Uz koka laipām, kas apsegtas ar audumiem, kas piesūkušies ar mitrumu, atrodas trīs sirmgalves. Viena no viņām ietinusies pūkainā peļu krāsas lakatā. Otra sausā rokā tur metāla kruķi un viņai galvā ir izbalējusi ūdeļādas cepure. Trešās sirmie mati ir izpūruši. Viņas uztūkušās kājas karājas pār laipas malu. Saņēmusi vaigus ar mazajām plaukstām viņa šūpo galvu, nosakot: "Ak, dievs… dievs." Viņa raud.
"Es taču teicu - man ir 82 gadi," elš sirmgalve. "Es pārdzīvoju karu, un uz vecumu man nākas klausīties ko tādu… Es lūdzu nelamāties mātes vārdiem. Lūdzu…"
Viņa noguļas uz segas un uzklāj sev bāli rozā lupatu, pabāž savas plaukstas zem vaiga, asaras sāk tecēt no vaigiem tieši plaukstā.
"Bet es apēdīšu maizīti," saka vecenīte pūkainajā lakatā. "Irina, es apēdīšu maizīti!" viņa paziņo skaļāk. Svīterī un džinsu biksēs ģērbusies meitene no zaļa koka galda atnes viņai smalkmaizīti. Sirmgalve ēd, nepaceļot acis.
Šajā mitrajā akmens nodalījumā rindā atrodas vairāki desmiti laipu. Zem tām redzamas ar mantām, kartupeļiem un sīpoliem piebāztas pakas. Tām blakus stāv taburetes, uz kurām novietoti kastroļi, skārda bļodas un maize. Sienas klāj attēli ar ieročiem, degošām mājām un cilvēkiem, kas, tērpušies aizsargtērpos, dzēš uguni. Virs tiem izvietots uzraksts: "Cīņa ar liesmām kodoluzbrukuma ugunsgrēkā."
No blakus esošā nodalījuma dzirdama balsu murdoņa, ko paildzina mitrā atbalss, kas var rasties tikai piemirkušā akmens caurumā zem zemes. Liekas, ka aiz sienas atrodas vairāk nekā simts cilvēku, bet patiesībā viņu nav vairāk par diviem desmitiem - sievietes un bērni. Kopumā patvertnē ir 93 cilvēki.
Nodalījumā ienāk stalta izkāmējusi azerbaidžāniete melnām acīm un tādas pašas krāsas matiem. Viņai rokās ir gadus divus veca gaišmataina meitenīte. Viņa pienāk pie raudošās vecenītes.
"Jādzer "kaptopresu"," viņa paziņo ar akcentu, kas vārdus sadala zilbēs.
"Man vakar asinsspiediens bija 220 uz 100," atbild sirmgalve. "Vakar man tablete nepalīdzēja."
"Nepieciešama ziede," biklā balsī iesaka sieviete pūkainajā lakatā. "Aizmirsu, kā saucas… Lai ierīvētu ceļgalus. Es nokritu, kad bēgu," notraucot no ceļiem apēstās maizītes drupačas, viņa ar roku tos paberzē.
"Jūs neesat no mūsu patvertnes," azerbaidžāniete viņai tuvojas un noliecas, lai labāk aplūkotu seju. Tomēr sieviete noliec galvu. "Es jūs te neesmu redzējusi."
"Pašā sākumā es te mēnesi dzīvoju," bilst vecenīte.
"Un pēc tam kur jūs bijāt?" ienācēja turpina izvaicāšanu. "Mājās?"
"Vai… kur tikai es nebiju," viņa nopūšas. "Citā patvertnē slikti. Tur nav laipu, nav ūdens," viņa nosēžas tuvāk sienai, liekot noprast, ka no šejienes prom neies. "Es šajā šahtā nostrādāju 27 gadus, ar ogļu lāpstu," to sakot, viņa ļauj nojaust, ka tagad viņai ir tiesības atrasties šajā bumbu patvertnē.
