Bērnu skaits armijās un dažādos militāros grupējumos strauji pieauga pagājušā gadsimta 80. un 90. gados. To galvenokārt veicināja jaunu vieglu ieroču attīstīšana, kuri dažkārt tika pat speciāli pielāgoti tam, lai tos varētu izmantot pat septiņus gadus veci bērni. Militāro grupējumu vidū nozīmīgi ir arī tas, ka bērnu uzturēšana un pat sodīšana izmaksā lētāk.
Rezultātā simtiem tūkstošu pilngadību nesasniegušo ik gadu piedzīvo kara šausmas, bet tikai niecīgs skaits pēcāk saņem nepieciešamo palīdzību, lai reabilitētos. Kopš 2002. gada, kad spēkā stājās Konvencijas par bērna tiesībām Papildu protokols par bērnu iesaistīšanu bruņotos konfliktos, ik gadu 12. februārī viņu piemiņai tiek atzīmēta Sarkanās rokas diena. Šīs dienas mērķis ir aicināt valstu un militāro grupējumu vadību neizmantot bērnus armiju veidošanai.
ANO pētījumi gan rāda, ka, lai arī kopš Sarkanās rokas dienas ieviešanas militārajos konfliktos iesaistīto bērnu skaits nav audzis, tas nav arī sarucis. Vairākās valstīs, piemēram, Šrilankā, Nepālā, Sjerraleonē un Kotdivuārā pēdējos gados nepilngadīgo vienības ir atbruņotas un likvidētas, bet vairākās valstīs, piemēram, Kongo Demokrātiskajā Republikā, Somālijā un Ziemeļāfrikas reģionā to skaits ir audzis. Tikmēr Palestīnā, Afganistānā un Irākā bērnu bruņošanu sistemātiski neveic ne valdības, ne bruņotie grupējumi (arī "Taliban" noliedz nepilngadīgu personu iesaistīšanu karadarbībā), taču to esamība salīdzinoši nelielā skaitā ir konstatēta.
Portāls "Delfi" iepazīstina ar pasaules lielākajām bērnu armijām:
Tiek uzskatīts, ka Mjanmā ir lielākais nepilngadīgo kareivju skaits pasaulē. Regulārajā armijā vien viņu skaits tiek lēsts līdz pat 70 000. Arī dažādām opozīcijas spēku grupām ir prakse armijai piesaistīt bērnu kareivjus.
Tas ir rezultāts vairāk nekā divas desmitgades ilgušajai valsts armijas palielināšanas politikai, kuras dēļ reģionālie vadītāji bija spiesti savas pārvaldītās militārās vienības burtiski dubultot. Lai to izdarītu, daudzviet, īpaši reģionos ar aktīvu opozīciju, armijas spēkos tika iesaistīti pat 11 gadus veci zēni.
Arī opozīcijas spēki šajos reģionos savās rindās iesaista jauniešus, lai spētu noturēties pret skaita ziņā prāvāko armiju.
Lai gan Mjanmas likumi paredz, ka armijā rekrutē tikai 18 gadu vecumu sasniegušos, šo ANO pieņemto un valdībā oficiāli nostiprināto normu militārpersonas bieži ignorē. Mjanmas gadījumā to skaidro arī ar vietējo kultūru, kas 13 gadus vecus zēnus uzskata par pilngadīgiem un pilnībā spējīgiem parūpēties par sevi. Pērnā gada jūnijā valdība gan apņēmusies šo praksi pārtraukt.
Ugandas bērnu kareivju lielajam skaitam plašāka pasaule uzmanību pievērsa pirms nedaudz vairāk nekā gada, kad strauju popularitāti guva filma "Kony 2012". Tā aicināja starptautisko sabiedrību cīņai ar militāro grupējumu "Tā Kunga pretošanās armija" (KPA), kuru vada Džozefs Konijs.
