Pēdējo desmitgažu laikā starptautiskās sabiedrības uzmanība no Eiropas ir pievērsusies Āzijai, un jauno pasaules kārtības veidotāju skaits ir ievērojami pieaudzis. Turklāt Eiropas vara ir mazinājusies – spēlē ienākot Ķīnai, pieaugot Krievijas un "Daesh" radītajiem draudiem un pastiprinoties migrantu krīzei, Eiropa ir zaudējusi savu ietekmi pasaulē.
Šis ir lielisks brīdis Eiropai demonstrēt savas vērtības, integritāti un pārvērst savu tuvredzīgo politiku daudz efektīvākās stratēģijās.
Eiropas Savienība pašreiz saskaras ar šķēršļiem, kas paver milzīgas izaugsmes iespējas, mudinot to kā pasaules lielvaru uzņemties atbildību. Bet kāda ir ES loma šajā "Jaunajā pasaules kārtībā"?
Eiropa kā drošības sniedzējs
Eiropas Savienība ir unikāls spēlētājs, kas vienlaicīgi darbojas kā sabiedriska, militāra un ekonomiska organizācija. Atšķirībā no NATO Eiropas Savienības īpašības ļauj tās dalībvalstīm izmantot dažādus instrumentus, lai darbotos pasaules mērogā. Viena no ES stiprajām pusēm ir spēja nosūtīt civilās un militāras misijas, kas sniedz humanitāro palīdzību, apmācības, padomu un atbalstu drošības reformām ar sabiedriskā un militārā personāla palīdzību.
ES pašreiz īsteno piecas militārās un vienpadsmit civilās misijas, noslēdzot septiņpadsmit operācijas pēdējo divpadsmit gadu laikā. NATO pirmo civilo misiju nosūtīja 2015. gada 1. janvāri uz Afganistānu, taču Eiropai šajā jomā ir iespaidīga vēsture.
Īstenoto misiju daudzveidība parāda ES milzīgo spēju iesaistīties ne tikai militārajā jomā. Protams, ES priekšroku dod miera uzturēšanas misijām, kas ir ierobežotas laikā, telpā un mērogā, ko lieliski parāda operācijas Āfrikā. Daži izņēmumi ir misija "Atalanta" Somālijā un "Althea" Bosnijā un Hercogovinā.
Krīžu pārvarēšanas operācijās ES ir izvēlējusies veicinātājas lomu, sadarbojoties ar ANO miera uzturēšanas misijām. ANO un ES Kopīgajā deklarācijā par militāro krīžu pārvarēšanu, ko 2004. gada 17.-18. jūnijā pieņēma Eiropas Padome, aprakstīti pieci scenāriji starp ES un ANO, no kuriem galvenokārt izmanto pēdējos divus – savienošanas modeli un rezerves modeli.
ES zaudē savu iespēju pasaulei parādīt, ka tā joprojām spēj pildīt nozīmīgu lomu konfliktu risināšanā. (..) ja ES kaujas vienības netiks izmantotas militārās operācijas, tās visticamāk zaudēs savu nozīmi un lomu. Tās zaudēs savu iespēju vadīt ES aizsardzības transformāciju, mazinot ES lielvaras statusu un efektivitāti.
Tie parāda, ka ES priekšroku dod īstermiņa iesaistei ar skaidru izejas iespēju. Miera uzturēšanas misijās ES aizpilda partnera organizācijas, piemēram NATO vai ANO, funkcionālās nišas vai nepilnības.
Runājot par ES sadarbību ar NATO, pateicoties "Berlīne plus" vienošanās radītajam mehānismam, ES spēj efektīvi sadarboties ar NATO un izmantot tās plānošanas spējas un kopīgos līdzekļus krīzes pārvarēšanas operāciju īstenošanā. Dažos gadījumos ES un NATO veiksmīgi sadarbojās, pārvarot sākotnējās komunikācijas un koordinācijas grūtības, piemēram ES operācijā "Atalanta" un NATO operācijā "Okeāna Vairogs", operācijā "EUPOL" un "ISAF", kā arī Kosovā "EULEX" un "NATO KFOR".
