Krievijas militārās spējas ir iespaidīgas un absolūti pārākas par jebkuru Baltijas valsti, taču kopumā Maskava militāri ir vāja. Šo vājumu Kremlis cenšas kompensēt ar skaļu retoriku, propagandu un kodolieročiem, ekskluzīvā intervijā portālam "Delfi" skaidro Krievijas militārais eksperts Igors Sutjagins.
Ieroču kontroles un kodolbruņojuma speciālists Sutjagins, kurš tiek dēvēts par disidentu, Krievijā 11 gadus pavadījis cietumā apsūdzībās par spiegošanu, lai gan viņam kā civilajam zinātniekam nav bijusi piekļuve klasificētai informācijai. Cilvēktiesību organizācijas "Human Rights Watch" un "Amnesty International" viņu atzina par politisko cietumnieku. 2010. gadā Sutjagins tika atbrīvots apmaiņā pret ASV par spiegošanu Krievijas labā apsūdzētām personām un pārcēlās uz Lielbritāniju, kur šobrīd ir starptautiskās aizsardzības un drošības domnīcas RUSI pētnieks Krievijas jautājumos.
5. maijā Sutjagins Rīgā Nacionālās aizsardzības akadēmijas rīkotā pasākumā uzstājās ar lekciju par Krievijas militārajām spējām Baltijas pierobežā.
Varas aura vājuma maskēšanai
"Krievija ir vāja, tas ir jāsaprot," savas lekcijas sākumā Rīgā postulēja Sutjagins. Krievijas militārās spējas ir apšaubāmas, Maskavas spēku samērs attiecībā pret Rietumiem ir 1 pret 21, viņš skaidro. To Kremlis cenšas kompensēt ar kodolieročiem, taču arī tas pilnībā nesabalansē militāro spēju attiecību, norāda speciālists.
Savu vājumu Krievija cenšas maskēt ar dažādiem līdzekļiem, tostarp psiholoģiskiem, stāsta Sutjagins, ilustrējot ar piemēru par ziloni un mazu sunīti, kurš savu niecīgo augumu kompensē ar skaļu riešanu.
Propaganda cenšas radīt varas auru, parādot Krieviju kā spēcīgu un bīstamu. Iznīcinātājiem pārlidojot ļoti tuvu pār ASV karakuģiem Baltijas jūrā, Krievija cenšas radīt saspringtas situācijas, lai piespiestu amerikāņus vienoties un koordinēties ar Maskavu par spēku klātbūtni Baltijas jūras reģionā, viņš skaidro.
Krievijai karš nav tikai militārs, bet gan ietver visus iespējamos līdzekļus, un instrumentus, kādi ir pieejami un efektīvi, tostarp kultūru. Kremlim tuvs ir totālā kara jēdziens – cīņā tiek iesaistīti visi valsts resursi, viņš norāda.
"Putins ļoti labi zina "noderīgo idiotu" lomu," stāsta Sutjagins. Maskava "noderīgos idiotus" un ietekmes aģentus, kas uzrunā sabiedrību un cenšas ietekmēt politiku, ārvalstīs savās interesēs izmanto jau sen, viņš papildina stāstu par Krievijas kara metodēm.
Armijas modernizēšana ar astoņdesmito gadu tankiem
"Es uzreiz teikšu, ka nevajag pārvērtēt Krievijas iespējas, tās, protams, ir iespaidīgas, salīdzinot ar jebkuru Baltijas valsti un absolūti pārākas, bet viņi nav trīs metrus gari. Tie ir pilnībā reāli cilvēki, kuriem ir problēmas militārajā jomā," intervijā portālam "Delfi" stāsta eksperts.
Lai gan lielas, Krievijas militārās spējas tomēr ir ierobežotas. Tikmēr daļa no iekšpolitiskās spēles ir propagandas lielība. Lai pierādītu Krievijas iedzīvotājiem, ka valsts ir varena un spējīga, cilvēkus vienkārši māna. "Tā ir realitāte, kuru daudzi nepietiekami novērtē," pasvītro Sutjagins.
Krievijas medijos ziņotais, ka sauszemes spēki jau par 70 % apbruņoti ar mūsdienīgiem ieročiem un tehniku skan vareni, taču ļaudis nepievērš uzmanību detaļām, kas ir šis modernais bruņojums, atzīmē eksperts.
Viens no šodienas Krievijas pārapbruņošanās varoņiem ir tanks T-72B3 – standarta tanks, kurš tagad ir visās armijas daļās, skaidro Sutjagins. Taču paši jaunākie šie tanka eksemplāri ir ražoti vēl 1989. gadā. Tie vienkārši ir modernizēti ar jaunu aprīkojumu, kas ir palielinājis tanka svaru, taču dzinējs palicis tas pats vecais, kurš jau sākotnēji tika atzīts par pārāk vāju, pasvītro Sutjagins. Rezultātā tanka manevrētspēja ir pasliktinājusies.
