Topošā Dublinas regulas jaunā versija jeb tā dēvētā "Dublina II" paredzēs, ka migranti pēc noteiktas sistēmas tiks pārsūtīti uz dažādām ES valstīm, kuras attiecīgi izskatīs viņu lūgumus pēc patvēruma un pozitīva apstiprinājuma gadījumā viņus izmitinās. Plānotā sistēma paredz, ka lielākās un bagātākās valstis saņems lielāko daļu migrantu, mazākās un trūcīgākās – mazāko.
Tomēr kopumā tas nozīmē, ka pirmajās migrantu uzņēmējvalstīs kā Itālijā, Grieķijā un Bulgārijā izskatāmo patvēruma lūgumu skaits samazināsies, kamēr valstīs, kuras līdz šim nebija ne pirmās uzņēmējvalstis, ne arī bija populāras migrantu vidū, uzņemto migrantu skaits pieaugs. Viena no tādām ir arī Latvija.
Debates par gaidāmo sistēmu Eiropas Parlamentā (EP) ir noslēgušās ar vairākuma deputātu atbalstu, un tūlīt sāksies aktīvas EP diskusijas ar Eiropadomi. Vikstroma ir EP ziņotāja par topošo regulu, kā arī vadīs sarunas ar padomi, kas cita starpā nozīmē smagas debates ar vairākām valstīm, kuras jau patlaban asi iestājas pret bēgļu uzņemšanu. Aicināju viņu skaidrot, kādi ir plānotās sistēmas plusi, kā tā risinās migrantu krīzi un ar ko jārēķinās ES dalībvalstīm.
Viens no plānotās sistēmas pamata punktiem paredz, ka visi migranti uzņēmējvalstīs tiks reģistrēti, paņemot pirkstu nospiedumus un citus datus. Līdz šim šī sistēma nestrādāja, un vienota digitāla robežšķērsotāju reģistra ieviešana prasīs vēl vairākus gadus. Vai reģistrācijas sistēma strādās līdz ar jaunās Dublinas regulas ieviešanu dzīvē?
Jā, protams. Dublinas regula ir pamatakmens Eiropas Savienības patvēruma meklētāju uzņemšanas sistēmai. Tā pirmoreiz kļūs par solidaritātes mehānismu, kurā katra dalībvalsts uzņems savu godīgu [migrantu] daļu. Tas nav daudz, ņemot vērā, ka Vācija 2015. gadā uzņēma miljonu cilvēku, Zviedrija – pusmiljonu, bet dažas valstis tikai dažus desmitus.
Tā ir godīga izlīdzināšana, ko attiecinām arī uz citām politikām, piemēram, pārtikas drošību, ķīmisko līdzekļu izmantošanu, terorisma apkarošanu, pilsoņu aizsardzību. Kāpēc šim vajadzētu būt citādi?
Lai šāda sistēma pastāvētu, būtu tikai godīgi, ka pirmās robežvalstis migrantus reģistrētu, kas arī ir drošības jautājums. Šodien mums nav pat nojausmas, kas bija tie, kuri ieceļoja 2015. gadā. Vārti bija vaļā, un viņi devās, kur vien vēlējās. Viņi izvēlējās piecas valstis, ignorējot pārējās 23 ES dalībvalstis.
Regula paredz izveidot mehānismu, ka robežvalstis centīsies pēc iespējas īsākā laikā ieviest visu migrantu reģistrāciju, jo tas nodrošinās viņu pārvietošanu. Nav godīgi, ka Grieķijai tagad vienai jāizskata miljons patvēruma meklētāju pieteikumu.
Vai tas nozīmē, ka turpmāk katru dienu lidmašīna vai autobuss no Grieķijas un Itālijas dosies uz citām ES dalībvalstīm?
Varbūt ne katru dienu, bet ik pēc kāda laika, jā.