"Tarana," azerbaidžānieti sauc trešā vecenīte. "Vajadzīgs citramons, validols un baldriāni."
"Manam mazdēliņam pēc trīs dienām dzimšanas diena, viņam būs seši gadi," neatraujot galvu no spilvena, ierunājas mazā vecenīte, joprojām plaukstā krājot asaras. "Viņš man saka: "Vecmāmiņ, nopērc man kaut ko garšīgu. Man kaut ko garšīgu gribas." Bet man jau cik ilgi nav bijusi pensija? Četrus mēnešus," viņa apklust, tikai ik pa laikam nosakot "ak, dievs… dievs".
"Arī šodien nevārīsim ēdienu," paziņo Tarana, izlaižot no rokām saniķojušos meitenīti. "Bombardē, jūs redzējāt?" viņa jautā, un viņas jautājums karājas no abām pusēm bruņu durvīm ieslēgtajā mitrajā akmens pazemē.
Sirmgalve lakatā apskatās apkārt un, šķiet, sapratusi, ka citas turpinās klusēt, atbild nelabprāt. "Es šodien visu dienu neesmu izgājusi ārā," viņa saka un atkal ķeras pie sava ceļgala. "Man sāp kāja, es nokritu, kad bēgu…"
"Bet man ir asinsspiediens," no gultas atsaucas mazā vecenīte.
"Varbūt tikai aizskriesim un uzliksim tējkannu," teic Tarana.
"Nataša no tās gultas līdz patvertnei neaizskrēja," atgādina kundze ar kruķi, norāda uz laipām pie pretējās sienas.
"Cik laba sieviete bija!" Tarana noplāta rokas.
"Bet Marinu ievainoja, atceries?" jautā tā pati sirmgalve.
"Arī ļoti laba sieviete," atbild Tarana. "Pavisam laba. Gāja gatavot, viņai trāpīja šķemba. Pārgrieza lielo vēnu."
Tarana apsēžas uz laipas malas, un mazā sirmgalve uzreiz pievelk kājas. Viņa pārstājusi raudāt un tagad guļ un vecuma aizmiglotām acīm skatās uz Irinu, kura pie galda turpina dalīt maizi, kartupeļus, cepumus un cukuru paciņās.
"Man zvanīja no bankas," atsāk Tarana. "Viņi saka, ka es mašīnu kredītā ņēmu, tagad samaksājiet. Kur lai es ņemu?" viņa kliedz. "Saki man, lūdzu, kur? Atrauciet no Kijevas uz mūsu pazemi un savāciet! Televizoru es ņēmu kredītā, jūsu Nacionālā gvarde to nozaga. Sienu izgāza! Siena man bija vitrīna! 27 gadus kapeiku pie kapeikas krāju, dārgas servīzes, glāzes pirku, lai meitām pūrā nodotu. Visu sasita! Saku - mēs jau četrus mēnešus te zem zemes sēžam, trīs mēnešus bijām bez elektrības. Mums atved produktus tikai tad, kad Krievija viņiem ļauj, viņi ar mums kumosā dalās. Viņi man jautā: "Kādēļ jūs neesat aizbraukusi?" Uz kurieni braukt, sakiet, lūdzu?" sauc Tarana. "Aizbraukt? Man te atrodas māja. Vitrīnu nelieši izdauzīja. Tagad mums Marinkā, es viņai saku, jūsu ukraiņu gvarde stāv, mani mājās nelaiž. "Ieejiet uz 15 minūtēm, paņemiet, ko varat aiznest, un ejiet prom!". Ujujuj," viņa ūjina. "Vai tad tā nav mana māja? Kā tā var, sakiet man, lūdzu! Pati es ar prātu nesaprotu! Cik es neesmu smagi strādājusi? Dienu un nakti, dienu un nakti. Un pēkšņi es nevaru pie sevis mājās ieiet? Televizoru paņēmu kredītā, mašīnu kredītā paņēmu. Visu nozaga un sev uz Kijevu nosūtīja. Tagad par ko man jāmaksā? Sēžam te četrus mēnešus - nestrādājam, algu nesaņemam. Ja kartupeļu maisu mums ievedīs, jau labi. Zvēru, man arī nepatīk lamāties, bet es viņiem klausulē teicu: "Saņemiet!"," viņa rāda "pigu".