Par spīti koordinācijas un lēmumu pieņemšanas grūtībām, ko Turcijas un Kipras situācija varētu radīt ES un NATO sadarbībai, tās ne reizi nav spējušas negatīvi ietekmēt abu organizāciju misiju izpildi. Protams, sadarbība nav optimālajā stadijā un to varētu uzlabot, ja ES dalībvalstis izrādītu spēcīgu vēlēšanos to darīt. Taču ES pierādīja savu spēju prasmīgi un efektīvi darboties globālā līmenī, nepārklājoties ar citām organizācijām, bet gan konstruktīvi sadarbojoties ar tām.
Kā parāda ES militārā vēsture, kopš "Artemis" operācijas Kongo Demokrātiskajā Republikā 2003. gadā ir palielinājies ES misiju skaits, un dalībvalstis ir centušās izveidot ātrās reaģēšanas vienības miera uzturēšanas misiju vajadzībām, iedvesmojoties no ES kaujas vienības (EU BG) panākumiem.
ES kaujas vienību ideja 2007. gadā sasniedza pilnīgu kaujas gatavību, taču kopš tā laika šīs vienības nav izmantotas. ES zaudē savu iespēju pasaulei parādīt, ka tā joprojām spēj pildīt nozīmīgu lomu konfliktu risināšanā. ES kaujas vienības ir instruments, ar kuru ES militāro spēku sūtīt tālāk par Eiropas robežām, taču, ja tās netiks izmantotas militārās operācijas, tās visticamāk zaudēs savu nozīmi un lomu. Tās zaudēs savu iespēju vadīt ES aizsardzības transformāciju, mazinot ES lielvaras statusu un efektivitāti.
Atkal problēma slēpjas ES dalībvalstu, kuras ir atbildīgas par ES kaujas vienībām, vēlmē izmantot šīs kaujas vienības, ņemot vērā apjomīgās izmaksas.
Vienota un visaptveroša Eiropas pieeja?
Pēc Lisabonas līguma parakstīšanas ES ārējām darbībām vajadzēja kļūt integrējošākām, daudzpusīgākām un saskaņotākām. Kopš tā laika ES ir radījusi plašāku instrumentu klāstu, ar ko cīnīties pret dažādajiem drošības draudiem, piemēram, Somālijas pussalas operācijās "EUCAP Nestor", "EUTM Somalia" un "EUNAVFOR Atalanta".
Problēma ir tajā, ka šī visaptverošā pieeja ES būtu jāīsteno praksē. Lai ES būtu starptautisks drošības sniedzējs, tai jāstiprina starpinstitūciju sadarbība, uzlabojot sadarbību starp visām iesaistītajām pusēm lēmumu pieņemšanā Eiropas Ārējā drošības dienestā un izveidojot uzticamu militāro spēku.
ES dalībvalstīm būtu jāupurē daļa savas suverenitātes, lai izveidotu saskaņotāku un vienotāku ārpolitiku, kā arī jāatvieglo lēmumu pieņemšanas process, lai nekavējoties varētu darboties starptautiskā līmenī – tikai tad var sākt runāt par integrētu Eiropas armiju.
Iepriekšminētajās misijās izmantotā visaptverošā pieeja ļāvusi šīm civili-militārajām operācijām būt ilglaicīgām un sniegt vairāk efektīvu risinājumu, nodrošinot stabilitāti iesaistītajā valstī.
ES savienībai ir jāpieņem krīžu risināšanas stratēģija, kas vērsta uz krīzes cēloņiem un tās saasināšanās vai atkārtošanās nepieļaušanu. Galvenais risinājums ir kopīga domāšana, rīkošanās un vienota stratēģija. Jaunā Globālā stratēģija par ārpolitikas un drošības politikas jautājumiem tiks pieņemta 2016. gadā un "tā nebūs īsta stratēģija, ja tā nebūs vienota un eiropeiska".