Regulas plānā minēts punkts, ka migrantiem jāpakļaujas sistēmai, paliekot valstī, uz kuru viņi ir pārcelti. Kā to panākt, ņemot vērā, ka tā nav ieslodzījumu sistēma, un jau šobrīd vairums migrantu, kas ir pārvietoti uz Latviju, pēc laika aizbrauc uz, piemēram, Vāciju?
Katram patvēruma meklētājam jābūt vēlmei palikt šajā sistēmā. Tas no Latvijas prasa investīcijas, lai attiecīgi izskatītu patvērumu meklētāja lūgumu un pozitīva apstiprinājuma gadījumā palīdzētu viņam nodrošināt pilnvērtīgas iespējas dzīvei un nākotnei. Ilgtermiņā šīs investīcijas atmaksāsies, kad šie cilvēki kļūs par nodokļu maksātājiem un, iespējams, par mums parūpēsies, kad būsim veci.
Ko saprot ar investīcijām? Tie būtu pabalsti vai kādi citi mehānismi, kam migrantus jānotur, piemēram, Latvijā?
Ļoti labs piemērs ir Igaunijā. Iekšlietu ministrs man atklāja, ka sākotnēji ikviens, kurš ieradās, gandrīz tūlītēji pametis valsti, bet tad Igaunija mainījusi pieeju, citādi novērtējot iebraukušos. Ja cilvēks ieradies no Sīrijas lauku apvidus, tad viņu nevajag izmitināt Tallinā, bet drīzāk laukos, kur cilvēks var atrast darbu, kas ir tuvāks tam, ko viņš darījis iepriekš. Savukārt matemātikas profesoram labs darbs atradīsies arī Tallinā.
Kopš viņi sāka izvērtēt katru cilvēku atsevišķi, neviens migrants Igauniju vairs nav pametis. Neviens. Igaunija migrantiem norāda, kur viņi dzīvos, piedāvā sarakstu ar darbiem, kādos viņi var pieteikties strādāt, norāda skolu, kuru apmeklēs bērni, un iestādi, kurā pieaugušie apgūs valodu. Rezultātā cilvēki sajūtas gaidīti. Ja cilvēki nejūtas gaidīti, viņi ir kā bez pamata zem kājām un vēlas pamest valsti.
Tāpat paredzēts, ka migranti varēs izvēlēties starp vairākām piedāvātajām valstīm, kā arī doties uz tām zemēm, kurās jau ir tuvi draugi un radinieki. Vai tas nenozīmē, ka vairums tāpat dosies uz Zviedriju un Vāciju, kuri ir lielas kurdu, sīriešu, nigēriešu kopienas?
Jā, tagad tā ir, bet mēs būvējam likumdošanu nākotnei. Līdz ar to ar laiku visur būs nelielas cilvēku grupas no Eritrejas, Sīrijas, Sudānas un citām vietām. Citiem vārdiem, tagad mēs mēģinām parādīt, ka nevar doties tikai uz dažām valstīm, jo tās šobrīd ir pārslogotas, bet vienlaikus tā ir iespēja parādīt, ka valstis kā Igaunija un Latvija spēj piedāvāt jaunas iespējas cilvēkiem, kuri bijuši spiesti bēgt no kara un apspiešanas.
Un es neuzskatu, ka visiem, kuri ierodas, ir jāļauj palikt, bet atbilstoši Ženēvas konvencijai, ES un nacionālajām likumdošanām, kā arī starptautiskajam likumam cilvēkiem ir tiesības lūgt patvērumu un atbilstoši vienotiem kritērijiem iegūt iespēju palikt. Savukārt tiem, kuri neatbilst šiem kritērijiem, ir jādodas atpakaļ. Labējie spēki mēdz teikt, ka migranti pārņem mūsu valstis un paņem darbus. Nē, tiem, kuri neatbilst starptautiskās aizsardzības kritērijiem, ir jāizbrauc.
