Foto: AFP/Scanpix
Izsenis pazīstams termins "Stokholmas sindroms" apzīmē ķīlnieka pieķeršanos savam nolaupītājam. Pēc līdzīga principa darbojas kāds fenomens diplomātijā – Rietumu diplomāti sarunās ar totalitāriem režīmiem un autoritāriem līderiem dažkārt aizmirst, kāda ir to patiesā daba un mērķi, līdz ar to zaudējot diplomātisko spēli pirms tā vispār ir sākusies, raksta "The Interpreter".

Žurnālists Igors Jakovenko šo fenomenu nodēvējis par Samantas sindromu, norādot, ka tas ir īpaši bīstams un maldinošs.

Sarunu modeļa vēsture ir sena, to izmantojuši arī Staļins un Hitlers, taču līdz šim tam nebija dots vārds. Jakovenko skaidro, ka tas atsaucas uz "The New York Times" publicēto kādreizējās ASV pārstāves ANO Samantas Pauersas rakstu par Krievijas vēstnieka Vitālija Čurkina nāvi. Pēc tā Pauersa kļuva par zvaigzni Kremļa medijos, jo par savu bijušo kolēģi izteica ne mazums pozitīvu lietu un pauda apņemšanos panākt Vašingtonas un Maskavas attiecību stiprināšanu.

Jakovenko aicina pievērst uzmanību tieši tam, kā tas darīts. Protams, Pauersai ir skaidrs, ka Čurkins nebija vis "ārlietu politikas upuris", kā tas minēts viņas rakstā, bet savas valdības pārstāvis. Kā gan citādi raksturojami viņa uzliktie veto jautājumiem, kas skar Ukrainu, Zimbabvi, Mjanmu un Sīriju? Pati Pauersa neilgi pirms Čurkina nāves vēstniekam vaicājusi: "Vai tev nav sirdsapziņas?"

Tagad Čurkins ir miris, un Pauersa savu valsti ANO vairs nepārstāv. Jakovenko gan uzskata, ka Čurkinam veltītais sacerējums ir pārāk pamācošs, lai būtu dēvējams tikai par personīgu atmiņu aprakstu. Žurnālists norāda, ka šeit izšķiramas sekas Rietumu diplomātu komunikācijai ar diktatūru pārstāvjiem, aizmirstot atšķirības dažādo režīmu pārstāvjos.

"Putina pārstāvji Rietumos runā kā cilvēki, smejas kā cilvēki, dzer un ēd kā cilvēki, tātad tiek uzskatīti par cilvēkiem," saka Jakovenko, "Tā ir taktika, ko Putins un viņa izraudzītie cilvēki lieto, lai panāktu savu attiecībās ar rietumu līderiem."

Frīdrihs Nīče brīdināja: "Ja tu pārāk ilgi raudzīsies bezdibenī, bezdibenis sāks raudzīties tevī." Rietumu diplomātiem vienmēr ir šķitis svarīgi saprast un iepazīt totalitāru režīmu līderus, paniski baidoties no kodolkara izcelšanās. Savukārt tas panācis Stokholmas sindromam līdzīga stāvokļa veidošanos.

Tāpēc Jakovenko aicina fenomenu saukt par "Samantas sindromu" – viņas rakstā labi saskatāmas problēmas saknes un tas, kāpēc Rietumi turpina uzķerties. Protams, Pauersa norāda, ka Čurkinam bija bagātīga personīgā dzīve, taču nedrīkst aizmirst, ka viņš pārstāv Putinu. Tās ir lamatas, kurās 2001. gadā iekrita Džordžs Bušs, lūkojot pēc Putina dvēseles.

Tieši tāpat reiz Lionu Feihtvangeru satrieca Staļina šķietamā vienkāršība, un Bernardu Šovu uzrunāja Padomju līdera humora izjūta.

Jakovenko uzskata, ka nav jācenšas saprast savu pretinieku pie sarunu galda. Ar pretinieku nav jāveido attiecības un tas jāapciemo ar smaidu. Pēc krievu žurnālista domām, rietumniekiem ir jāsaprot, ka pretī sēž kanibāls.

Šādi cilvēki ir jātiesā pēc savas rīcības, pārējais ir mazsvarīgs. Nespēja apzināties, ka priekšā redzamas lamatas, ir iemesls monstru nākšanai pie varas. Rietumu intelektuāļi teicās dziļi saprotam Staļinu, taču tas neatturēja diktatoru no neierobežotas varas iegūšanas. Rietumu centieni atrast dvēseli tur, kur dvēsele nekad nav mājojusi, ļauj Putinam kļūt arvien drosmīgākam. Tas noved pie sliktākas izturēšanās gan pret pavalstniekiem, gan kaimiņos dzīvojošajiem.

"Bez dialoga un kontaktu veidošanas, mūsdienu pasaule nav iespējama. Tomēr, dodoties mēra kazarmās, ir iemesls minimālo higiēnas prasību ievērošanai. Sarunās ar teroristu, ir jāapzinās viņa mērķi un jāsaprot, ka jums tie nekad nebūs kopīgi, " raksta Jakovenko.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!