Maķedonija, noslēdzoties vasarai, izziņoja ārkārtas stāvokli un uz laiku slēdza savas robežas ar Grieķiju un Serbiju. Nelielā Balkānu valsts pievienojās lielākajai daļai Eiropas un krita panikā par vāji izplānotu un dīvaini īstenotu atbildi patvēruma meklētāju krīzei.
Maķedonijas loma šajā krīzē, kas sāk pieņemt jaunas Lielās tautu staigāšanas apmērus, ir niecīga, taču, vasarai nonākot izskaņā, valstij ir ātri un konstruktīvi jāpievēršas savai pašmāju krīzei vai jārēķinās ar vardarbīgām sadursmēm.
Maķedoniju šogad satricināja divi incidenti – skandāls par publicētām noklausītām telefonsarunām, kurās atklājās korumpēts, valdošās partijas sagrābts valsts aparāts, un cīņas etniski daudzveidīgajā Kumanovas pilsētā starp policiju un bruņotiem albāņu kaujiniekiem, kas prasīja lielāko upuru skaitu reģionā pēdējās desmitgades laikā.
Tā kā diskreditētās valsts institūcijas nespēj tikt galā vienas, iejaucās Eiropas Savienība, kas noveda pie 15. jūlijā noslēgtas vienošanās četru valsts vadošo partiju starpā. Tā spēja samazināt spriedzi valstī tiktāl, ka maķedonieši atļāvās baudīt augusta brīvdienās. Tagad valstij jāstājas pretī galvenajiem pārbaudījumiem, taču nekas neliecina, ka valsts varētu brīvi uzelpot.
Galvenā opozīcijas sociāldemokrātu partija (SDSM) februārī sāka publicēt fragmentus no nelegālas noklausīšanās programmas, kuru īstenojušas nezināmas personas. Masveida noklausīšanās, kas veikta no 2010. līdz 2014. gadam, upuri bijuši vairāki tūkstoši cilvēku, kuru skaitā ir gandrīz visi galvenie opozīcijas un valdības pārstāvji. Tajās dzirdams, kā valsts augstākās amatpersonas plāno viltot vēlēšanu rezultātus, manipulēt ar tiesām, kontrolēt presi un sodīt savus ienaidniekus.
Policijas reids Kumanovā 9. maijā noveda pie sadursmes, kurā tika iznīcināts vesels pilsētas kvartāls, bojā gāja astoņi un ievainoti 37 policijas darbinieki, kā arī miruši četrpadsmit un aizturēti 30 bruņotie kaujinieki. Ļoti maz zināms par grupējuma plāniem, iespējamiem sabiedrotajiem abās robežas pusēs, kā arī par policijas operācijas detaļām.
Etniskie albāņi, kas sastāda apmēram ceturtdaļu no Maķedonijas iedzīvotāju skaita, uzskata, ka viņiem etnisko maķedoniešu dominētajā valstī ir otršķirīgs statuss. Viņi gaidīja vairāk no 2001. gada Ohridas pamatnolīguma, kas izbeidza pilsoņu karu un kam bija paredzēts izveidot varas dalīšanu unitārā valstī. Lai gan miers etnisko grupu starpā pašreiz ir stabils, tālāka noklausīto sarunu publicēšana vai kāds nāvējošs incidents varētu novest pie neparedzamām sekām.
Kad valsts bez īpašiem zaudējumiem spēja izglābties no Dienvidslāvijas sabrukšanas, kā arī pēc Ohridas pamatnolīguma, likās, ka Maķedonija būvē mūsdienīgu, caurskatāmu valsti un integrē tajā etniskos albāņus. Taču situācija ir pasliktinājusies kopš Grieķijas veto 2008. gadā, kas neļāva valstij iestāties ES un NATO.
Noklausītās sarunas, kas šķietami parāda, kā valdošās partijas nostiprinājušas varu un privilēģijas ar korupcijas un noziedzīgu rīcību palīdzību, ir dramatiski ietekmējušas valdošās koalīcijas attiecības ar etniskajiem albāņiem. Savu vainu noliedzošais premjerministrs Nikola Gruevskis (VMRO-DPMNE) un opozīcijas līderis Zorans Zaevs spēlē ļoti riskantu spēli
Jūlijā panāktā vienošanās paredz, ka Gruevskis, kurš valsti vada kopš 2006. gada, savu amatu atstāj 15. janvārī. Tad pagaidu valdībai, kurā opozīcijai pieder galvenās ministrijas, arī Iekšlietu ministrija, kā arī veto tiesības citās ministrijās, 24. aprīlī – divus gadus pirms paredzētā termiņa – jārīko vēlēšanas.
