopole", "Uzvaras jubilejas maršs", "Frontes ceļi", "Oda Krimai". Tie ir Dmitrija Petroviča sacerējumu aranžējumi.

Viesistabas sienas nokārtas ar pateicībām, apbalvojumiem, pateicības rakstiem. Tikšķ sienas pulkstenis. Dmitrijs Petrovičs ar medaļām pie krūtīm skatās uz attēliem pie sienas. Veterānu portreti – sena padomju tradīcija.

Ar Dmitriju Petroviču mēs runājām par to, kā notika pārmaiņas, kā dzīvo pensionāri un ko viņš domā par Krimas aneksiju.

Sarunu biedrs apsēžas un atspiežas pret paklāju, kas karājas pie sienas. Viņš neslēpj savu prieku saistībā ar Krievijas darbībām Krimā un atzinīgi vērtē Krievijas specdienestu darbu. Viņš atceras tā sauktā referenduma, ko neatzina Rietumvalstis, dienu: "Es uzposos, kad gāju balsot, bet, iemetot biļetenu urnā, apraudājos no prieka."

Karot gāja bez ieroča

"Es tā saprotu, ka jums ir jānofotografē mani ar medaļām?" jautā Dmitrijs Petrovičs, kuram fotogrāfu vēlmes nav svešas.

Veterāns nekavējoties dodas uz blakusistabu, atver koka skapi un uzvelk žaketi ar medaļām. Dmitrijs Petrovičs dalījās atmiņās par karu. Divas reizes bija ievainots, karojis Ļeņingradas frontē, vēlāk – pie Baltkrievijas. Bijušais izlūkvienības komandieris pastāstīja, ka nokļuvis frontē dzīvoja smagos apstākļos, bet pirmajā kaujā devās pat bez ieroča. Dmitrija Petroviča kara atmiņas ir secīgas un interesantas, apbur kā labs trilleris.

Josifu Staļinu viņš uzskata par labu virspavēlnieku, neslēpj apbrīnu. Bijušais karavīrs atceras arī to 1954. gada dienu, kad, būdams Maskavas konservatorijas students, ienācis kopmītnēs un uzzinājis par Krimas apgabala nodošanu Ukrainas Padomju Sociālistiskajai Republikai. "Dima, vai tu zini, ka Hruščovs Krimu uzdāvināja savai sievai?" viņam teicis biedrs. Es padomāju: "Kā gan tas var būt?"

Dmitrijs Petrovičs ir dzimis un audzis Krievijā, bet lielāko dzīves daļu pavadījis Ukrainas pussalā. Viņš ar satraukumu atceras to 2014. gada dienu, kad notika Eiropas valstu neatzītais referendums par Krimas pievienošanu Krievijai: "Kad es iemetu biļetenu urnā, es no prieka apraudājos."

Medaļas nācās pielīmēt

Dmitrijs Petrovičs rāda savus apbalvojumus, pastāsta par katru no tiem un piedāvā paklausīties viņa sarakstītu mūziku. Skanošo mūziku viņš pavada ar rokas kustībām.

Nelielā divistabu dzīvokļa otrajā stāvā ir daudz grāmatu un augu. Uz galda stāv vietējā avīze "Krimskaja Pravda". Interjers kā padomju laikā: paklājs uz sienas, neliels televizors, vecs ledusskapis, uz padomju parauga gāzes plīts stāv tējkanna.

Krimā, kur minimālā pensija ir vien 6735 rubļi (aptuveni 90 eiro), Dmitrijs Petrovičs var lepoties ar lieliem ienākumiem: "Tagad es saņemu pensiju kā civilpersona un veterāns. Pavisam 51 000 rubļu (ap 700 eiro). Tagad viss ir labi. Mums veterāniem ir ļoti paveicies, vara mūs ciena un atbalsta, brauc žurnālisti no televīzijas," stāsta kungs. Uz jautājumu, cik veterānu tagad ir atlicis Krimā, viņš atbild: "Mēs esam palikuši divi. Vēl pirms 10 gadiem bija 300."