Tieši tāpēc, kā arī lai izvairītos no Ukrainas krīzei līdzīgiem scenārijiem, ES Komisijas prezidents Žans Klods Junkers runāja par vienotu ES armiju. Tā uzlabotu Eiropas drošību, kā arī efektīvi atvairītu Krievijas ambīcijas Austrumeiropā. Lai gan Eiropas armijas izveidošana būtu iespējama tikai ļoti ilgā laika posmā, mūsu lielākās NATO sabiedrotās ASV valsts sekretāres Madelainas Olbraitas teiktais 1998. gada 7. decembrī ir iedrošinājis un ļāvis ES būt aktīvākai ārpolitikā un drošības politikā un investēt vairāk līdzekļu aizsardzībā ar nosacījumu, ka netiks īstenota atdalīšanās, pārklāšanās vai diskriminācija.
Diemžēl pašreiz Eiropas armija var būt tikai ambiciozs sapnis, jo tagad ir citas politiskās prioritātes ES lomas stiprināšanai pasaulē. ES dalībvalstīm būtu jāupurē daļa savas suverenitātes, lai izveidotu saskaņotāku un vienotāku ārpolitiku, kā arī jāatvieglo lēmumu pieņemšanas process, lai nekavējoties varētu darboties starptautiskā līmenī – tikai tad var sākt runāt par integrētu Eiropas armiju. ES no sākuma jāoptimizē apvienošana un kopīga izmantošana, lai veicinātu sadarbību dalībvalstu starpā, jāmazina darbību pārklāšanās un izdevumi, kā arī jāuzlabo koordinācija un spējas.
Pēdējo desmitgažu laikā ES dalībvalstis ir mazinājušas tēriņus aizsardzībai – tie kopš Aukstā kara laika ir samazinājušies par 28%. Tas palielinājis Eiropas drošības atkarību no ASV laikā, kad Amerikas armija vairāk koncentrējas uz Klusā okeāna teritorijām.
Tikai četras ES dalībvalstis spēs sasniegt 2% mērķi aizsardzības tēriņiem 2015. gadā (Igaunija, Grieķija, Polija un Lielbritānija). Lai gan 2% ir tikai politisks mērķis, lai motivētu NATO dalībvalstis, īpaši eiropiešus, būt mazāk atkarīgām no ASV, tas mudinās eiropiešus vairāk pārdomāt savus aizsardzības tēriņus, dalīt slogu un palielināt atturīgo valstu iesaistīšanos.
Eiropas valstīm būtu jābūt atbildīgām par savu aizsardzību un jārisina Krievijas radītās problēmas ES austrumu robežai, kur ir drošības vakuums un nav iespējams pastāvīgi izvietot NATO spēkus.
Pat ja šos 2% uzskata par vienkāršu paņēmienu uzmanības novēršanai no patiesajām NATO un Eiropas drošības problēmām, nepietiekama kopīga draudu risināšana un lēnais lēmumu pieņemšanas process ļauj izvērtēt katras valsts iesaistīšanos savas drošības jautājumos. Diemžēl dažas valstis ir atturīgas palielināt aizsardzības izdevumus īstermiņā, pat ja tieši šīs valstis visvairāk ietekmē Krievijas draudi.
Baltijas valstīm būtu jāievieš kolektīvās aizsardzības principi reģionālajā līmenī, lai parādītu vienotību un brīvību, kādu tās parādīja Baltijas ceļā 1989. gada 23. augustā.
No Baltijas valstīm tikai Igaunijai paredzēts sasniegt 2% mērķi un Latvija ir vienīgā valsts bez obligātā militārā dienesta. Tām nav efektīvas atbildes iespējas, tādēļ šīm valstīm ir vairāk jāiegulda aizsardzībā. Šajā nedrošajā laikā Latvijai būtu jāapsver obligātā militārā dienesta ieviešana.
Ir svarīgi arī stiprināt reģionālo sadarbību un aizsardzību starp Baltijas un Ziemeļvalstīm, kas ir visvairāk pakļautas Krievijas agresijai. Tieši šai nedrošības sajūtai ir jāmotivē mūs turēties un darboties kopā.
Baltijas valstīm būtu jāievieš kolektīvās aizsardzības principi reģionālajā līmenī, lai parādītu vienotību un brīvību, kādu tās parādīja Baltijas ceļā 1989. gada 23. augustā. ES varētu aizpildīt tās tukšās vietas, kuras NATO, pamatojoties uz NATO un Krievijas dibināšanas aktu, nespēj aizpildīt. Turklāt ES vajadzētu risināt enerģijas jautājumu Austrumu valstīs, lai mazinātu Baltijas un citu Eiropas valstu atkarību no Krievijas.