Pašpasludinātais kristīgās vēsts nesēja kopš astoņdesmitajiem gadiem militārās misijās iesaistīto jauniešu skaits tiek lēsts no 10 000 līdz pat 66 000. Viņi piedalījušies simtiem uzbrukumos ciemiem un pilsētām Ugandā, Sudānas dienvidos, Centrālāfrikas Republikā un Kongo Demokrātiskās Republikas ziemeļu provincēs, brīžiem pārņemot pilnīgu kontroli pār vairākiem reģioniem.
Konija armijas bērni bieži vien izzagti no ģimenēm un skolām. Citi piespiesti nogalināt savus radus vai tuviniekus, lai vairs nekad nevarētu atgriezties pie saviem piederīgajiem un pakļautos KPA likumiem. Kamēr zēni lielākoties piedalās militārās misijās, tostarp slepkavošanās, izvarošanās un laupīšanās, meitenes kalpo par armijas seksa verdzenēm.
Pēdējo gadu laikā KPA ir samazinājusies no aptuveni 3000 cilvēku lielas armijas līdz dažiem simtiem, norāda Ugandas varas iestādes.
Tiesa, bērnus apbruņojusi arī pati Ugandas valsts. Lai gan viņi nedodas slepkavošanas un laupīšanas misijās, bruņoti zēni ir sastopami robežpunktu, ceļu kontrolpunktu un armijas bāžu apsardzē. Ugandas valdība to pamato ar nepieciešamību finansiāli atbalstīt neizglītotos un nabadzīgos lauku reģionu iedzīvotājus.
Vēl labu laiku pirms "arābu pavasara" Jemenas valdības spēki iesauca zēnus no 14 gadu vecuma. Viņi tika izmantoti galvenokārt kaujās ar ziemeļos mītošajiem kaujinieku grupējumiem, kuri arī izmantoja nepilngadīgus kaujiniekus.
2011. gadā, sākoties "arābu pavasarim", strauji augošie opozīcijas spēki izmantoja bērnus, lai tie dežūrētu uz ceļu kontrolpunktiem. Arī valdības spēki palielināja bērnu skaitu armijas rindās, taču, pieaugot protestiem, lielākā daļa no viņiem pārgāja opozīcijas pusē un vēlāk piedalījās gan miermīlīgajās demonstrācijās, gan dažādos uzbrukumos valdības spēkiem.
Nav zināms vai pēc prezidenta gāšanas viņi pievienojās regulārās armijas spēkiem, vai arī demobilizējās. Nav zināms arī jauno karotāju skaits.
Centrālāfrikas Republikā ilgstošos konfliktos bērni ir izmantoti jau gadiem. Kamēr divi vadošie militārie grupējumi "Republikas un demokrātijas atjaunošanas tautas armija" un "Demokrātisko spēku savienība" nepilngadīgos ilgstoši sūtījusi kaujās, valsts spēki, kurus arī lielā mērā veido nepilngadīgas personas, viņus izmantojuši dažādu palīdzības funkciju, piemēram, apgādes un apsardzes darbos.
Tāpat bērni nereti veido zemessardzes vienības pilsētās, kurās nav valsts žandarmērijas pārstāvju.
Abi pieminētie vadošie militārie grupējumi oficiāli ir atteikušies no bērnu izmantošanas kaujās, taču joprojām konstatēti gadījumi, kad šī apņemšanās ir pārkāpta. Tikmēr vairāku nelielu, bet aktīvu valsts ziemeļos darbojošos bandu rindās joprojām ir simtiem mazgadīgu kareivju, kuri tiek iesaistīti laupīšanās, izvarošanās un slepkavībās.
Čadas valdības stabilitāte lielā mērā atkarīga no tās bijušās kolonizatores Francijas, kura valstī uztur aptuveni 1000 cilvēku lielu karaspēka daļu. Bez tās, iespējams, valdība jau sen būtu kritusi, jo valdošajiem spēkiem reģionos ir spēcīga opozīcija, kuru atbalsta tās kaimiņvalsts Sudānas finansēti kaujinieki. Abās pusēs karavīru rindās ir arī bērni.
