Lai brīdinātu par ASV, Krievijas un Eiropas valstu pašreizējās politikas iespējamajām sekām, viens no vadošajiem starptautisko attiecību analītiskajiem medijiem pasaulē "Foreign Policy" publicējis Džeimsa Kirčika sacerēto stāstu - potenciāli sliktāko iespējamo scenāriju, kas sagaida Rietumu pasauli.
Kirčiks ir žurnālists, kurš gadiem sekojis ārpolitikai un publicējis rakstus un reportāžas tādos medijos kā "The New Republic", "The Weekly Standard", "The Washington Post", "The Wall Street Journal", "The Hill" un citos. Nupat viņš publicējis grāmatu "The End of Europe: Dictators, Demagogues, and the Coming Dark Age" ("Eiropas gals: diktatori, demagogi un tumsas laikmeta nākšana").
Viņš uzskata, ka Eiropa, kas, vēloties izbēgt no pagātnes kļūdām, daudz ieguldījusi Eiropas Savienības un NATO izveidē, pašlaik ir pakļauta Krievijas uzbrukumiem gan no ārpuses, gan iekšienes. Šo abu organizāciju sabrukums smagas sekas atnesīs ne tikai eiropiešiem, bet arī ASV un pārējai pasaulei. Iespējamība, ka tas notiks, ASV jaunās administrācijas dēļ izskatās ļoti reāla, brīdina Kirčiks.
Vienlaikus viņš atgādina, ka Eiropas Savienība ir miera un pārticības simbols, ko labi apliecina katras brīvību alkstošas Eiropas nācijas demonstrācijās redzamie ES karogi. Tie plīvoja gan Kosovā, gan Ukrainā, kur Eiropas vērtības, iespējams, novērtē labāk nekā daudzviet pašā ES.
Piedāvājam Kirčika "Foreign Policy" publicētā scenārija īsu pārstāstu, par kuru autors pats atgādina "tas, ko jūs lasāt, ir fikcija":
Krievijas specdienesti 2022. gada maija pirmajās dienās ieņem pārsvarā etnisko krievu apdzīvotās Narvas administratīvo ēku. To palīdz paveikt mēnešiem iepriekš sākta mediju kampaņa, kurā tiek stāstīts par Tallinas fašistu zvērībām pret krieviem. Kampaņu noslēdz kāda nejauša Narvas jaunieša nāve, kas tiek pasniegta kā fašistu bandas noziegums.
Savukārt tūkstošiem Krievijas karavīru izvietošanu pie robežas Rietumu acīm paslēpj krievu hakeri, kuri ielauzušies izlūkošanas sistēmās. Turklāt Donalda Trampa 2019. gada lēmums izvest ASV armiju no Baltijas igauņu cerības noturēt Narvu padarījušas niecīgas.
Arī Igaunijas aicinājums iedarbināt NATO 5. pantu nestrādā. Pretēji ilgus gadus solītajam no amatpersonu puses, citās Eiropas valstīs sabiedrības vairākums jau sen iestājies pret Austrumeiropas valstu aizstāvēšanu pret Krieviju. Krievija šo viedokli ir veicinājusi, organizējot mediju kampaņas, finansējot Eiropas valstu politiskos spēkus, nevalstiskās organizācijas un domnīcas.
Kopš 2017. gada vēlēšanām, kurās līdzšinējās kancleres Angelas Merkeles "Kristīgo demokrātu savienība" zaudēja valdības krēslus, tieši Vācija kļuvusi par lielāko pretinieku NATO. Kopš 2019. gada tā lēmusi arī par ASV bāzu likvidāciju, ko pozitīvi uztvēris arī Baltais nams, tādējādi vājinot transatlantisko sadarbību.
Lielais vairums Eiropas smagsvaru publiski norāda uz neprātu uzbrukt Krievijai un reģiona jau tāpat ciešo vēsturisko saikni ar Krieviju. Tā rezultātā Igaunijas pusē nostājas tikai divas Baltijas valstis un Polija.
Līdz ar Krievijas sponsorētās Marinas Lepēnas uzvaru 2017. gada prezidenta vēlēšanās un tai sekojošo Francijas izstāšanos no Eiropas Savienības un NATO, valsts ekonomika piedzīvojusi smagu triecienu, bet nacionālistu valdība tajā vaino migrantus, radot pamatu iedzīvotāju sadursmēm un musulmaņu radikalizācijai.
Notikumi Francijā savukārt palīdz 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās uzvarēt lielam skaitam nacionālistu partiju. Eiropas valstis ievieš aizvien stingrāku protekcionisma politiku, tostarp ierobežojot tirdzniecību pat Eiropas iekšienē, bet vienlaikus palielinot lētās Krievijas enerģijas iepirkšanu, kas savukārt dod iespēju Putinam manipulēt ar katru valsti atsevišķi.
Eiropas valstīs no Grieķijas līdz Zviedrijai nostiprinās radikāli kreisie un radikāli labējie spēki, turklāt lielākoties tie savstarpēji sadarbojas, popularitāti gūstot ar antiliberālas, antisemītiskas un pret migrantiem vērsts politikas dēļ. Turklāt tos visu vieno vēlme kontrolēt medijus un ierobežot cilvēktiesības, to pamatojot ar drošības apsvērumiem.
NATO vājums, ASV neieinteresētība un Eiropas sadrumstalotība savukārt Krievijai jau 2020. gadā ļauj pabeigt Ukrainas kampaņu, ieņemot valsts austrumus, dienvidus un centrālos apgabalus. Patriotiski noskaņotie ukraiņi spiesti atkāpties uz valsts rietumiem. Ļviva kļūst par jaunās proeiropeiskās valsts centru, kamēr Kijevā tiek atgriezts reiz aizmukušais Viktors Janukovičs.
Šo gadu laikā eiropiešos nostiprinās pārliecība, ka bijušais televīzijas šova vadītājs un ekscentriskais miljardieris, kurš vada pasaules lielāko ekonomiku, ir bīstamāks par bijušo VDK virsnieku. Eiropa sliecas veidot jaunu drošības savienību ar Krieviju, atmetot transatlantisko savienību, kura noteikusi Rietumu pasaules drošību un mieru kopš Otrā pasaules kara.
Šajos apstākļos Ukrainas konflikta atjaunošanās un pat iebrukums Igaunijā ir šķietami nenozīmīgi aspekti, kuru dēļ lielais vairums eiropiešu nevēlas uzņemties jaunus riskus.
Šī scenārija autors norāda, ka viņa minēto, murgam līdzīgo, notikumu attīstība šādā secībā un savstarpējās likumsakarībās ir maz ticama.
Vienlaikus gan viņš uzsver, ka vairāki viņa minētie notikumi, piemēram, zemas intensitātes pilsoņkari Parīzes piepilsētās, fašistu ministri Ungārijā vai Eiropas Savienības sabrukums, katrs pats par sevi vairs nemaz nešķiet tik neiespējami. "Ja esam ko mācījušies no "Brexit" un Trampa ēras, tad to, ka nekad nevajag teikt nekad," Kirčiks raksta "Foreign Policy".