Tādējādi būs apmierinātas divas galvenās prasības, kuras protestos vasaras sākumā izteica tūkstošiem cilvēku – Gruevska atkāpšanās no amata un pirmstermiņa vēlēšanas.
Partijām ir jāstiprina arī vairākas nozīmīgas institūcijas, ja tās vēlas godīgu vēlēšanu norisi, to skaitā vēlēšanu komisiju, mediju aģentūru, sabiedriskās drošības biroju, pretkorupcijas komisiju, ieņēmumu dienestu un neatkarīgo tieslietu institūciju, kuru darbība ir svarīga neatkarīgi no vēlēšanu rezultātiem. Partijas arī vienojās telefonsarunu noklausīšanās lietā iecelt īpašu prokuroru.
Tas ir daudzsološi, taču valsts iedzīvotāji un ES zina, ka patiesais ļaunums Maķedonijā slēpjas detaļās. Kad policija 2012. un 2013. gadā izraidīja traucējošos SDSM ierēdņus, parlaments pieņēma budžetu, bet SDSM boikotēja parlamentu – krīzes risināšanā iesaistījās ES.
VMRO dokumentu pieņēma, lai vēlāk to nosauktu par "tualetes papīru" – tas tā arī netika īstenots. Brisele uz Skopji nosūtīja speciālistus – kādreizējo Beļģijas ierēdni Pīteru van Otu un agrāko Īrijas prokuratūras vadītāju Džeimsu Hamiltonu, kuram ir plaša pieredze Balkānu tieslietās.
Viņus sagaida sarežģīts darbs. Jūlijā izveidotās partiju darba grupas ir tikušās vairākas reizes, taču bez ievērojamiem rezultātiem. Iespējams, ka vienošanās tiks panākta ar inovatīvas procedūras palīdzību, kas pilsoņus mudinātu reģistrēties vēlēšanām, lai izvairītos no āķīgās vēlētāju saraksta pārskatīšanas. Tiek runāts arī par varas vietu sadali. Citādi VMRO un SDSM ir stingras savā nostājā.
Ja līdz septembra vidum partijas nebūtu vienojušās par kandidātu, ES nāktos lemt par īpašā prokurora amata kandidātu. Taču pēdējā brīdī 15. septembrī četras vadošās partijas par kandidāti šim svarīgajam amatam izvēlējās Katicu Janevu – mazpazīstamu prokurori Gevgeļijas pilsētiņā, kas pasniedz krimināllikumu un procesuālās tiesības Juridiskajā akadēmijā – un piešķīra viņai tiesības izveidot budžetu un savu komandu.
SDSM atkal boikotēja parlamentu, apgalvojot, ka VMRO 2014. gada vēlēšanās uzvarēja ar krāpšanās palīdzību. Pirms opozīcija atgriezās 1. septembrī, VMRO pieņēma aizdomīgi milzīgu budžetu, kas pēc SDSM domām paredzēts, lai piesaistītu vēlētāju balsis un finansētu dažādus projektus. Šķiet, ka neviens nav ieinteresēts runāt par Kumanovas incidentu, kas varētu liecināt par turpmāku vienaldzību pret albāņu sūdzībām. Īsāk sakot, politikā nekas daudz nav mainījies.
Maķedonijas politiku jau ilgi raksturo pamatīgas nesaskaņas starp VMRO un SDSM. Abās partijās galvenokārt ir etniskie maķedonieši un tās uzskata, ka partija, kas uzvarēs vēlēšanās, iegūs visu, kā arī to, ka panākumi vēlēšanās attaisnos valsts izmantošanu pašlabuma gūšanai.
Izņemot laiku no 2006. līdz 2008. gadam, etniskos albāņus vienmēr pārstāvējusi "Demokrātiskā integrācijas savienība" (DUI), kas atrodas valdošajā koalīcijā kopā ar VMRO vai SDSM kopš partijas izveidošanas 2001. gadā. Ar agrākajiem ienaidniekiem pavadītie gadi ir šķietami vājinājuši partijas pozīcijas.
Noklausītās telefonsarunas šķietami parāda partijas sadarbošanos ar partneriem, kas noniecina albāņus. Gruevska vīzija par Maķedonijas identitāti ir likusi albāņiem justies kā nelūgtiem ciemiņiem svešā mājā, kuru neapmierinātība ar DUI darbību sabiedrības interešu aizstāvības jomā ir tikai augusi.