Modernais aprīkojums mašīnas kaujas spējas teorētiski ir palielinājis. Tankam, piemēram, ir uzlikts jauns franču ražojuma tēmēklis, kurš ļauj darboties naktīs un lielākā attālumā, atzīmē eksperts. Taču tēmēklis ir ielikts nevis tur, kur tam būtu jābūt, bet brīvajā vietā, tāpēc ir grūti aizsniedzams, viņš stāsta.
"Rezultātā tankisti dod priekšroku nelietot šo tēmēkli, jo pie viņa fiziski nevar pielīst," viņš stāsta. Tēmētājs neērtā pozā ar izgrieztu kaklu moderno ierīci spējīgs izmantot vien kādas 10 – 15 minūtes un tad ir jāatgriežas pie vecā astoņdesmito gadu tēmēkļa.
"Tā ir tanka mūsdienība, kas nav izmantojama. Tāpēc kopumā tanks it kā ir moderns, bet vai viņš patiešām ir kļuvis labāks, tas ir ļoti liels jautājums," atzīmē pētnieks, norādot, ka nosaukt šo tanku par modernu var tikai "pievelkot aiz matiem un propagandas nolūkos".
T-72 būtībā ir lēts budžeta tanks masveida karam, kuram jāiet bojā pirmajās divās trīs kaujas dienās, tāpēc tā nav žēl un viņa kaujas spējas lielu lomu nespēlē, turpina eksperts. Tāpēc padarīt šo mašīnu par pamatu Krievijas Bruņotajos spēkos nozīmē ievērojami pazemināt vidējo tehnikas līmeni. Bet tieši tas tiek pārdots kā modernizācija.
"Ja runā par visām niansēm, kas slēpjas aiz skaļiem lozungiem, tad Krievija ne tuvu nav tik varena militārā jomā, kā daudzi uzskata," viņš secina.
Specvienību loma
Krimas okupācijā un kara aizsākšanā Austrumukrainā nozīmīgu lomu spēlēja Krievijas speciālo uzdevumu vienības (Specnaz), kuru virsnieki ir apmācīti šādiem uzdevumiem un nemiernieku kustības organizēšanai, stāsta Sutjagins.
Salīdzinot ar 2013. gadu, Krievijas armijas specvienība skaitliski ir pieaugusi vismaz divas reizes, atzīmē speciālists. Šo karavīru uzdevums ir rīkot dažādas sabotāžas, negadījumus, sprādzienus, piemēram, lai kara gadījumā palēninātu NATO spēku ienākšanu Baltijas valstīs.
Tā var būt kaut jūras bāku darbības apturēšana, kas ārēji var izskatīties pēc vienkāršas tehniskas kļūmes, gan kuģu spridzināšana un nogremdēšana, lai bloķētu ieeju ostās. Tāpat specvienību karavīri var tikt nosūtīti notriekt zemu lidojošas lidmašīnas lidlauku tuvumā.
Sutjagins atgādina, ka, sākoties administratīvo un drošības iestāžu ēku pārņemšanai Ukrainas Austrumos, Ukrainas armijas nogādāšana uz šiem reģioniem saskārās ar grūtībām. Pēkšņi bija bojāta virkne tiltu un dzelzceļu, bet konflikta pirmajās dienās tika notriektas trīs Ukrainas armijas transportlidmašīnas.
Savukārt spēku virzīšanos konflikta rajonos traucēja organizēti cilvēku pūļi. Šādā brīdī, kad armijas pārvietošanās tiek fiziski traucēta, tiek pieslēgti "noderīgie idioti" un ietekmes aģenti, kas cenšas pārliecināt vai samulsināt sabiedrību un kavēt politisku lēmumu pieņemšanu par atbildes reakciju, Krievijas stratēģiju skaidro Sutjagins.
Taču vēlreiz pilnībā Ukrainas scenāriju atkārtot citur būtu grūti, atzīst eksperts. Un ne tikai tāpēc, ka scenārijs jau ir zināms. Donbasa gadījumā PSRS laikā ieceļojušie reģiona iedzīvotāji, kas pieraduši dzīvot no Kijevas subsīdijām un negatīvi izturas pret brīvībām, jau 10 gadus tika apstrādāti ar Krievijas propagandu. Šie faktori sagatavoja veiksmīgu augsni specvienību operācijām, viņš norāda.
To pašu specvienību nosūtot, piemēram, uz Lielbritāniju, tā nepanāktu pilnīgi neko, jo iedzīvotāji nav attiecīgi sagatavoti, uzsver Sutjagins. Tāpēc arī Latvijai ir jāveido augsne, kas būtu naidīga Krievijas provokācijām un liktu visiem iedzīvotājiem justies piederīgiem. Vislabāk sagatavotā specvienība tad neko vairāk par tiltu spridzināšanām nevarēs izdarīt, uzsver eksperts.
