46 gadus vecais Kalnu Karabahas kara veterāns, kuram kādā Kijevas piepilsētā pieder mazs pārtikas veikaliņš, par voluntieri 2014. gada vasarā, kad Ukrainas austrumos iedegās karš, kļuvis nejauši.
"Sākumā gribēju karot, bet armijā mani nepaņēma vecuma dēļ," stāsta Oļegs. Saruna notiek ar mantām piekrautā mikroautobusā, ceļā no Kijevas uz Ukrainas austrumiem, kur krava tiks nodota Ukrainas aizstāvjiem.
Tad piezvanījis draugs no frontes un palūdzis, vai viņš nevar steidzami atvest ģeneratoru un motorzāģi. Oļegs sakrāmējis mašīnu un grasījies doties ceļā, taču kontakti ar draugu pārtrūkuši. Pēc divām dienām beidzot izdevies sazvanīties. Tad atklājies, ka Ukrainas spēku pozīcijas iznīcinājušas "Smerč" raķetes.
Tagad jau drauga vienībai vajadzēja visu, ko vien var iedomāties. Oļegs sācis vākt nepieciešamās lietas un uz austrumiem devies nu jau ar piekrāmētu mikroautobusu. Šādi reisi kļuvuši regulāri. "Pēc 20. reizes pārtraucu skaitīt, cik bieži jau esmu tur bijis," viņš norāda.
Terorista Besa draudi
Voluntieru sagādātā palīdzība karavīriem ir ļoti svarīga, stāsta Oļegs. Ja pozīcijas atrodas pie ciema, tad ir iespējas sapirkt trūkstošās saimniecības, higiēnas un pārtikas preces veikalā, taču, ja jāatrodas tālu laukā, pat ūdens sagāde var būt problemātiska.
Armija izsniedz formastērpus, taču ierakumos tie tiek ātri nodriskāti, bet jauni nepienākas. Tāpat Ukrainas armijā pēc reglamenta nav paredzēta siltā apakšveļa, bet izsniegto virsjaku karadarbības zonā neviens nelieto – tā šūdināta no sintētiska auduma, kas aizdegoties saraujas un kā vakuumpaka aplīp ap ķermeni.
Savukārt no Ukrainas Bruņoto spēku iepirktajām vietējā ražojuma bruņuvestēm jau pēc divām nedēļām krīt ārā aizsargplāksnes, lai gan par tām samaksāts vairāk, nekā maksā kvalitatīvas britu ražojuma ložu aizsargvestes, stāsta Oļegs, norādot uz korupcijas sērgu Ukrainā. Armijas formastērpi un ekipējums pie mums ir dārgāks, nekā daudz kvalitatīvākas lietas pie jums Eiropā, viņš uzsver.
Voluntiera darbs ar biežiem braucieniem uz karadarbības zonu ir bīstams. Daudzi jau ir gājuši bojā, atzīst Oļegs. Horļivkā, piemēram, divi voluntieri gāja bojā, kad viņu auto uzbrauca uz mīnas, atceras vīrietis. Tāpat cilvēkus, kuri palīdz Ukrainas armijai, necieš prokremliskie kaujinieki, tāpēc gūstā nonākt ir bīstami – saudzējot vien tos, par kuriem var dabūt izpirkuma naudu.
Vēl bīstamāk, ja voluntieris arī pats mēdz ņemt rokās ieroci un pievienoties karotājiem priekšējās līnijās. Prokremlisko kaujinieku komandieris Igors Bezlers, kurš pazīstams kā terorists Bess, pat piesolījis 30 000 dolāru atlīdzību par Oļega galvu. Separātistu rindās viņš esot saukts par "soģi Dobermani", jo tai laikā braukājis pa piefronti ar jaku, kurai uz muguras bijusi uzzīmēta suņa galva, smejas Karabahs.
Terorists Bess, kura vārds izskanējis arī saistībā ar MH17 notriekšanu, pāris mēnešus pēc Ukrainas spēku panākumiem, atgūstot Slovjansku un Kramatorsku, līdz ar citiem spilgtiem tā sauktās "Novorosijas" kaujiniekiem kaut kur nozuda. Klīda arī neapstiprinātas ziņas, ka Krievijas pilsonis ir nogalināts. Katrā ziņa Besa pazušana nozīmēja, ka Oļegs varēja atkal turpināt daudz drošāk braukāt uz austrumiem.
Ir vajadzīgas uzvaras, lai uzturētu tautas garu
Ukrainai ir nepieciešamas uzvaras, lai uzturētu tautas spēcīgo garu, uzskata Oļegs. Ilgstoši esot situācijai, kurā armija nevar pienācīgi karot un netiek atgūtas teritorijas, gars kļūst vājāks. Attiecīgi arī atbalsts karotājiem zemāks, uzskata Karabahs.
"Slikti, ka nogalina tautas spēcīgo garu. Mums vajag kaut pavisam mazas uzvaras, kaut vienu ciemu," stāsta voluntieris.
Viņaprāt Minskas pamiera vienošanās ir pilnīgi nepieņemama, jo slēgta ar valsti, kura jau ir pārkāpusi Budapeštas memorandu (kurā Krievija apņēmās garantēt Ukrainas suverenitāti) un tagad arī uzbrukusi Ukrainai. "Kāpēc man ir jātic tam cilvēkam vai tai valstij, kura man ir uzbrukusi, savākusi manas zemes gabalu un nogalina manus cilvēkus?" retoriski jautā Oļegs.