Vēlēšanas ir aizēnojusi krāpšana un dažreiz arī vardarbība. SDSM vaino VMRO korupcijā un autoritārismā, bet VMRO apgalvo, ka SDSM varas laikā rīkojusies tāpat. No ārpuses izskatās, ka valdība it kā strādā atbilstoši, taču patiesībā valda ar baiļu un iebiedēšanas palīdzību, saucot opozīciju par vāju un haotisku.
Noklausītās telefonsarunas, kuras ES atzinusi par autentiskām, parāda vēl neredzēta apjoma nelegālo novērošanu. Simtiem tūkstošu ierakstu dzirdama 4000 līdz 5000 cilvēku pamatgrupa, taču kopumā noklausīto skaits sasniedz aptuveni 20 000 cilvēku.
ES secināja, ka noziegumus un korupciju raksturo "valdības un partiju ierēdņu iesaistīšanās nelegālās darbībās, piemēram, krāpšanās ar vēlēšanu rezultātiem, korupcija, ļaunprātīga varas un ietekmes izmantošana, interešu konflikts, šantāža, valsts darbinieku ietekmēšana balsot par konkrētu partiju, draudot ar atlaišanu, publisko iepirkumu noteikumu pārkāpumi ar mērķi gūt nelegālu peļņu, nepieņemama politiskā iejaukšanās tiesnešu un citu neatkarīgo institūciju darbā ar mērķi gūt personīgo labumu vai arī partijas labā."
Gruevska valdība nav aizsākusi korupcijas vai valsts sagrābšanas praksi Maķedonijā. Tā bijusi ierasta lieta arī iepriekšējo valdību laikā, to skaitā arī no 2002. līdz 2006. gadam, kad pie varas atradās SDSM. VMRO pārstāvji saka, ka sliktākajā gadījumā viņi nav uzlabojuši šo sistēmu, taču atšķirībā no SDSM ir izveidojuši kompetentu valdību, palielinājuši nodarbinātību un cēluši nacionālo lepnumu.
Ar DUI situācija ir sarežģīta. Par spīti VMRO pārspīlētajam nacionālismam, partija redz maz atšķirību starp Gruevski un Zaevu etnisko albāņu interešu jautājumā. Tā kā Gruevskis ir pie varas, viņš tiek uzskatīts par labāku sadarbības partneri. Taču DUI ietekme ir ievērojami niecīgāka, nekā to vēlētos sabiedrība. Gruevskis partijai piešķīris pietiecīgu budžetu un darbavietu skaitu, nevis politisko pārvaldību. Lielākā daļa etnisko albāņu vēlas pilnīgu Ohridas pamatnolīguma izpildi – plašu viņu valodas izmantošanu, vienlīdzīgas iespējas iegūt labu darbu un nozīmīgu lomu valsts pārvaldē.
Abas sabiedrības arvien vairāk dzīvo nošķirtas. Etnisko albāņu teritorijās pastāv dziļa nabadzība.
Krīzi vēl vairāk saasināja Kumanovas incidents, kas radīja dažādas sazvērestību teorijas, to starpā albāņu un opozīciju atbalstošo maķedoniešu vidū populāro uzskatu, ka valdība to inscenējusi, lai sabiedrības dusmas par telefonsarunu noklausīšanos pavērstu etniskās problēmas virzienā.
Ir daudz neskaidrību – kaujinieku motīvi, vai viņiem ir kāds sakars ar Maķedonijas varas iestādēm, grupējuma spēja darboties abās robežas pusēs, kā arī informācija par drošības spēkiem, kas tika nosūtīti viņu apspiešanai. Iekšlietu ministrija nekavējoties apstiprināja operācijas īstenošanu, taču ar to nepietiek.
Par pāris lietām ir skaidrs. Augstākās Kosovas un Maķedonijas varas iestādes jau mēnešiem zināja par grupējuma pastāvēšanu. Daudzi tā dalībnieki jau bija piedalījušies cīņās Maķedonijā un apsūdzēti par slepkavīvām un zādzībām, taču varēja turpināt netraucēti darboties – grupējums Maķedoniju uzskatīja par "savu sētu".
Klīst baumas par grupējuma saistību ar noziedzību, īpaši narkotikām, un Maķedonijas drošības spēkiem. Tas vecajiem grupējuma kaujiniekiem rada bažas par grupējuma distancēšanos no etnisko albāņu problēmām.
Tiek uzskatīts, ka grupējuma līderi nav atbalstījuši Ohridas pamatnolīgumu un vēlējušies izveidot Maķedoniju par federālu valsti ar Albānijas pavalsti tajā. Ja grupējums vēlējies izraisīt sacelšanos, tas mazliet pārrēķinājies. Visi, kurus šogad aptaujājusi Starptautiskā krīzes grupa, apgalvoja, ka etniskie albāņi nav ieinteresēti atjaunot konfliktu. Taču Kumanovas notikumi un politiskā krīze valstī radījuši nopietnas problēmas, īpaši etnisko albāņu politiķiem, kuru reputācija, darbojoties korumpētajās valdībās, ir krietni iedragāta. Krīzes saasināšanās vai vēl kāds nāvējošs incidents varētu strauji mainīt cilvēku attieksmi.