Un arī šādas diversijas var izrādīties grūti realizējamas, ja valdībai būtu 100 % iedzīvotāju atbalsts un drošības iestādēm tiktu ziņots par katru aizdomīgo pārvietošanos – diversantu operācijas beigtos ar to, ka specvienība nemaz netiktu līdz šiem tiltiem, norāda Sutjagins.
"Krievija ir tikai tik stipra, cik vāji ir Rietumi," viņš atzīmē, norādot, ka Maskava izmanto Rietumu vājās vietas un centīsies iesaistīt vietējos iedzīvotājus. Bet tas, cik ļoti Kremlim tas izdosies, Latvijas gadījumā ir atkarīgs no nelatviešu integrēšanas sabiedrībā, uzskata eksperts.
"Ja 100 % nelatviešu būs patrioti, tad Maskavai nebūs, ko izmantot," viņš atzīmē.
No lētā darbaspēka par profesionāliem karavīriem
Specvienību loma Ukrainas konfliktā nebūt nenozīmē, ka pārējā Krievijas armija ir slikti sagatavota. Tādiem uzdevumiem, kādi Krievijas karavīriem bija jāveic Krimā un daļēji Ukrainas austrumos, specvienības vienkārši bija vispiemērotākās. Tankists nav apmācīts, lai organizētu nemiernieku grupas un nodarbotos ar propagandu, ko pieprot specvienību virsnieki, norāda pētnieks.
"Tas, ka Krievijas armijas daļas ir vāji sagatavotas, vairs nav tiesa. Bruņoto spēku gatavībai ir pievērsts daudz uzmanības un ir pieliktas pūles, lai atrisinātu problēmas, kas bija PSRS un postpadomju armijā," skaidro eksperts.
Ja agrāk bija nevērīga attieksme pret palīglietām un tika uzskatīts, ka galvenais, lai tankam ir labs lielgabals, tad ar laiku kļuva skaidrs, ka bez labiem sakariem tanks nezina, uz kurieni stobru pavērst un no tā nav nekādas jēgas, stāsta Sutjagins.
"Sakari attīstās un nes augļus. Tas maksā dārgi. Tiek risināti aizmugures nodrošinājuma jautājumi, agrāk tā bija vājā vieta," viņš turpina.
Kuģubūvē daudz vairāk par pusi tagad tiek ražoti palīgkuģi – transporta, glābšanas, izlūku. Ne tikai tie, kas labi šauj ar raķetēm un skaisti izskatās parādēs, bet tie, kas tos atbalsta no aizmugures, paskaidro speciālists.
"Tā ir nopietna pazīme, ka Krievijas armijnieki un politiķi ir apguvuši un pareizi sapratuši vēstures stundu, un pievērš uzmanību aizmugurei, saprotot, ka modernu karu bez atbilstoša atbalsta var tikai zaudēt. Tāpēc Krievijas karavīru sagatavotības līmenis ievērojami aug," stāsta analītiķis.
Krievijas prezidents Vladimirs Putins un bijušais aizsardzības ministrs Anatolijs Serdjukovs lauza padomju armijas un būtībā vēl no cara laikiem iesakņojušos sistēmu, kurā karavīrs tika uzskatīts par darba lopu, kuru var sūtīt slaucīt ielas un darīt citus saimnieciskus darbus, viņš skaidro.
"No tā Krievijas armija lielā mērā ir tikusi vaļā un nodarbojas ar militāro sagatavošanu. Profesionālisma līmenis Krievijas bruņotajos spēkos aug. Tas noteikti ir audzis salīdzinot vēl ar 2008. gadu," atzīmē speciālists.
Kaļiņingradas trumpis un elektroniskā kara sistēmas
Krievijas Kaļiņingradas apgabals ir smagi militarizēts reģions, kas Krievijai var sniegt priekšrocības Baltijas valstu un jūras kontrolē. Ieņemot tā saukto Suvalku koridoru, Krievija var atgriezt Lietuvu, Latviju un Igauniju no pārējās NATO.
Ar ballistiskajām raķetēm no Kaļiņingradas var apdraudēt Eiropas galvaspilsētas, bet ar pretgaisa aizsardzības ieročiem un elektroniskajām sakaru un GPS signāla bloķēšanas ierīcēm, kuru darbības rādiuss no Kaļiņingradas aptver Lietuvu un daļu Latvijas, var nobloķēt aviācijas piekļuvi reģionam.