"Man arī kredītkartē bija mīnus trīs tūkstoši grivnu, tagad mīnus septiņi," piebilst tikko nodalījumā ienākusi virsjakā ģērbta meitene.
"Zvēru, tagad es viņiem neko nemaksāšu," nodveš Tarana.
"Varbūt drīz būs beigas," nopūšas pie galda sēdoša sieviete pusmūža gados. Viņai mugurā ir silts džemperis, kuram apakšā rēgojas violeta krekla apkakle. Viņas gaišie mati savākti īsā astē un pie deniņiem nostiprināti ar sprādzēm. "DNP jau atzīta par republiku," viņa turpina. "Un runā, ka ukraiņu Nacionālā gvarde apmaksāta tikai līdz 1.novembrim. Kijevā ekonomika krīt. Bet Kolomoiskis ar savu naudu te, protams, turpina iznīcināt mūsu mājas… Paldies DNP, kas beidzot no mūsu mājas lādiņu izveda…"
"To, kas tavu vīramāti nogalināja?" jautā Tarana.
"Nē," atbild sieviete. "Jauns ielidoja… Bet nekas," viņa atkal nopūšas. "Patologs teica, ka viņa nomira nekavējoties, pat nepaspēja saprast, kas ar viņu noticis. Tikai vīrs… visu joprojām nes dvēselē," viņa norāda uz blakus esošo nodalījumu, no kurienes dzirdamas klusas vīriešu balsis. " Tas viss vairs neaizmirsīsies," viņa nobeidz. "Šis karš mūs nekad neatstās. Vīrs nekad neaizmirsīs, kā viņam nācās pārkāpt mātes līķim - viņu nogalināja uz sliekšņa. Ne arī mums aizmirst, kā mēs bēgam no mājas apšaudē."
Sirmgalve pieceļas un apsēžas uz gultas. Viņa pārlaiž skatienu pār patvertni, kur pie griestiem karājas viena blāva lampa.
"Un es nekad neaizmirsīšu, kā mazdēliņš kliedza, kad mēs gadījāmies bombardēšanā," viņa saka.
"Es nevaru aizmirst, kā cilvēki pie veikala Žilplošadkā nomira," vārdu pārtver Tarana. "Deviņos no rīta cilvēki atnāca iepirkties un kā pa viņiem ar "Grad" trāpīja."
"15 cilvēku gāja bojā," saka gaišmate, un pēc viņas toņa skaidrs, ka šos stāstus par svešām nāvēm, kas notikuši viņu tuvumā, katra pārzina līdz detaļām. Viņas tos atkārto nevis, lai no jauna atcerētos, bet, lai viena otrai liktu saprast - visi atceras visu un to nekad neaizmirsīs.
"Kā tur viens vīrietis gulēja," nosaka Tarana. "Turot maizes klaipu, lūk, tā," viņa piespiež rokas pie vēdera. "Jau nomiris, gājis bojā! Bet maizi neizlaiž."
"Viņiem nav starpības, kur šaut," paziņo gaišmate. "Viņi taču zina, ka šauj pa apdzīvotu vietu."
"Kā es varu aizmirst," Tarana sāk kliegt. "Viņi sadauzīja manu vitrīnu! Visus traukus sasita! Man ir četri bērni, es gribēju viņiem pēc sevis kaut ko atstāt! Kad es ieraudzīju sasistās servīzes, nokritu ģībonī, zaudēju samaņu, zvēru! Kā to var aizmirst?"