Saskaņā ar 1997. gadā Parīzē parakstīto NATO un Krievijas aktu NATO piekrita nepalielināt pastāvīgi izvietoto karavīru skaitu. Tādēļ agrākās Varšavas pakta valstis varēja paļauties tikai uz pagaidu NATO spēku klātbūtni. Taču daži eksperti tam nepiekrīt, citējot akta ceturto pantu "pašreizējā un paredzamā drošības situācijā".
Ņemot vērā ievērojamo situācijas maiņu un faktu, ka NATO paplašināšanās sākās pirms šī akta parakstīšanas, pastāvīga militāro spēku izvietošana Austrumu valstīs būtu saskaņā ar Krievijai izteiktajiem solījumiem. Vienīgais risks šādai rīcībai būtu iespēja krievu propagandistiem izmantot to, lai stiprinātu provokācijas, ka NATO ir drauds Krievijai. Lai izvairītos no šāda scenārija, ES būtu cieši jāsadarbojas ar NATO un Austrumeiropas valstīm.
Eiropai apkārt esošie draudi
Krievijas agresija Ukrainā deva smagu triecienu starptautiskajai kārtībai. Tā ir pirmā reize kopš Aukstā kara beigām, kad pasaules sistēma un principi ir apdraudēti. Krievijas neoimperiālistiskā rīcība Ukrainā radīja precedentu, kas var iedrošināt citas valstis to atdarināt, ja starptautiskā sabiedrība un Rietumu valstis to "neatrisinās" adekvātā veidā.
Ir skaidri redzams, ka karš ir atgriezies pie Eiropas robežas – ja ES nerīkosies kopīgi šīs problēmas risināšanā, uzticība tai zudīs. Uz spēles nav tikai Ukraina, bet visas Eiropas miers un labklājība. Lai izveidotu atbilstošu stratēģisko atbildi, ES ir jāzina, ar ko tai ir darīšana un no kā sastāv šie draudi.
Eiropas valstis un iedzīvotāji ir tik ļoti pieraduši pie miera, ka nespēj saredzēt tik atklātu draudu kā situāciju Ukrainā. Agrākais Eiropas ārējās drošības dienesta un Eiropas Komisijas īpašais padomnieks Roberts Kūpers sacīja: "Visvairāk mani Eiropā biedē baiļu neesamība (no Krievijas)."
Krimas aneksija, kas acīmredzami pārkāpa starptautisko tiesību principus, bija iespējama tikai tāpēc, ka Krievijai izdevās izmantot Eiropas sašķeltību. Politiskā fragmentācija un atšķirīgi stratēģiskie skatījumi padarīja ES īpaši ievainojamu ar asimetriskas karadarbības palīdzību.
Putina jaunā militārā stratēģija apvieno Karla Von Klauzevica atziņu, ka "Karš ir politikas turpinājums ar citiem līdzekļiem" un Suņdzi ideju, ka "karamāksla slēpjas viltībā. Uzbrūc tur, kur ienaidnieks tam nebūs gatavs, ej tur, pa kurieni ienaidnieks to negaidīs." Krievijas stratēģijas mērķis ir izmantot ES negatavību cīnīties ar ienaidnieku, kas izvairās no tiešas militāras konfrontācijas.
Putina galvenā iecere ir destabilizēt Rietumus, uzbrūkot to pamatiem – valsts likumībai un ES kā demokrātiskai institūcijai. Pieaugošais eiroskeptisms un nacionālistu partiju popularitāte ir signāli, ka šī stratēģija iedarbojas un efektīvi novājina Eiropas ģeopolitisko ietekmi.
Lai pretotos Krievijas stratēģijai, ES ir jāīsteno kopīga drošības politika. ES ir jācīnās pret Krievijas propagandu ar neitrālāku informāciju un caurskatāmību.
Krievijas neoimperiālistiskā rīcība Ukrainā radīja precedentu, kas var iedrošināt citas valstis to atdarināt, ja starptautiskā sabiedrība un Rietumu valstis to 'neatrisinās' adekvātā veidā.