Kaļiņingradā izvietotās sistēmas "Tor" spēj notriekt ne vien lidmašīnas un helikopterus, bet arī spārnotās raķetes un cita veida šāviņus, efektīvi pasargājot Krievijas spēkus, skaidro Sutjagins.
Savukārt sistēma "Rtuķ" ("Dzīvsudrabs") rada signālus, kas šāviņu radioaparatūrai imitē nonākšanu mērķī, detonējot to drošā attālumā vēl tālu gaisā.
Radioelektroniskās cīņas sistēma "Krasuha" rada traucējumus un halucinācijas pretinieka radariem un citai elektroniskajai aparatūrai, bet "Murmansk" bloķē sakarus, par iespaidīgo Krievijas elektroniskās cīņas potenciālu stāsta Sutjagins.
Krievijas armijas brigāžu rīcībā tāpat ir mobilās apraides stacijas, ar kuru palīdzību kāda vietējā televīzijas kanāla vietā var translēt propagandu. Tā ir daļa no psiholoģiskās cīņas, atzīmē eksperts.
Taču kopumā Krievijas elektronika atpaliek no Rietumos ražotās, atzīst Sutjagins.
Krimas un Sīrijas nozīme
Krievijai Krimas pussala, protams, ir militāri nozīmīga, taču tas neattaisno pussalas sagrābšanu, uzskata Sutjagins. "Krievija gribētu arī pastāvīgi izvērstus raķešu spēkus ASV piekrastē, bet tas neizdodas un nav pieļaujams. Krievija gribētu militāro grupējumu Gotlandes salā, bet tā nepieder Krievijai," skaidro eksperts.
Maskavai ir svarīgi kontrolēt Melnās jūras reģionu, viņš stāsta. No šīs jūras samērā viegli var iekļūt dziļi Krievijas iekšzemē ekonomikai svarīgos reģionos, kuru aizsardzību organizēt ir ļoti grūti.
Tāpēc svarīga ir flote, kuru ļoti izdevīgi ir izvietot Sevastopolē, kura atrodas gandrīz Melnās jūras centrā. Citas labas bāzes Melnajā jūrā Krievijai nav palikušas, viņš atzīmē.
Vienīgā puslīdz derīgā Krievijas jūras spēku bāze ir Novorosijskā, taču tā būtībā flotes izvietošanai nav derīga, jo 50 diennaktis gadā te pūš līdz 100 metriem sekundē spēcīgs ziemeļu vējš bora, kas var noraut kuģus no enkuriem. Novorosijskas bāzes vienīgajā līcī gaisa temperatūra šī aukstā vēja ietekmē diennaktī var kristies pat par 40 grādiem, skaidro Sutjagins.
Tikmēr Sevastopolē ir 20 līči, no kuriem karaflote izmanto septiņus. Tas nozīmē, ka floti var izvērst septiņas reizes ātrāk nekā Novorosijskā un pretiniekam paliek septiņas reizes mazāk laika uzbrukt kuģiem vēl ostā, viņš akcentē Sevastopoles ostas priekšrocības.
Arī draudzīgs režīms Sīrijā Maskavai ir svarīgs, jo Tuvo Austrumu valstī atrodas Krievijas vienīgā flotes materiāli tehniskās apgādes bāze Vidusjūrā. "Mūsdienās aptuveni trešdaļa pasaules politikas notiek Vidusjūrā, tāpēc ir labi tur būt," eksperts izceļ Tartusas bāzes nozīmi.
Taču Sīrijas vērtība slēpjas ne tikai flotes materiāli tehniskajā apgādes punktā – tagad valstī atrodas arī Krievijas aviobāze, atgādina Sutjagins. "Mūsdienās karot bez aviācijas atbalsta nav iespējams. Tāds karš beigsies nesācies," viņš paskaidro.
Sīrijas vērtība ir tā, ka pirmo reizi pēdējo 40 gadu laikā Krievija ir ieguvusi un nostiprinājusi aviobāzi Vidusjūrā. Pirms tam PSRS Piektā Vidusjūras eskadra reģionā darbojās bez tādas bāzes, atzīmē Sutjagins.
Nav tā vieta, kur atgriezties
Trimdā dzīvojošais krievu zinātnieks stāsta, ka fiziski viņam nav nekādu šķēršļu atgriezties Krievijā, taču drošību viņam tur neviens nav garantējis.
"Varu atgriezties, bet neviens man nav solījis, ka tad būšu brīvs noteicējs pār savu likteni," atklāj Sutjagins, papildinot, ka uz tādu Krieviju, kāda tā ir tagad, viņš doties nemaz nevēlas.
"Tagad tā nav pati labākā vieta, kur gribētos atgriezties. Valsts ir piepildīta ar meliem, tur ir grūti dzīvot un elpot. Tāpēc mani tur īpaši nevelk," nobeidz Sutjagins.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
