Pagājušajā nedēļā ASV prezidents Donalds Tramps melnkalniešus nosauca par "agresīviem cilvēkiem". Neskatoties uz to, ka Melnkalne ir NATO dalībvalsts, Tramps izteicās, ka tās aizstāvēšana no kāda ārēja agresora var izprovocēt Trešo pasaules karu. Portāls "Delfi" piedāvā vēsturisku atskatu uz Melnkalnes dalību dažādos militāros konfliktos kopš 19. gadsimta un skaidro, kādu iespaidu šie konflikti atstāja gan uz Melnkalnes valsti, gan tās iedzīvotājiem.
Pirmie militārie konflikti, kuros iesaistījās melnkalnieši, norisinājās 19. gadsimta otrajā pusē. No 1852. līdz 1878. gadam notika trīs Melnkalnes-Osmaņu impērijas kari. Nozīmīgākais no tiem bija trešais karš (1876.–1878.), pēc kura Melnkalne kļuva par neatkarīgu valsti.
1875. gadā Hercegovinā sākās sacelšanās pret Osmaņu impēriju. Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ sākās nemieri, bija represīvā zemes īpašnieku izturēšanās pret kristiešu zemniekiem. 1876. gadā sacelšanās blakus esošajā Hercegovinā izraisīja nemierus pret osmaņiem arī citviet Eiropā. Arī Melnkalne nolēma pieteikt karu Osmaņu impērijai. Melnkalniešiem kopā ar austrumu Hercegovinas bataljoniem izdevās sakaut Osmaņu impēriju. Konflikts noslēdzās ar Berlīnes līguma parakstīšanu, kas paredzēja Melnkalnes, Serbijas un Rumānijas neatkarības de iure atzīšanu.
Nākamie militārie konflikti, kuros iesaistījās arī Melnkalne, bija divi Balkānu kari, kas norisinājās 20. gadsimta sākumā. Šo karu rezultātā Osmaņu impērija, kas cīnījās pret tā saukto Balkānu līgu (tajā iekļāvās Serbija, Melnkalne, Bulgārija un Grieķija), zaudēja gandrīz visas savas Eiropas teritorijas. Lai arī Melnkalne no visām Balkānu līgas valstīm bija vismazākā, tā bija pirmā, kas pieteica karu Osmaņu impērijai, kamēr pārējās valstis pievienojās Melnkalnei dažas dienas vēlāk.
Bulgārija nebija apmierināta ar saviem ieguvumiem Pirmā Balkānu kara laikā un pieteica karu savām bijušajām sabiedrotajām – Grieķijai un Serbijai. Sākās Otrais Balkānu karš. Serbijai un Grieķijai izdevās apspiest Bulgārijas ofensīvu. Karā pret Bulgāriju iesaistījās arī Rumānija un Osmaņu impērija, kura izmantoja haotisko situāciju reģionā, lai atgūtu daļu no Pirmajā Balkānu karā zaudētajām teritorijām. Melnkalne nebija ietekmīgākā no abos Balkānu karos iesaistītajiem – citu valstu ģeogrāfiskie un politiskie ieguvumi bija lielāki, tomēr šo konfliktu rezultātā Melnkalnei izdevās palielināt savu teritoriju par 62%.
Neilgi pēc Balkānu kariem sākās Pirmais pasaules karš. Šī konflikta rezultātā 1916. gada janvārī Melnkalne zaudēja savu neatkarību un to okupēja Austroungārijas impērija, kurai pirms tam bija izdevies sakaut arī Melnkalnes sabiedroto Serbiju. Austroungārijas impērija beidza pastāvēt pēc Pirmā pasaules kara. 1918. gada 28. novembrī Podgoricas asamblejā tika proklamēta Melnkalnes karalistes apvienošana ar Serbijas karalisti. Savukārt trīs dienas vēlāk jaunā Serbijas un Melnkalnes "apvienība" kļuva par daļu no serbu, horvātu un slovēņu karalistes, kura 1929. gadā tika pārsaukta par Dienvidslāvijas karalisti.
