1994. gada 11. decembrī ar Krievijas spēku uzbrukumu sākās Maskavas mēģinājums pakļaut Čečeniju, kas pēc PSRS sabrukuma bija pasludinājusi neatkarību. Militārais konflikts turpinājās 20 mēnešus un noslēdzās ar Krievijas karaspēka izvešanu 1996. gadā.

Neatkarību Čečenijai saglabāt gan neizdevās. 1999. gadā sākās Otrais Čečenijas karš, kura laikā Maskava reģionu pilnībā pakļāva un vēl desmit gadus cīnījās pret partizāniem.

Kopš Pirmā Čečenijas kara sākuma, kurā dzīvību zaudēja tūkstošiem cilvēku un drupu kaudzē tika sagrauta galvaspilsēta Groznija, ir pagājuši 20 gadi. Atmiņās par kara šausmām "Radio Brīvā Eiropa" (RFE) dalās Aslans Dukajevs, kurš 1994. gadā bija universitātes profesors Groznijā, bet tagad vada RFE Ziemeļkaukāza dienestu.

"Mēs zinājām, ka Krievija kaut ko gatavo. Groznija tika apšaudīta jau vairākas nedēļas. Pārrunas starp Čečenijas separātistu valdību un krieviem bija sabrukuma stadijā, tāpēc mēs gaidījām, ka notiks kaut kas patiešām liels," situāciju raksturo Dukajevs.

"11. decembrī mēs uzzinājām, ka Krievijas karavīri ienākuši Čečenijā no trim pusēm un karš ir sācies," atceras Dukajevs, turpinot, ka vēl pēc dažām nedēļām Groznija sāka kļūt neapdzīvojama.

"Bombardēšana, apšaudes no visām pusēm, tas bija kā elle zemes virsū," stāsta vīrietis. "Visbiedējošākais aspekts, manuprāt, bija bombardēšana no gaisa, kad krievi meta tās milzīgās bumbas un radīja apdullinošu sprādzienu. Tas ir visbiedējošākais," atceras profesors.

Krievija pret Grozniju izmantoja visu savu uguns spēku. Kāds ārzemju korespondents skaitīja sprādzienu skaitu minūtē un secināja, ka ik sekundi notiek vairākas eksplozijas, skaidro Dukajevs.

Pirmie upuri apšaudēs bijuši civiliedzīvotāji, kuri nepaspēja, vai kuriem nebija kur patverties. "Visievainojamākie bija parastie cilvēki, pārsvarā, starp citu, krievi, jo krieviem nebija plašas ģimenes laukos, kur pārvācās daudzi čečeni," atceras RFE darbinieks.

Dukajevs stāsta, ka nebija plānojis pamest Grozniju, lai gan pilsētā nebija elektrības, trūka ūdens un pārtika, bet 1995. gada janvārī pie viņa ieradies brālēns, kurš paziņojis, ka viņa māja ir iznīcināta un ir jādodas prom no pilsētas.

Profesors sapakojis dažas mantas, paņemot līdzi pārsvarā bērnu lietas un tikai vienu grāmatu, un kaķus. Viņš pievienojies savai ģimenei un radiniekiem kalnos. Konfliktam attīstoties, bombardēšanai bija pakļauta visa Čečenija un vairs nebija īsti drošas vietas, kur patverties, viņš norāda.

"1994. gada notikumi Groznijā nebija izolēta epizode. Čečenijai un Krievija ir gara un sarežģīta vēsture, un šī epizode ir daļa no sarežģījumiem," paskaidro Dukajevs, kurš fotogrāfijās no mūsdienu Groznijas vairs neatpazīstot pilsētu, kurā ir audzis.

"Es gribētu atgriezties, bet tas, laikam, notiks tālā nākotnē," nobeidz Dukajevs.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!