"Neaizmirsīšu, neaizmirsīšu," mazā sirmgalve ar rokām aizklāj ausis un krata galvu. "Mēs gājām pa Trudovskiem - meita, mazdēls un es. Meita pagriezās un saka: "Mamma, paskaties, brauc garas mašīnas." Es arī pagriezos - tajās mašīnās veda betonu, daudz tur bija sakrauts. Puisis stāvēja pie ceļa, kaut ko telefonā runāja."
"Droši vien tas viņus uzveda," iespraucas gaišmate.
"Un sākās bombardēšana," vecenīte krata galvu, it kā mēģinātu no tās izmest šīs atmiņas. "Viens vīrietis mani paņēma aiz rokas: "Pieliecieties, vecmāmiņ, un bēdziet!" Bet mazdēliņš tā kliedza, briesmas," viņa ar sauso plaukstu aizklāj acis, viņas lūpas savelkas un pa grumbām tek asaras.
Raudāt sāk arī sirmgalve ar kruķi. "Ak dievs… dievs…" izskan pazemes kambarī sieviešu balsīs. Nodalījumā ienāk vēl trīs sievietes. Uz laipām sēdošās pabīdās, lai dotu vietu arī viņām. Viena no viņām ģērbta siltā ar lieliem sarkaniem ziediem rotātā halātā saliek rokas uz vēdera un piebalso kopējam žēlabu korim. Otra - aptuveni 40 gadus veca - ar plaukstām cieši apņem karstas tējas krūzi un no tās skaļi strebj. Trešā apsēdusies uz maliņas skatās sev priekšā. Viņas apsarkušās acis liecina, ka viņa bieži raud. No augšas karājošies dvieļi un krekli gandrīz aizskar viņas viļņainos un sirmot sākušos matus, ko galvas vidū šķir celiņš. Ja ne sērīgā izteiksme viņas sejā, tad varētu teikt, ka šī sieviete ir ļoti skaista.
"Atjaunos tavu māju, neraudi," nosaka sieviete lakatā, gandrīz pagrūžot jaunpienācēju ar elkoni. Izdzirdējusi šos vārdus viņa sāk raudāt, skaļi šņukstot un nekautrējoties elsu. Ejā, kas savieno šo un nākamo nodalījumu, parādās zēns ar bālu un pietūkušu seju. Viņš skatās uz raudošo ar žēlumu, bet, kad pieaugušie viņam pievērš uzmanību, aizbēg.
"Kurš viņu atjaunos? Kurš?" šņukst sieviete. "Es taču 20 gadus ar lāpstu šahtā…"
"Runā, ka drīz raktuves strādās," izslējusies saka vecenīte lakatā.
"Runā, runā," sieviete turpina šņukstēt. "Mani vairs darbā neņems vecuma dēļ… Ko darīt? Kur iet?"
"Kur un kam mēs esam vajadzīgi?" jautā sirmgalve ar kruķi, liekot noprast, ka viņas jautājumam nav vajadzīga atbilde.
"Es aizgāju uz šahtu, man iedeva dēļus," turpina skaistā sieviete. "Mašīna neatradās. Es domāju, ka pati ar ķerru aizvedīšu, tā būs ātrāk… Nu, nevaru pamest savu māju," viņa raud. "Es tajā visu dzīvi esmu viena pavadījusi - gan kā saimnieks, gan kā saimniece. Tagad sākās ziema, kur man dzīvot, ja ne savā mājā? No tās palikusi puse, bet tā taču ir mana māja. Es to nepametīšu, neatstāšu. Mājai tagad slikti, bet man - vēl sliktāk. Katru dienu eju tur un raudu. Bija māja, un vairs nav mājas. Kā tā?" viņa ar apsarkušajām acīm skatās uz biedrenēm.