Precīzs nepilngadīgo skaits bruņotajos spēkos gan nav zināms, jo nestabilās valdības un korupcijas dēļ Čadā ilgstoši nav notikusi kvalitatīva uzskaite. Vēl 2004. gadā armijas vadība atklāja, ka tās rindās kopumā ir tikai 19 000 kareivju, lai gan algas ilgstoši tika izmaksātas oficiālajos reģistros esošajiem 24 000.
Līdzīgi kā patlaban Čadas teritorijā darbojas Sudānas atbalstīti kaujinieki, iepriekš Čadas valdība pati rekrutēja jauniešus, kuri vēlāk pievienojās Sudānas opozīcijas spēkiem. Vairāku gadu laikā bēgļu nometnēs tika savervēti no 7000 līdz pat 10 000 jauniešu.
Pilsoņu karu, kaujinieku grupējumu nesaskaņu un nesenās valsts sadales rezultātā arī Sudānas, un nu jau arī Dienvidsudānas spēkus lielā mērā veido gados jauni kaujinieki. Liela daļa mazgadīgo cīnītāju pievienošanos kaujiniekiem uzskata par vienīgo iespēju izkļūt no trūkuma.
Tiek lēsts, ka Somālijā dažādos klanu un cita veida militāros grupējumos varētu būt iesaistītas aptuveni 50 000 līdz 70 000 personas. Lai gan nav zināms, cik daudzi no viņiem ir nepilngadīgi, bērnu dalība ir fiksēta gandrīz visos zināmajos konfliktos.
Vieni no reģiona aktīvākajiem bērnu vervētājiem ir islāmistu organizācija "Al Shabaab", kuri rekrutē pat 10 gadus vecus bērnus. Piemēram, pēc varas pārņemšanas Somālijas galvaspilsētā Mogadīšo kaujinieki katram pilsētas skolas direktoram pieprasīja 300 līdz 500 bērnu lielu kvotu, kuriem jāpievienojas obligātai militārajai apmācībai. Daļa bērnu apmācīti par spridzinātājiem-pašnāvniekiem.
Bērni šajā kara vajātajā teritorijā jau gadiem ilgi piedzīvo briesmīgus cilvēktiesību pārkāpumus. Viņi tiek piespiesti karot, tiek izprecināti un seksuāli izmantoti, kā arī tiek iznīcinātas viņu skolas un ģimenes. Palikuši bez ģimenēm, daudzi jaunieši veido arī paši savas militārās bandas, kuras tiek sauktas par "parazītiem".
Tiek lēsts, ka Kongo Demokrātiskās Republikas (KDR) austrumu un ziemeļaustrumu apgabalos ir aptuveni 7000 bērnu kareivju. Viņi ir daļa no daudziem savstarpēji karojošiem militārajiem grupējumiem, no kuriem vairāki ieradušies no blakus valstīm.
Nepilngadīgās personas tiek izmantotas gan kā kaujinieki, gan mantu nesēji, sargi un seksa vergi. Liela daļa nāk no Ruandas bēgļu nometnēm, kurās tie rekrutēti, solot dažādus labumus.
Arī pašas KDR armijas rindās ir ne mazums nepilngadīgo. Valsts ilgstošā politiskā nestabilitāte attālākos ciemos un lauku reģionos veicinājusi cilvēku organizēšanos pusmilitārās organizācijās, kuru uzdevums ir aizsargāt pilsētas un ciemus no klejojošajām bandām. Vīriešu trūkuma dēļ bieži šajās aizsardzības vienībās iesaistīts arī liels skaits bērnu.
Patlaban daļa no šīm vienībām apvienojas, kļūstot par daļu no KDR armijas. Reultātā, pārkāpjot valsts likumus, armijas rindās joprojām ir daudz nepilngadīgo. Cilvēktiesību organizācijas vērš pasaules sabiedrības uzmanību, ka arī šajās valstij pakļautajās vienībās meitenes bieži vien tiek izmantotas kā seksa verdzenes jeb karavīru "sievas".