Arī šajā ziņā mums jāstrādā vienoti, lai nodrošinātu, ka Eiropas Patvēruma meklētāju aģentūra organizētu migrantu atgriešanu viņu izcelsmes zemēs, jo tā būs ļoti liela cilvēku grupa.
Jūs pieminējāt labējo spārnu. Šobrīd labējie populisti vada valdības vairākās ES valstīs, ar kurām jums jāved sarunas par jauno Dublinas regulu. Kā tās iespējams pārliecināt, vai tām sarunās būs veto tiesības?
Es jau ar tām esmu runājusi, esmu runājusi ar visām valstīm, un, protams, daļa nepiekrīt. Vismaz Eiropas Parlamentā man ir izdevies iegūt atbalstu vairumā politisko grupu, kuru biedri kopumā pārstāv 220 partijas visā Eiropā. Līdz ar to man šķiet apbrīnojami, ka 28 valstu ministriem līdz šim nav izdevies nonākt pie vienota lēmuma.
Arī mana pozīcija laika gaitā ir mainījusies, pieņemot dažādu EP politisko grupu prasības. Tomēr tagad man ir viedoklis, kas pārstāv visu šo grupu un tātad Eiropas Parlamenta kopējo pozīciju. Turklāt, tā kā šo likumdošanu izstrādājām kopā ar Eiropas Komisiju, sagaidu, ka arī viņu pozīcija ir tāda pati.
Ja man ir izdevies apvienot vairumu no 751 eiroparlamentārieša no visām ES valstīm un to dažādajām partijām, man šķiet apbrīnojami, ka ministri nespēj vienoties.
Bet tas ir tā, kā tas ir. Vai valstīm Eiropadomē, par šo jautājumu lemjot, būs veto tiesības vai arī tiks ievērots vairākuma demokrātijas princips?
Es ceru, ka to izšķirs vairākuma balsojums, jo attiecībā uz migrācijas jautājumu Eiropas līgumos nav nekas teikts par nepieciešamību pēc vienprātības. Ticu, ka tas tiks pieņemts ar kvalitatīvu vairākumu.
Vai migrantu sadale valstu starpā, kas būšot veidota atbilstoši katras dalībvalsts iedzīvotāju skaitam un IKP rādītājiem, tiks organizēta pēc tādām pašām proporcijām kā patlaban notiekošā 160 000 migrantu relokācija?
Tā nekādā mērā tai nelīdzināsies. Šo 160 000 migrantu pārvietošanas sistēma bija ārkārtas likumdošana, ārkārtas līdzeklis. Eiropai tobrīd nebija nekādas funkcionējošas migrantu uzņemšanas politikas. Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc ilgu liku tā nebija veiksmīga. Šobrīd tā strādā un izskatās, ka simtiem cilvēku katru nedēļu iegūst jaunu iespēju veidot dzīvi no jauna.
Sākumā mums nebija ne uzņemšanas un izvietošanas centru, ne personāla, tulku, pat trūka anketu, kas migrantiem jāaizpilda. Mēs sākām no nulles. Šobrīd mums ir Eiropas Patvērumu meklēšanas aģentūra, ir gūta liela pieredze no bēgļu pirmreizējiem uzņemšanas centriem robežvalstīs.
Vienīgais, kas mums vēl pietrūkst, ir dažu politiķu, valstu vadītāju un ministru atbalsts. Tikmēr starp ES dalībvalstu pilsoņiem gandrīz 70% uzskata, ka Eiropas Savienībai jāatrisina migrācijas krīze. Tāpēc mani pārsteidz vairāku valstu vadītāju attieksme.
Turklāt vairākas no šīm valstīm, kuras visasāk iestājas pret migrantu uzņemšanu, ir valstis, kuru iedzīvotājiem jaunāko laiku vēsturē bija jāpamet sava zeme. Piemēram, Ungāriju 1956.gadā un Čehoslovākiju 1968. gadā pameta simtiem tūkstoši, bet šodien viņi vairs nezina, ko nozīmē būt bēglim. Tas ir apbrīnojami.