Podgoricas asamblejā pieņemtais lēmums par apvienošanos ar Serbijas karalisti Melnkalnē tika uztverts pretrunīgi. Lai arī Melnkalnes iedzīvotāju vidū pastāvēja pietiekami liels atbalsts idejai, ka Melnkalne varētu būt daļa no dienvidu slāvu federācijas, veids, kā Melnkalne tika apvienota ar Serbiju Podgoricas asamblejā, nebija pieņemams visiem melnkalniešiem. 1919. gada janvārī izcēlās sadursmes starp nemierniekiem, kuri vēlējās atjaunot Melnkalnes karalisti, un serbu armijas atbalstītajiem grupējumiem, kas centās saglabāt Podgoricas asamblejā izveidoto valsts modeli. Šos nemierus sauc arī par Ziemassvētku sacelšanos. Beigu beigās nemiernieku centieni atjaunot neatkarīgu Melnkalnes karalisti bija nesekmīgi.
Dienvidslāvijas karaliste turpināja pastāvēt līdz Otrajam pasaules karam. Militārais konflikts sasniedza Dienvidslāvijas karalisti 1941. gadā. Ass valstīm izdevās pārņemt karalistes teritoriju. Okupētās Dienvidslāvijas teritorijas tika sadalītas un pievienotas Vācijai, Itālijai, Ungārijai un Bulgārijai. Melnkalne tika pievienota Benito Musolīni vadītajai Itālijai. Fašistu režīms plānoja izveidot pa pusei neatkarīgu Melnkalnes valsti. Tomēr neilgi pēc itāļu okupācijas Dienvidslāvijas teritorijā, tostarp Melnkalnē, sākās pretošanās.
Pret fašistu režīmu Melnkalnē cīnījās gan komunistiskās ideoloģijas atbalstītāji, gan arī grupas, kuras neatbalstīja komunismu, bet uzskatīja, ka Melnkalnei jābūt apvienotai ar Serbiju. Pēc Itālijas padošanās 1943. gadā Melnkalnes teritoriju okupēja nacistiskā Vācija. Partizānu pretošanās turpinājās, un arī Vācijai īpaši ilgi neizdevās saglabāt kontroli pār Dienvidslāvijas teritorijām. 1944. gada ziemā partizānu kontrolē atradās faktiski visa Dienvidslāvijas austrumu daļa, tostarp Melnkalnes teritorija. Pēc Otrā pasaules kara tika izveidota Sociālistiskā Dienvidslāvija, kuru vadīja Josips Brozs Tito. Melnkalnei jaunajā valstī tika piešķirts republikas statuss.
Pēdējais militārais konflikts, kurā iesaistījās Melnkalne, norisinājās 20. gadsimta 90. gados – laikā, kad Sociālistiskā Dienvidslāvija sāka brukt un visā tās teritorijā norisinājās karadarbība. Melnkalne kopā ar Dienvidslāvijas Tautas armiju (kura de facto pārstāvēja Belgradas intereses) cīnījās pret Horvātiju un Bosniju un Hercegovinu, kuras centās kļūt par neatkarīgām valstīm.
Horvātijas un Bosnijas karos (1991–1995) Melnkalnes policija, kā arī paramilitārās grupas, sadarbojoties ar serbiem, piedalījās gan Dubrovņiku ielenkuma īstenošanā, gan arī veica uzbrukumus vairākām Bosnijas pilsētām. Melnkalnes grupējumi vajāja arī Bosnijas musulmaņus, kuri centās bēgt no kara plosītās valsts. Melnkalnes policija Bosnijas bēgļus nosūtīja uz serbu nometnēm, kurās tie tika spīdzināti un nogalināti.
Par spīti Melnkalnes un Serbijas centieniem, gan Horvātijai, gan Bosnijai un Hercegovinai izdevās atstāt Sociālistisko Dienvidslāviju, kā arī aizstāvēt savu neatkarību militārajos konfliktos. 1992. gadā izveidojās Dienvidslāvijas Federatīvā Republika, kas sastāvēja no divām atlikušajām Sociālistiskās Dienvidslāvijas republikām – Serbijas un Melnkalnes. 2003. gadā tā tika pārsaukta par Serbijas un Melnkalnes valstu savienību jeb vienkārši Serbiju un Melnkalni.
2006. gadā Melnkalnē notika referendums par valsts neatkarību jeb Serbijas un Melnkalnes valstu savienības pamešanu. Šajā referendumā melnkalnieši atbalstīja valsts neatkarību, un referenduma rezultātus atzina gan Serbija, gan Eiropas Savienība, gan arī visas piecas ANO Drošības padomes pastāvīgās locekles.
Kopš neatkarības iegūšanas Melnkalne visai aktīvi sāka sadarbību ar NATO un veica vairākus soļus, lai kļūtu par alianses dalībvalsti. Formālu ielūgumu pievienoties NATO Melnkalne saņēma 2015. gadā, savukārt 2016. gada maijā valsts parakstīja pievienošanās protokolu. Par oficiālu alianses dalībvalsti Melnkalne kļuva 2017. gada 5. jūnijā.
