Pirmais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins vareno valsti vadīja vienā no tās lielākajiem pārmaiņu periodiem, komunisma impēriju iepazīstinot ar mežonīgo kapitālismu. Būdams valsts galva no 1990. gada 29. maija līdz 1999. gada 31. decembrim, Jeļcins noteica gan jaunās valsts identitātes meklējumus, gan pēkšņās demokrātijas un tirgus ekonomikas samalto Krieviju centās ievirzīt noteiktā attīstības virzienā.
Pēc divpolārās pasaules politiskās sistēmas sagrūšanas, Jeļcinam no jauna bija jāiekaro Krievijas vieta starp pasaules industrializētākajām valstīm, izcīnot vietu pasaules varenāko valstu apvienībā G8. Šobrīd šo krēslu mūsu kaimiņvalsts gan ir zaudējusi pašreizējā prezidenta Vladimira Putina politikas dēļ.
Lai gan daudzi Jeļcinu kritizē par līdzekļiem un veidu, kā Krievijā tika ieviestas pārmaiņas, pasaulē un pašā Krievijā joprojām novērtē reiz ambiciozā politiķa spēju iedvest svaigu elpu valstī, kurā 70 gadus valdīja represīvs komunistu režīms. Viņš dažkārt tiek dēvēts par modernās Krievijas arhitektu un slavēts par drosmi to atkal atvērt pasaulei.
Nu jau pagājuši vairāk nekā astoņi gadi, kopš bijušais Krievijas līderis guldīts zemes klēpī.
Atzīmējot 20 gadus, kopš Jeļcina nākšanas pie varas, atgādinām piecus faktus no Krievijas politiķa biogrāfijas:
Boriss Jeļcins karjerai Komunistiskajā partijā pievērsās vien 37 gadu vecumā 1968. gadā. Savukārt par entuziastisku reformatoru politiķi pirmo reizi atzinīgi nodēvēja deviņus gadus vēlāk, kad viņš ieņēma Sverdlovstokas rajona Centrālās komitejas pirmā sekretāra amatu.
Tomēr sevi patiešām apliecināt viņam bija iespēja pēc Mihaila Gorbačova nākšanas pie varas, kad 1985. gada vasarā viņš tika uzaicināts kļūt par Celtniecības Centrālkomitejas sekretāru, bet pēcāk turpināja kāpt pa karjeras kāpnēm.
Viņš sevi pierādīja, nedaudz "sapurinot" Maskavas korumpēto birokrātiju, bet nebija apmierināts ar lēno gaitu, kādā pārmaiņas tika īstenotas. Pēc asākas kritikas izteikšanas viņš tika padzīts no Politbiroja, taču līdz ar perestroikas iniciētajām pirmajām vēlēšanām ne tikai atguva savu ietekmi Maskavā, bet visā Krievijā.
Par viņa karjeras augstāko punktu tiek uzskatīta tolaik vēl pavisam nesen ievēlētā prezidenta uzkāpšana uz tanka pie Parlamenta ēkas pret Gorbačovu vērstā puča laikā 1991. gada augustā. No šīs platformas viņš aicināja armiju griezties atpakaļ un nenostāties pret tautu un viņu kā tautas ievēlētu līderi. Apvērsums izgāzās, bet Jeļcins bija kļuvis par varoni un "demokrātijas aizstāvi".
Jau tā paša gada beigās viņš parakstīja dokumentu, ar kuru Padomju Savienība beidza eksistēt, un kļuva par neapstrīdamu Krievijas līderi, pavisam likvidējot Garbočova pilnvaras.
Lai gan Jeļcina nākšana pie varas tika sagaidīta ar lielu optimismu, pēkšņā demokrātija un ekonomiskā brīvība, kā arī ļoti radikālās valdības ieviestās reformas valsti noveda haosā.
Īsā laikā lielākā daļa valsts uzņēmumu nonāca privātās rokās, bet lielākā daļa salīdzinoši neattīstītās rūpniecības brīvā tirgus apstākļos burtiski sabruka, atstājot miljonus bez jebkādiem ienākumiem. Mežonīgais kapitālisms, kā tas tika nodēvēts, atnesa vispārēju dzīves līmeņa pazemināšanos, bet noziedzība un korupcija zēla vēl nepieredzētā apjomā.
Politiskā un ekonomiskā krīze izsauca plašus protestus, un 1993. gadā Jeļcina oponenti, starp kuriem lielākoties bija padomju iekārtas atbalstītāji un vecās sistēmas darboņi, iebarikādējās parlamenta ēkā, vēloties gāzt Jeļcinu.
Krievijas prezidents ar tanku un armijas palīdzību šos nemierus apspieda, taču ielu protestos bojā gāja vismaz 140 cilvēki. Tika izsludinātas jaunas vēlēšanas, kuru rezultātā parlamenta sastāvs ievērojami nomainījās.
Savukārt Jeļcins ar vēlēšanām vienlaikus notikušā referendumā ieguva atbalstu konstitūcijas izmaiņām, kas ievērojami palielināja prezidenta pilnvaras.
Nespējot iegūt kontroli pār autonomo Čečenijas republiku, kurā kopš PSRS sabrukuma de facto valdīja separātisti, Jeļcins 1994. gadā tajā iesūtīja Krievijas armiju.