ES vajadzētu iedrošināt dalībvalstis kopīgi veidot izpratni par Eiropas drošībai radītajiem draudiem un aizsardzību, kā arī izstrādāt kopīgu stratēģisko atbildi. Diemžēl, taču pašreizējā iekšpolitikas sašķeltība gandē Eiropas drošības sistēmu un pierāda, ka 90. gadu pieņēmums par nedalāmo Eiropas Savienības drošību ir nepatiess.
Dalībvalstis koncentrējas uz reģionālajiem draudiem, izmantojot nacionālu pieeju, nevis vienotu Eiropas stratēģiju. Turklāt ES vairāk uzmanības pievērš iekšpolitikas problēmām, ignorējot ārējos draudus. Eiro valūtas krīze un Grieķijas izstāšanās draudi bija ES darba kārtības pirmajās vietās.
ES noteikti ir nepienācīgi novērtējusi blakus esošos draudus. Eiropa kā unikāls spēlētājs uz pasaules fona attīstās tikai un vienīgi rīkojoties, tādēļ pašreizējā situācija pierāda, ka ES izaugsmei ir nepieciešama krīze. Krievija nav vienīgais drauds Eiropas stabilitātei un drošībai, jo arī "Daesh" apdraud Rietumu valstiskuma principus.
Augošā nestabilitāte Irākā un Sīrijā, piemēram, saasināja migrācijas krīzi. Nespēja efektīvi un ātri atrisināt migrācijas problēmu parāda ES nespēju rīkoties ar kopīgu un saskaņotu stratēģiju. Kā teica Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupas (ALDE) prezidents Gajs Verhofštats: "Šī nav Eiropas krīze. Šī ir nespējīgas Eiropas Savienības krīze." Eiropai ir jābeidz domāt tikai par atbildes pasākumiem un jāsāk rīkoties pašai.
Pasākumi Eiropas drošības stiprināšanai
Eiropas Savienībai būtu jāpārdomā tās Eiropas kaimiņattiecību politika (EKP). EKP skaidri nenodala partnerus no dažādiem reģioniem – nedrīkst vienlīdzīgi skatīties uz Austrumu kaimiņvalstīm un Dienvidu kaimiņvalstīm. ES vajag izmantot reālistiskāku pieeju. Stabilitātes nodrošināšanai ir jākļūst par galveno prioritāti – ekonomisko saišu stiprināšanai par nākamo.
Tādēļ ES ir jāatbalsta demokrātiskās reformas tajās valstīs, kuras patiešām to vēlas, piemēram, Gruzijā vai Mjanmā. Turklāt ES ir jāizmanto reālistiskāka pieeja – ir jākoncentrējas uz Eiropas drošības un ekonomisko interešu aizsardzību, kritizējot cilvēktiesību pārkāpumus un gatavojoties ilgtermiņa demokrātiskai reformai.
Ir nepieciešama labāka izpratne par trešo valstu, piemēram, Krievijas, veicināšanas sistēmu, kā arī nepieciešams darbības plānos iekļaut arī konfliktu novēršanu. Trauslo Eiropu raksturo pārrobežu drošības problēmas, piemēram, terorisms, kiberdrošība un vāja pārvalde.
Valsts veidošanai ir jākļūst par ES prioritāti. Tai jānotiek saskaņā ar suverenitātes principiem, uzmanīgi izvēloties valstis, kuras pelnījušas ES palīdzību. Mums jāatceras, ka EKP ir viens no ES fundamentālajiem ārpolitikas instrumentiem, kam būtu jāiedrošina likumīgas un demokrātiskas reformas, kurām jātuvina partnervalstis ES standartiem.
Viens no spēcīgākajiem un efektīvākajiem ES instrumentiem ir tās "spēja piesaistīt". ES spēja paust savas vērtības kaimiņvalstīm un partnervalstīm, iedrošināt tās izmantot šīs vērtības, sadarbojoties ar ES, ir viens no efektīvākajiem ES ārpolitikas instrumentiem.
Visbeidzot, ES lomas pašreizējā pasaules kārtībā pamatā ir tās pilsoņi. Lai ES būtu pārliecinošs spēlētājs uz starptautiskā fona, tai nepieciešams savu pilsoņu atbalsts.