Melnkalnes vēstnieks Amerikas Savienotajās Valstīs Nebojša Kaluderovičs portālam "Politico" atklāja, ka melnkalnieši ar lielu lepnumu atskatās uz 40 gadus ilgo neatkarību, kuru valsts piedzīvoja laika posmā no Berlīnes līguma parakstīšanas līdz Pirmajam pasaules karam, un ka Melnkalnes tauta ir cīnījusies par šī lepnuma atjaunošanu. Tāpat vēstnieks uzsvēra manieri, kādā Melnkalne atguva neatkarību, – ar mierīga un demokrātiska referenduma palīdzību.
"Mēs ļoti smagi strādājām, lai izpildītu NATO kritērijus. Kā jaunākā dalībvalsts mēs esam apņēmības pilni cīnīties kopā ar saviem sabiedrotajiem pret draudiem, ar kuriem saskaramies. Tāpat mums ir nacionāls plāns, kas paredz aizsardzības izdevumu palielināšanu līdz noteiktajam termiņam," izteicās Kaluderovičs.
Sinisa Vukovičs, melnkalnietis, kurš ir starptautisko attiecību profesors Džona Hopkinsa universitātē, portālam "Politico" arī pauda savu neizpratni par Trampa izteikumiem. "Pirmkārt, NATO 5. pants ir aizsardzības klauzula, kas neparedz atbalstu agresīvu pasākumu īstenošanai. Tikpat svarīgs ir fakts, ka Melnkalne ir maza valsts ar 640 000 iedzīvotāju un bruņotajiem spēkiem, kuros ir aptuveni 2000 aktīvā dienesta karavīru. Līdz ar to Melnkalne nav pozīcijā, lai kādu apdraudētu," norādīja profesors.
Vukovičs arī skaidroja, ka Melnkalne ir kļuvusi par populāru tūrisma galamērķi un ka šī nozare valstij ir ļoti svarīga, tādēļ jebkāda nestabilitāte vai konflikti Melnkalnei būtu ļoti neizdevīgi. "Pēdējā lieta, kas mums [melnkalniešiem] ir nepieciešama, ir karš," izteicās Vukovičs. Ironiskā kārtā 2017. gada NATO samitā Donalds Tramps visai agresīvi pagrūda malā Melnkalnes premjerministru, lai varētu nostāties priekšā pārējiem alianses dalībvalstu līderiem.
Svarīgi ir pieminēt faktu, ka 2016. gada novembrī Melnkalnē notika apvērsuma mēģinājums. Tiek uzskatīts, ka to atbalstīja gan Serbija, gan Krievija, kas centās panākt, ka pie valdības nāk spēki, kas nostātos pret Melnkalnes pievienošanos NATO un ES. Portāls "Politico" arī raksta, ka daži no 20 serbu un melnkalniešu pilsoņiem, kas tika arestēti par piedalīšanos neveiksmīgajā apvērsuma mēģinājumā, esot piedalījušies arī konfliktā Ukrainas austrumos, kurā karojuši prokremlisko separātistu pusē. Krievija savu saistību ar apvērsuma mēģinājumu noliedza, tomēr 2016. gada novembra notikumi bija kārtējais izaicinājums, ar kuru saskārās Melnkalne, cenšoties stiprināt savu neatkarību un īstenojot politiku, kas balstīta pašas interesēs, nevis citu iesaistīto aprēķinā, kā tas vairākkārt ir bijis valsts vēsturē.
Vēsturiskie līkloči un pavērsieni, kādus ir piedzīvojusi Melnkalne, ir ļāvuši mazajai Adrijas jūras piekrastes valstij novērtēt neatkarību un mieru. Melnkalnes politiķi, kā arī politiskie eksperti uzsver, ka valstij nav vēlmes saasināt situāciju reģionā ar agresīvām darbībām. Tieši otrādi – viņi argumentē, ka Melnkalne ir ieinteresēta stabilitātē un sadarbībā ar savām Rietumu sabiedrotajām. Paredzams, ka prorietumnieciskā nostāja Melnkalnē tiks stiprināta arī tuvākajā nākotnē. Kā norādīja Sinisa Vukovičs, Melnkalnes dalība NATO un potenciālā pievienošanās ES ir garanti, kas palīdzēs nodrošināt valsts demokrātijas nākotni un attīstību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