Ar medaļām nokārtā veterāna žakete sver vairākus kilogramus. "Medaļas nācās piestiprināt ar līmi. Pie manis tik bieži brauc žurnālisti no televīzijas, ka, spraužot medaļas, tās atstāja caurumus audumā," atklāj Dmitrijs Petrovičs, kurš iepriekš vadījis Krimas veterānu savienību.

Pensiju propagandiskais aspekts

Ceļojot pa Krimu un kontaktējoties ar tās iedzīvotājiem, es pamanu, ka ir vairāki kritēriji, pēc kuriem vērtē dzīves kvalitāti. Tie, kurus interesē dzīve Lietuvā, uzdod vienus un tos pašus jautājumus: Kādas jums ir vecuma pensijas? Kādas apkures cenas? Un cik maksā tie vai citi produkti?

Aneksijas atbalstītāji priecājas par Krimā paaugstinātajām pensijām, nepievēršot uzmanību Krievijas rubļa kursa kritumam un rubļa pret grivnu kursa atšķirībām. Pensijas Krimā palielinājās uz pusi. Tomēr vairums sarunu biedru atzīmē, ka "rīt tās būs vēl augstākas".

Bijušais Lietuvas īpašo uzdevumu spēku karavīrs Aurims Navis, kurš strādā informācijas operāciju un stratēģiskās komunikācijas jomā, atzīmē, ka solījumi paaugstināt pensijas ir jāvērtē divās plaknēs. Pirmkārt, jāskata konkrētās darbības, kam un par cik reāli tās ir paceltas.

"Saprotama lieta, ka tiek atzinīgi vērtētas jebkuras reālas rūpes par sociāli neizsargātāko sabiedrības grupu, bet, ja runa ir par Otrā pasaules kara veterāniem, tad derētu painteresēties, cik no viņiem ir palikuši dzīvi. Krimā, tāpat kā visā Krievijā, tādus veterānus var saskaitīt uz roku pirkstiem. Tātad, otrs šī nodoma, sevišķi tā izplatīšanas, aspekts ir propaganda. Vēlas parādīt, ka Krievijas valdība rūpējas par veterāniem un tāpat par visiem pensionāriem. Vienkāršajiem ļaudīm uzspiež viedokli, ka Krievija maksimāli cenšas uzlabot cilvēku labklājību, radot iespaidu, ka tagad dzīve Krievijas Krimā būs labāka nekā Ukrainā," viņš skaidro.

Tādā veidā tiek demonstrēts, ka Krievija okupētajās teritorijās īsteno sociāli atbildīgu politiku, starp rindiņām tiek sūtīta vēsts, ka nekādas okupācijas nav bijis (jo agresori un okupanti neuzlabotu ieņemto teritoriju iedzīvotāju labklājību), skaidro speciālists. Turklāt tiek akcentēta tieši palīdzība Otrā pasaules kara veterāniem, atkal tiek atkārtoti mēģinājumi pārrakstīt pašas Krievijas un karu sākušās nacistiskās Vācijas vēsturi. Tas pats vēstījums slēpjas populārā Krievijas propagandas ekspertu frāzē: "Lielā Tēvijas kara veterāni no fašisma aizsargāja ne vien Krieviju, bet visu Eiropu."

"Šī vecā taktika ir labi zināma jau pēc Trešā reiha propagandas ģēnija Gebelsa darbiem, kad okupētajās teritorijās demonstrēja it kā dokumentālās filmas, cik pārticīgi un grezni ļaudis dzīvo Vācijā, un ka tāda pati gaiša nākotne sagaida visus, kas dzīvo sagrābtajās teritorijās. Realitāte bija pilnīgi cita – darba un koncentrācijas nometnes, nāves nometnes un frontes priekšējās līnijas," stāsta Navis.