Lai gan Lībija vēl Kadafi laikā oficiāli norādīja, ka tās rindās tiek rekrutēti tikai 18 gadus sasnieguši vīrieši, jau tad cilvēktiesību aktīvisti ziņoja par pretējo. "Arābu pavasara" laikā un tam sekojošajā pilsoņu karā gan Lībijas armijas rindās, gan oponentu pusē tika rekrutēti un paši pieteicās aizvien vairāk pilngadību nesasnieguši jaunieši.
Arī Ēģiptē šajā laikā aktivizējās jaunu cilvēku iesaiste militārajā darbībā, taču radikālāk noskaņotie islāmistu grupējumi pamazām tika izstumti gan no Lībijas, gan Ēģiptes un izvērsa savu darbību plašā reģionā, kas ietver Nigērijas ziemeļus, Alžīrijas dienvidaustrumus, kā arī Mali ziemeļu daļu. Kā liecina aculiecinieku vēstītais, tad liela daļa no radikālo islāmistu grupējumu dalībniekiem vēl ir bērni.
Lai nepieļautu islāmistu nostiprināšanos reģionā, Francijas spēki kopā ar Mali armiju un Rietumāfrikas valstu bruņotajiem spēkiem tos padzinuši no Mali lielākajām pilsētām un patlaban turpina uzbrukumus to kalnos ierīkotajām bāzēm valsts ziemeļos.
Nigērijā arī līdz šim pastāvējuši vairāki militāri grupējumi, no kuriem vairākos pat lielākā daļa kaujinieku ir nepilngadīgi. Viens no lielākajiem ir "Nigēras deltas emancipācijas kustība", kuras dalībnieku galvenais mērķis ir multinacionālo naftas kompāniju aizbiedēšana un naftas atradņu nonākšana nigēriešu rokās.
Dziļās ekonomiskās lejupslīdes laikā, kas Zimbabvē tika piedzīvota no 1999. līdz pat 2008. gadam, vissmagāk cieta bērni, liecina novērotāju ziņojumi. Teju trešdaļa šajā laikā izjuta hronisku pārtikas trūkumu, bet izglītības sistēma faktiski pārstāja pastāvēt.
Inflācijai sasniedzot astronomiskus apmērus, valsts autoritatīvais līderis Roberts Mugabe izveidoja paramilitāros spēkus, kuros iesaistīja lielu skaitu jauniešu. Viņu uzdevums bija iebiedēt opozīciju pirms 2005. gada vēlēšanām, kā arī izvērst vardarbību pret visu līmeņu komersantiem, kuri neīstenoja Mugabes cenu samazināšanas politiku.
2007. un 2008. gadā vardarbība pieņēmās spēkā un jaunieši tika iesaistīti Mugabes ienaidnieku spīdzināšanā, izvarošanā, nogalināšanā un viņu īpašumu iznīcināšanā.
Lai gan patlaban ekonomika ir sākusi augt, valstī joprojām valda nabadzība, taču nav ziņu par šo paramilitāro spēku darbību.
Vardarbība etnisko malajiešu musulmaņu apdzīvotajos Taizemes dienvidu reģionos pēdējā desmitgadē ievērojami augusi. No neatkarības kustības šī reģiona politiskās aktivitātes ir izvērsušās ilgstošā asiņainā konfliktā ar vairākiem tūkstošiem bojāgājušo.
Lai nodrošinātu savu misiju izpildi, cilvēku trūkuma dēļ grupējumos tiek iesaukti arī trīspadsmit gadus veci zēni. Ar tādiem karavīriem savas rindas papildinājis arī reģiona lielākais - "Patani Brīvības cīnītāju" - separātistu grupējums. Viņi galvenokārt tiek izmantoti ziņu sūtīšanai, mantu nešanai, ceļa izpētei un atsevišķos gadījumos arī tiešajā karadarbībā Taizemes dienvidu reģionos.