Krīzes pamatā esošās problēmas skars Maķedoniju arī pēc vēlēšanām. Nepietiek vien ar amatu sadali politiķu vidū, lai atrisinātu noklausīto telefonsarunu atklātās problēmas. Līdz tam laikam Maķedonija ir īpaši ievainojama.
"Izvirzīt kaut kādus konkrētus mērķus (uz papīra) ir bezjēdzīgi, jo politiķi Skopjē ļoti prasmīgi spēj atzīmēt paveikto, nevis tiešām kaut ko īstenot," sacīja agrākais ES Īpašais pārstāvis Maķedonijā. Eiropas Savienībai ir rūpīgi jānovēro politiķu rīcība līdz vēlēšanām. Nepietiks vien ar īpaša prokurora iecelšanu – viņam ir jāpiešķir ne tikai teorētiskā vara, lai īstenotu jūlija vienošanās izvirzītos uzdevumus, bet arī resursi šīs varas īstenošanai. ES un ASV eksperti var vislabāk sniegt tehnisko atbalstu visaptverošas izmeklēšanas veikšanā.
ES būtu ne tikai jānovēro notiekošais un jāpiedāvā savs izvērtējums, bet arī jāsaista reformu process ar dialogu starp vadošajām politiskajām partijām un pilsonisko sabiedrību, runājot par ikgadējo kandidatūras progresa pārskatu, kuru izdod Eiropas Komisija. Arī pēc aprīļa būs nepieciešama ekstensīva piedalīšanās šajos procesos, to skaitā stingrāka situācijas novērošana līdz brīdim, kad Eiropas Komisija būs apmierināta ar paveikto.
Partijas nedrīkst ignorēt Kumanovas problēmu. Nopietnas izmeklēšanas veikšana varētu mazināt bailes, izskaidrot patiesos apstākļus, samazināt recidīva risku, kā arī novērst šī notikuma "piesavināšanos" viltus politisko un etnisko interešu vārdā.
Krīze norāda uz to, ka Maķedonija nav demokrātiska valsts ar problēmām, bet gan valsts, kurai nepieciešama pāreja uz demokrātiju, partijām bieži vien radot iespaidu, ka ar valsts sagrābšanu ir mazāk problēmu nekā ar tiem, kuriem šāda situācija ir izdevīga. Tagad tikai neliela daļa etnisko albāņu ir gatavi cīnīties, taču daudzi nav apmierināti ar Ohridas pamatnolīguma izpildi.
Steidzami nepieciešamas reformas, kas neaprobežojas vien ar pirmstermiņa vēlēšanām. Maķedonijas reputācija kā vadošā Balkānu valsts ir sabrukusi. Valstī ir ļoti mūsdienīga tiesību aktu un regulējošā sistēma, kas netraucēti ļauj darboties favorītisma iekārtai, aizēnojot pat disfunkcionālās Serbijas un Montenegro sistēmas.
ES tā ir nopietna problēma – Maķedonijai ir radusies noturība pret ES izrakstītajām zālēm. Tā zina, kā formāli īstenot prasīto, taču spēj to padarīt ļoti nenozīmīgu.
ES varētu mēģināt mācīties no kļūdām, taču tam varētu būt par vēlu, kā arī nav reālistiskas iespējas, ka valsts pati spēs atveseļoties. ES ietekme ir ievērojami mazinājusies, jo valsts ir diezgan tālu no dalībvalsts statusa iegūšanas, taču Briselei joprojām ir vislielākā ietekme un tā ir ieinteresēta, lai valstī notiktu pārmaiņas. ASV Valsts sekretāra vietnieks apmeklēja Skopji pirms jūlijā panāktās vienošanās un viņam būtu jāturpina piedāvāt palīdzība.
Jūlijā panāktā vienošanās stāsies spēkā šoruden, taču tai jārosina arī radoša un visaptveroša sadarbība ar valsts varas iestādēm, lai novērotu, kas patiesībā notiek ar solītajām reformām. Briselei ar jebkādiem apstiprinājumiem vajadzētu nogaidīt līdz brīdim, kad viss kļūst patiešām skaidrs.
Ja nenotiks cieša un skeptiska politikas novērošana, mēs riskējam ar vēl vienu Balkānu traģēdiju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