Viņš uzskata, ka Ukraina karu var uzvarēt un būtu uzvarējusi, ja ne nemākulīgā armijas vadība un valdība Kijevā. "Ja viņu nebūtu, mēs jau sen būtu uzvarējuši, kara nebūtu," viņš ir pārliecināts.
Ilovajskas katls – tika ielaisti brīvprātīgo bataljoni, bet armija atvilka savus spēkus no aizmugures, pametot karotājus ielenkumā, atgādina Oļegs. Luhanska tika atbrīvota, bet kāds deva nesaprotamu pavēli atiet uz augstieni pie Staničnoluhanskes, kur karavīri apšaudīti ar "Grad" šāviņiem, Oļegs turpina uzskaitīt piemērus. "Kurš vairākus bataljonos savelk vienā kaudzē?" viņš pauž sašutumu.
Debaļceve – ielenkums nebija tik briesmīgs un nenovēršams, uzskata Oļegs. Tajā brīdī bija atbrīvota Horļivka, bet Popasna otrā pusē bija tukša – no turienes varēja piesegt ceļu uz Debaļcevi un ielenkt pašus ielencējus, uzskata Karabahs.
"Puiši līdz pēdējam visu izšāva, bet munīciju viņiem nepieveda. 128. brigādei nebija vairs neviena paša lādiņa," viņš stāsta par Debaļceves traģēdiju. Arī armijas tehnika bijusi bēdīgā stāvoklī. "Viens BTR vilka otru, jo vienam strādāja tikai motors, otram tikai stobrs," viņš apraksta, kādos apstākļos ukraiņiem nācies karot.
Karabahs atgādina, ka pērn brīvprātīgie atguva Širokini un pietuvojās Novoazovskai pie Azovas jūras, bet tika saņemts rīkojums atkāpties. Šogad "Aidar" bataljons atguvis pusi Horļivkas, bet dota pavēle atkāpties līdz iepriekšējām robežām. Pērn ziemā ukraiņu spēki iegājuši Doņeckā līdz Putilovkas tiltam – un atkal pavēle atkāpties, stāsta Oļegs. Tolaik prokremlisko kaujinieku līderis Aleksandrs Zaharčenko jau evakuējis pat savu sievasmāti.
Tagad ir sajūta, ka Krievijai un tās kaujiniekiem speciāli tiek dots laiks nostiprināties un celt karabāzes pie Ukrainas robežām, atzīst aktīvists.
Pa milimetram atgūsim savu zemi
Kara gaita Oļegu pārliecinājusi, ka viņš vairs negrib stāties Bruņotajos spēkos un stāvēt kontrolpostenī. "Armijā nedod karot," viņš norāda. Cerība ir uz brīvprātīgajiem un neatkarīgiem aktīvistiem, kādu Ukrainā netrūkstot.
Tāpēc Karabahs ar domubiedriem gatavojas karot paši. "Pa centimetram, pa milimetram mēs paņemsim savu zemi. Tāpēc mēs gatavojamies, tāpēc mēs vācam naudu snaiperu šautenēm, mācāmies un trenējamies," stāsta voluntieris, paskaidrojot, ka Ukrainā snaipera ieročus var reģistrēt kā medību stobru.
Svarīgi ir neļaut separātistiem mierīgi dzīvot, ir jāliek viņiem baidīties, skaidro Oļegs. "Redzi, Mozgovoju nogalināja [Luhanskas prokremlisko kaujinieku komandieris], cilvēkiem pacēlās morāle. Kaut nedaudz viņus jāpabiedē," uzsver Oļegs, kurš ir pilnīgi pārliecināts, ka Mozgovoja nāve bija ukraiņu partizānu roku darbs.
Karabahs neuzskata, ka visiem ir vieta karā, jo kādam jārūpējas arī par ekonomiku un jādomā, kā attīstīt Ukrainu. Ja tam nepievērsīs uzmanību un Ukrainas saimniecība galīgi sabruks, cilvēkiem vairs nebūs iespējas atbalstīt savus karavīrus – tad arī karu uzvarēt būs grūtāk. Turklāt tiem, kuri tagad ir ierakumos, pēc kara vajadzēs darbu. Ko gan viņi darīs, ja darba vienkārši nebūs, jautā voluntieris.
Tā sauktā Pretterorisma operācija (ATO) Ukrainā turpināsies vēl ilgi, paredz pieredzējušais voluntieris. Nevis tāpēc, ka Ukraina nevarētu uzvarēt, bet gan tāpēc, ka karš daudziem ir kļuvis par biznesu. Tāpat valdības amatpersonām ir izdevīgi novērst uzmanību no korupcijas un citām problēmām, nemitīgi atgādinot, ka tagad galvenais ir būt vienotiem karā pret iebrucējiem, domā Oļegs.
Karš nenovēršami atstāj pēdas cilvēku privātajā dzīvē. Daudziem karavīriem ir izjukušas ģimenes, jo sievas nespēj samierināties, ka vīru nekad nav mājās. Arī pats Oļegs ir nesen šķīries.
Tāpat viņš karā ir zaudējis daudz draugu. Ilgi atrodoties priekšējās pozīcijās, cilvēkiem notrulinās baiļu sajūta, un tie kļūst neuzmanīgi. Tas nereti beidzas ar nāvi, viņš stāsta. Tāpēc normāli ir ik pēc 30 dienām veikt rotāciju un ļaut karavīriem atpūsties, taču daudzi priekšējās pozīcijās ir pavadījuši pat pusgadu, viņš stāsta.
"Jūtu, ka esmu kļuvis labāks, jo tagad novērtēju kopā ar draugiem pavadīto laiku," secina voluntieris Oļegs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