Šajā apgabalā darbojas arī citi mazāki islāma grupējumi, piemēram, "Nacionālā revolucionārā fronte - Koordināte", kas sistemātiski savās rindās iesauc arī bērnus un liek tiem piedalīties bruņotos uzbrukumos. Tiek lēsts, ka šajā grupējumā vien varētu būt 7000 līdz 10 000 bērnu.
Islāma kustības galvenie reģiona upuri ir skolas, to audzēkņi un darbinieki, jo tās tiek uzskatītas par valdības misijas pildītājām. Līdz šim nogalināti jau vairāk nekā simts skolotāju, bet vairāki simti skolu nodedzinātas. Tāpat konstatētas daudzu mēreno musulmaņu un budistu slepkavības.
Kolumbijā militārais konflikts starp valdības spēkiem un diviem militārajiem grupējumiem "Kolumbijas Revolucionārie bruņotie spēki" (FARC) un "Nacionālā atbrīvošanas armija" (ELN) notiek jau vairāk nekā 40 gadus.
Bērnus savās rindās aktīvi rekrutē un piespiedu kārtā iekļauj abi nelegālie grupējumi. Zēni tiek aktīvi sūtīti kaujās, teritoriju mīnēšanā un citu militāru uzdevumu pildīšanā, bet meitenes ir armijas seksa verdzenes. Abi grupējumi oficiāli paziņojuši, ka atsakās no bērnu izmantošanas kaujās, taču aizvien tiek konstatēti jauni nepilngadīgo rekrutēšanas gadījumi.
Starptautiskās organizācijas vērš uzmanību arī uz valdības pārkāpumiem pret nepilngadīgajiem. Tas attiecas uz gadījumiem, kad pēc mazo kaujinieku noķeršanas viņi tiek izmantoti informācijas iegūšanai par opozīcijas spēku izvietojumu, plāniem un citiem aspektiem, bet nesaņem nepieciešamo reabilitācijas palīdzību.
Indijā vairākos reģionos pieaug maoistu (sauktu arī par naksalītiem) popularitāte. Viņi lielā daļā gadījumu ir kristieši, kas cīnās par minoritātes jeb savām tiesībām, izmantojot visai radikālas metodes, - pašnāvniekus spridzinātājus, hinduistu tempļu dedzināšanu un cita veida militārās kampaņas.
Viņu rindas galvenokārt papildina Indijas zemākās kastas pārstāvji, kuri šādi cer izkļūt no mūžīgās nabadzības un naksalītu vidū nejusties kā "nepieskaramie". Vairākos reģionos naksalītu militārie grupējumi lielā skaitā rekrutē arī bērnus. Dažkārt rekrutētie ir tikai sešus gadus veci, taču no divpadsmit gadiem viņiem tiek izsniegti ieroči un nodrošināta militārā apmācība.
Lai gan nav zināms konkrēts iesaistīto bērnu skaits, vairākos reģionos ciemu līmeņa organizācijās tiek iesaistīti visi bērni vecumā no sešiem gadiem. Atkarībā no viņu spējām, bērni var tikt nosūtīti konkrētu militāro iemaņu apmācībām, piemēram, izlūkošanai vai kaujas plānošanai. Vienā ciemā jauniešu organizācijā iesaistīto bērnu skaits var sniegties simtos.
Lai panāktu nepilngadīgo iesaistīšanos, maoisti bieži vēršas pie ģimenēm, prasot viņu atvašu nosūtīšanu apmācībās. Daudzi spiediena rezultātā dodas bēgļu gaitās, citi pievienojas, cerot kļūt turīgāki.
Lai gan oficiāli valsts iestādes jauniešus savu militāro un paramilitāro organizāciju iestādēs neiesauc, novērots, ka reģionos, kuros aktīvi darbojas naksalītu grupējumi, cilvēku trūkuma dēļ nepilngadīgie strādā arī policijas vienībās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