"Atjaunos, atjaunos tavu māju," atkal mierina lakatā tērptā sieva. "DTR tev palīdzēs."
"Kad tas būs? Kad? Ja vēl būtu skurstenis palicis, bet arī tā vairs nav. Es to nevaru pārdzīvot, nevaru," viņa sakņūp un pleci sāk raustīties. "Aizeju, tur pasēžu, izraudos, bet pēc tam atnāku te, pie cilvēkiem, mazliet nomierinos. Rīt atkal uz māju. Tā taču ir viss, kas man šajā pasaulē pieder. Silta, laba un galvenais - vajadzīga. Man vajadzīga. Lai kāda arī nebūtu, bet mana."
"Es arī lipināju un lipināju kā bezdelīga," ierunājas tā, kas dzer tēju. "Maniem trim bērniem. Bet tagad mājas nav."
"Man dēla vairs nav," piemetina skaistā sieviete, pārstājot raudāt. "Viņš nomira. Kā reiz pirms šī kara. Sirds apstājās. Man bija tik labs dēls. Un man bija tik laba māja," viņa apklust un skatās vienā punktā otrā nodalījuma galā. Viņas skatienu šķērso jauni cilvēki. Divi kalnrači atgriežas no raktuves, kas atrodas tieši blakus patvertnei. Viņiem seko sieviete siltā virsjakā. No rīta viņa izpostītā dzelzceļa posmā lika gulšņus. No patvertnes strādāt izgājušie steidzas atpakaļ pazemē pirms apšaudes.
"Uz šosejas pamatīgi bombardēja," saka ienācēja. "Vairs nezini, kur likties."
"Viņi mūs redz," saka gaišmate. "Binokļos redz un šauj. Mēs viņiem esam kā uz delnas. Viņi mūs redz un ienīst. Visu Rietumukrainu pret mums noskaņojuši."
"Porošenko visu Ukrainu pārdevis Amerikai," saka Irina pabeigusi dalīt produktus. "Tagad grib norēķināties ar mūsu zemēm. Bet no sākuma tās vajag attīrīt no cilvēkiem. Bet mēs neattīrāmies," viņa paziņo. "Mēs turēsimies pie savas zemes, lai arī cik cilvēku jau nebūtu nogalināti, cik māju un šahtu sabombardētas. Zina, ka mēs no raktuvēm dzīvojam, bet tagad mūsu raktuves grimst. Ūdeni nevar atsūknēt un, kad bombardē, cilvēkus tur ielaist nevar. Bet taču tāpat strādā," viņa palūkojas uz ienākušajiem kalnračiem, kas tagad spiesti gan dienu, gan nakti pavadīt pazemē. "Mēs tāpat turpināsim iet uz šahtu, neraugoties uz bailēm un risku. Un varbūt par mūsu darbu kādreiz mums samaksās."
Viņas balss kļūst arvien spēcīgāka. Lai gan viņas balss dreb aiz noguruma, Irina izklausās pēc cilvēka, kurš zina - viņam nedrīkst atslābt, jo citi ņem piemēru no viņas un viņa ir pēdējais dzīvais šķērslis panikai.
"Man vairs nesamaksās," saka tēju dzerošā sieviete. "Es taču strādāju "Jaunajā pastā". Mūs - no Doņeckas un Luhanskas - visus atlaida."
"Karš drīz beigsies," atbild Irina. "Visi jau nolaiduši rokas, bet tās nevajag nolaist. Kārpīsimies. Raudāsim, bet cerēsim. Bet no šejienes neaizbrauksim. Es gribu būt mājās, ar mammu," viņas balss ietrīcas stiprāk. "Trešdien es braukšu uz DTR pēc humanitārās palīdzības. Runā, ka Krievija viņiem jaunu kravu atvedusi… Tikai vajadzēs pa grivnai benzīnam savākt," viņa sāk klepot. "Bet tos, kas pa mums šauj, Dievs tāpat sodīs. Zeme ir apaļa."