Šī kampaņa gan izrādījās izteikti neveiksmīga paša valsts līdera tēlam, jo līdz ar ilgajām kaujām un tūkstošiem bojāgājušo strauji saruka arī atbalsts prezidentam. Par spīti militārajām neveiksmēm 1996. gadā viņš tika pārvēlēts, priekšvēlēšanu kampaņā solot izbeigt karu Čečenijā un apturēt vairākas paša uzsāktās ekonomiskās reformas.
Viņa uzvara gan nebija spīdoša, uzvarot komunistu pārstāvi Genādiju Zjuganovu ar pavisam nelielu procentuālo pārsvaru un raisot bažas par Krievijas nākotni.
Jau pavisam drīz pēc vēlēšanām Jeļcins izpildīja solījumu un ar Čečeniju uzsāka miera sarunas, kuras gan vēlāk izgāzās. Karš Čečenijā ar jaunu sparu atsākās īsi pirms Jeļcina prezidentūras beigām 1999. gada augustā.
Industriālajā Urālu reģiona Sverdlovskas rajonā dzimušais Jeļcins politisko karjeru uzsāka salīdzinoši vēlu - tikai 37 gadu vecumā. Par vienu no galvenajiem iemesliem tam tika uzskatīta ģimenes pieredze, jo viņa tēvs piedzīvoja Staļina represijas un vairākus gadus bija spiests pavadīt darba nometnēs.
Nonākot partijā, viņš jau bija precējies un audzināja divas meitas, kā arī jau gadiem ilgi veiksmīgi strādāja būvniecības nozarē. Izšķiršanās par iešanu politikā notika jau pēc Hruščova uzsāktās Staļina noziegumu nosodīšanas.
Par spīti labajai līdzšinējajai karjerai un stabilajai ģimenes dzīvei, par vienu no lielākajām problēmām Jeļcina prezidentūras laikā kļuva alkohols, kas īpaši aktuāla un redzama kļuva pēc viņa kļūšanas par Krievijas līderi.
Tika mēļots, ka pēc plkst. 12 dienā ar viņu labāk vienošanās nemēģināt panākt, jo tas nemaz vairs nebūs iespējams. Tāpat vēsturē leģendāri iegājuši gadījumi, kad Krievijas prezidents svarīgu tikšanos laikā ir smagā reibumā, stāsta jokus, dzied vai gluži vienkārši nespēj nostāvēt kājās.
Piemēram, 1994. gada augustā, atzīmējot pēdējo Krievijas armijas karavīru izvešanu no Vācijas, Jeļcins pēc pusdienām sāka diriģēt orķestri un dziedāt mikrofonā. Tikai mēnesi vēlāk viņš Īrijā tā arī neizkāpa no lidmašīnas, lai tiktos ar Īrijas premjerministru Albertu Reinoldsu, bet vēlāk apgalvoja, ka aizgulējies.
Pēc šiem gadījumiem strauji krita gan Jeļcina popularitātes reitingi, gan pasliktinājās viņa veselība. Atlikušo termiņu viņš aizvien biežāk bija spiests pavadīt veseļoties un faktiski uzticot valsts vadību viņa pienākumu izpildītājiem.
jau drīz pēc uzvaras vēlēšanās 1996. gadā Jeļcins piedzīvoja sirds operāciju, kas viņu uz vairākiem mēnešiem noguldīja gultā. Savukārt 1998. gada krīze, kurā rublis zaudēja 75% no savas vērtības, iesvieda Krieviju jaunos ekonomiskos izaicinājumos, ar kuriem valdība nespēja tikt galā.
Līdz ar rubli nogrima jau tā trauslā Jeļcina popularitāte. Viņš sākotnēji situācijas uzlabošanai 1998. gada martā premjera amatā apstiprināja Segeju Kirijenko, bet jau augustā atjaunoja amatā Viktoru Černomirdinu, taču parlaments viņa kandidatūru divreiz nepieņēma, un Jeļcins premjera amatam pieteica kādreizējo VDK darboni Jevgēņiju Primakovu.
Arī Primakovs premjerministra krēslā nesēdēja ilgi - jau 1999. gada pavasarī Jeļcins viņu atlaida. Tiek uzskatīts, ka Primakovs tika atlaists pārāk lielās popularitātes dēļ, kas apdraudēja paša Jeļcina statusu. Viņa vietā tika apstiprināts iekšlietu ministrs Sergejs Stepašins.
Jau kopš paša sākuma Jeļcins skaidri norādīja, ka Stepašins šo amatu ieņems tikai uz laiku, un jau rudenī par premjeru nominēja lielai daļai maz zināmo Vladimiru Putinu.
Līdz ar Putina stāšanos amatā Krievijas armijas spēki uzsāka otro Čečenijas karu, ieejot de facto neatkarīgajā Čečenijas republikā.
Savukārt jau 1999. gada nogalē, tradicionālajā valsts līdera uzrunā Boriss Jeļcins par pārsteigumu gan Krievijas tautai, gan pasaulei paziņoja, ka atkāpjas no amata un savus pienākumus atstāj starptautiski joprojām mazpazīstamā Vladimira Putina rokās.
Viņš norādīja, ka premjers pienākumus pārņems līdz pat prezidenta vēlēšanām, kurās pats paredzēja Putina uzvaru.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