Paplašināšanās, Eiropas kaimiņattiecību politika un reģionālā partnerība ievērojami palīdz ES sludināt savu likumisko spēku ārpus tās robežām. Turot "ES durvis vaļā", kaimiņvalstis ir iedrošinātas pieņemt šos likumus, arvien vairāk tuvinoties Eiropas Savienībai.
Šāda politika ievērojami stiprina stabilitāti un izaugsmi reģionā. ES ir jāturpina izmantot šīs metodes, uzlabojot tās, lai iesaistītu vairāk un vairāk partnervalstu šo vērtību un demokrātisko standartu pieņemšanā. Džozefs Najs Eiropas spēju piesaistīt uzskata par vieno no spēcīgākajiem miermīlīgās varas veidiem Eiropas Savienībā. Tas, cik tā būs efektīva, ir atkarīgs no ES dalībvalstu politiskās vēlmes darboties kopīgi.
Vēl viens ES pieejams instruments ir sankcijas. Lai gan daudzu kritizētas, sankcijas palīdz ES sasniegt savus mērķus. Sankciju ietekmi nevajadzētu vērtēt tikai pēc zaudējumu-ieguvumu principa, bet gan izmantojot dažādus parametrus – spēju piespiest, ierobežot un brīdināt mērķa valsti.
Zaudējumu-ieguvumu princips nepareizi novērtē uzvedības izmaiņas un ekonomiskās izmaksas mērķa valstij. Tās būtu jāizvērtē pēc spējas ietekmēt konkrētu mērķi konkrētā kontekstā. Sankcijas ir kā papildu instruments, kas jāizmanto kopā ar citiem politiskiem, ekonomiskiem un militāriem instrumentiem.
Tādēļ EĀDD ir jābūt atbildīgam par to izmantošanu, nevis Eiropas Padomei. Pēc Lisabonas līguma dalībvalstis ieguva izpildvaru, kurai vajadzēja piederēt Eiropas Komisijai. Tikai dalībvalstīm vairāk sadarbojoties, sankcijas var izmantot kā efektīvu ārpolitikas instrumentu. Turklāt ES var pielietot sankcijas autonomi, bez ANO iesaistes. Parasti ES šādu pieeju neizmanto pati, bet gan sadarbojoties ar citām valstīm vai reģionālajām organizācijām, piemēram Āfrikas Savienību vai ASV.
Visbeidzot, ES lomas pašreizējā pasaules kārtībā pamatā ir tās pilsoņi. Lai ES būtu pārliecinošs spēlētājs uz starptautiskā fona, tai nepieciešams savu pilsoņu atbalsts. Tāpat kā ar NATO sabiedrisko diplomātiju, arī EĀDD ir jāspēj pārliecināt sabiedrību, ka Aukstā kara beigas nenozīmē Eiropas aizsardzības beigas, īpaši ņemot vērā neseno Krievijas iebrukumu Ukrainā.
Pasaulē, kurā draudi šķērso robežas un ietekmē sabiedrību un indivīdu, atjaunot un stiprināt sabiedrības atbalstu ir ļoti svarīgi gan NATO, gan ES. Mediju un sabiedriskās diplomātijas loma ir fundamentāla, lai mēs neaizmirstu par Eiropas drošības nozīmīgumu, tajā pašā laikā neļaujot spēcīgām nacionālajām interesēm negatīvi ietekmēt Eiropas drošības sistēmu.
Secinājumi
Tagad ES darbojas pavisam citā kontekstā, salīdzinot ar pagājušo desmitgadi, un tai ir jāveido sava ārpolitika ar izpratni par draudiem, kas slēpjas apkārtējā vidē.
Definējot ES Globālo stratēģiju, Eiropas valstu līderiem ir jāņem vērā, ka pirmā NATO ģenerālsekretāra Heistinga Ismeja izteikums mūsdienās ir jāpārfrāzē: "ASV dodas ārā, Vācija ir iekšā, bet Krievija ir piecēlusies."
Paturot to prātā, šķiet acīmredzami, ka mūsdienās drošības un aizsardzības kontekstā vienota Eiropa ir nepieciešama vairāk kā jebkad.