Tā, it kā zeme vēlētos parādīt, ka tā raktuvju izcaurumota un šāviņu sista klausās un dzird šos cilvēkus, kas slēpjas viņas akmens kabatā, pēkšņi caur durvīm atskan "Grad" rībiens, jo to slēdzenes iepriekš tika attaisītas, lai ielaistu ogļračus.
Lejā atrodas vēl divi nodalījumi. Tie ir paredzēti cilvēkiem, bet šis - augšējais - mašīnām un tehnikai. Tomēr divi zemākie stāvi ir applūduši, tādēļ, lai cik pamatīga tā nebūtu, patvertne var glābt tikai no šķembām, bet ne no tieša trieciena. Katrs šeit zina - vairāki viens pēc otra mērķī trāpījuši šāviņi iznīcinās patvertni un iemetīs šeit mītošos aukstā, dziļā ūdenī. Ļaudis saskatās. Viņu skatieni saka: ja mūsu ir daudz, ja mēs esam kopā, tātad nekas ar mums nenotiks.
"Vīrs aizskrēja uz tirgu," saka sieviete, noliekot uz taburetes krūzi ar neizdzerto tēju. Viņa paķer telefonu un grasās skriet augšā, bet tad atceras, ka apšaudes laikā sakari pārtrūkst.
Augšā dzirdamas suņu rejas, pastiprinot trauksmes sajūtu. Visos nodalījumos apklust balsis.
"Klusums - tas ir vēl briesmīgāk," atzīst Irina. "Ja nu tūliņ sāks?"
Mazā sirmgalve, atbalstot savītušos vaigus ar plaukstām, sāk šūpoties no vienas puses uz otru. Viņas gumijas čībās ietērptās pēdas šūpojas virs grīdas. Tarana pieceļas un apiet ap stūri. No turienes dzirdami viņas kliedzieni.
"Lai tikai es redzētu, ka jūs izejat uz ielas!" viņa kliedz uz saviem bērniem vīrieša basā. "Es jūs te atstāju spēlēties! Sēdiet šeit! Tikai pamēģiniet iziet! Es jūs nositīšu, ja iziesiet uz ielas! Zvēru, nositīšu!"
"Un tā katru mīļu dienu. Katru mīļu dienu," monotoni atkārto Irina.
"Nezini, ko naktī gaidīt," viņai piebilst.
"Var bombardēt agri no rīta, var dienā, bet varbūt vakarā. Kad vien iegribas."
"Ko jūs gribat, ja Visokovoltnā stāv tanki un to stobri pavērsti mūsu virzienā," saka Irina.
"No rīta dzirdējāt - divi tādi labi šāvieni bija?"
"Ak, dievs… dievs," atskan patvertnē.
Patvertni un virszemi savieno garas kāpnes, ko ieskauj betona sienas. Pie pašas izejas, kas rāda pelēku debesu gabaliņu un nomelnojušas durvju eņģes, virs betona izaug šīfera nojume. Caur šķembu atstātiem caurumiem arī tajā redzamas debesis. Mobilo sakaru zonu var "noķert", stāvot ejā. Izejot pazvanīt, patvertnes iedzīvotāji pieliecas, kad viņi tiek līdz šīfera daļai un cenšas galvu turēt betona daļas līmenī. Pie izejas smēķē ogļraču grupa - viņi tikko atgriezušies no maiņas. Pazemē nav gājuši - tur ir ūdens. Tīrījuši teritoriju no gruvešiem. Pagalmā ir auksti. Koki, starp kuriem novilktas veļas auklas, teju apledojuši. Spīd auksta saule.
Patvertnē skan bērnu balsis. "Es DTR! Es mūs glābšu!" "Nē, es esmu DTR, bet tu - naciķis!" "Guļamies, tūdaļ šaus aptveri."
