Vēl līdz karam Doņeckas centrā atradās "Putnu māja" – lielisks grāmatu veikals-klubs, kur bija savāktas labākās bērnu grāmatas dažādās valodās, "gudrās rotaļlietas", jaunrades materiāli, bērni darbojās zīmēšanas, veidošanas, angļu valodas, pasaku teikšanas un teātra pulciņos.
"Mēs esam atvērti domājošiem vecākiem, ar ko mums ir kopīgas intereses un vērtības. Mums komunikācija ir viens no veiksmīgas darbības pamatprincipiem" – tā apgalvoja organizatori un tā tas tiešām arī bija. Notika vecāku kluba sanāksmes, dažādas meistarklases, semināri, grāmatu prezentācijas, tikšanās ar ukraiņu un citu valstu rakstniekiem.
Tagad Doņeckā tā visa vairs nav. Toties ir "kara bērni" – ne pagājušā, Otrā pasaules kara, bet pašreizējā, aizvien notiekošā hibrīdkara ar Krieviju. Un šī kara sastāvdaļa ir manipulācija ar cilvēku prātiem, īpaši ar bērnu prātiem. Jo to, ka bērni ir mūsu nākotne, šī kara organizatori saprot un steidz viņus "apstrādāt". Piemēram, dažās skolās liek zīmēt, cik slikti bija dzīvot Ukrainā un, kad bērniņš nesaprot, kas īsti jāzīmē, skolotājs atgādina par krievu valodas "aizliegumu", briesmīgo Labējo sektoru un tamlīdzīgiem propagandas šausmu stāstiņiem.
Kādā skolā (iespējams, ne vienīgajā) Uzvaras dienai veltītā 9. maija koncerta laikā bērni uz skatuves rāda, kā nogalinās ukraiņus. Daļa vecāku – separātisti un viņu atbalstītāji tiecas pēc iespējas ātrāk ieaudzināt savos bērnos "kaujas garu".
Kopš 2014. gada parādījās ziņas par mazgadīgu kaujinieku (13-16 gadus vecu) vienību formēšanu – tie pamatā ir separātistu kaujinieku bērni. Tāpēc liela uzmanība tiek pievērsta audzēkņu uzņemšanai Kara licejā (agrāk Doņeckas, tagad Republikas). 2015. gada 1. septembrī pēc svinīgās ierindas skates ar uzrunu studentu priekšā uzstājās Eduards Basurins – "Doņeckas Tautas Republikas" (DTR) Aizsardzības ministrijas korpusa komandiera vietnieks, kurš savā runā, "iedvesmojot" viņus militārajam dienestam, kā etalonu piedāvāja "cara laikus un savienības laikus".
Arī Doņeckas skolās 2015. gada 1. septembrī notika svinīgi pasākumi un tika teiktas runas. Piemēram, 9. skolā, kas atrodas Vorošilova rajonā pilsētas centrā, pasākumā piedalījās DTR satiksmes ministrs Viktors Jacenko.
Viņš uzsvēra, ka Ukraina ir mūsu bijusī valsts, kas pēdējos gados (tātad, Janukoviča valdīšanas laikā!) pieļāvusi daudz kļūdu. Bet žurnālists Dmitrijs Ziņkovskis, kurš gatavoja sižetu kanālam "Novorossija TV", ne tikai pateica simtprocentīgus melus, bet arī nodemonstrēja savu žurnālistikas "stilu", kas liek šausmināties jebkuram normālam cilvēkam un derētu tikai pašai dzeltenākajai presei: "Kāds sareibis un nejauks politiķis reiz teica, ka Donbasa bērni sēdēs pagrabos tajā laikā, kad citi ies uz skolu. Šodien mūsu pirmklasnieki ir pierādījuši visiem sliktajiem onkuļiem, ka labais vienmēr uzvar ļauno, bet zinību gaisma uzvar dēmonisku tumsonību."
Protams, skolās palikuši dažādi skolotāji – kā separātisti-manipulatori, tā arī īsti pedagogi, kas glābj bērnus no informācijas kara meliem, māca tiem domāt, analizēt, vērtēt. Sociālajos tīklos slēgtā grupā vecāki dalās gan savās bēdās, gan arī priekos.
Viens no ierakstiem ir šāds: "Skolās vienkārši šausmas. Vakar vecākiem sapulcē pateica, lai bērniem nebūtu nekādas Ukrainas simbolikas. Līdz pat vecāku tiesību atņemšanai. DTR dekrēts".
Kāds cits no vecākiem raksta: "Es noliecu galvu to skolotāju priekšā, kuri Doņeckā turpina apmācības ukraiņu valodā, kuri atrod argumentus, lai neaizlīmētu Ukrainas simboliku uz mācību grāmatām. Viņu varoņdarbs ir mazs, bet tik nozīmīgs. P.S. Uzvārdus es, protams, neminu, taču tā ir taisnība".
Patiešām, netrūkst normālu skolotāju, kas nav nodevuši savu valsti un glābj bērnus no meliem. Taču DTR izglītības sistēmā notiekošie procesi, maigi izsakoties, iedēsta milzīgu problēmu uz vairākām paaudzēm. Bērni tiek burtiski sapotēti ar agresiju, kareivīgumu un naidu pret visu ukrainisko.
2015. gada 2. septembrī telekanālā "Oplot TV" DTR izglītības ministre Larisa Poļakova pastāstīja par izmaiņām skolu programmā, kura "nav Krievijas, bet mūsu pasniedzēju izstrādāta", taču spriediet paši:
- no Krievijas ar "humāno konvoju" tika atvestas 515 tonnas mācību literatūras;
- ir ieviests jauns priekšmets "Tēvzemes vēsture" (Krievijas!) Ukrainas vēstures vietā;
- palielināts krievu valodas un literatūras stundu skaits;
- samazināts ukraiņu valodas un literatūras mācīšanai atvēlēto stundu skaits;
- ieviests militārās mācības priekšmets ar medicīniski sanitāro apmācību (kā PSRS laikā).
Vietējo pedagogu izstrādātajās mācību grāmatās var atrast tādus pantiņus, kā "Separātist - vecākais brāli! Ar tevi lepojos, karavīr!" vai uzdevumus – "Uzzīmē atklātnīti separātistam!". Ir arī parādījusies grāmata "Jaunkrievijas pilsētas", kurā uzskaitītas Ukrainas pilsētas.
Doņeckas augstskolās situācija ir vēl bēdīgāka. 2014. gada rudenī apgabala augstskolas tika pārceltas uz Ukrainas kontrolē esošo teritoriju un DTR palikušās tika pasludinātas par nelikumīgām. Taču palikušās par varītēm cenšas parādīt, ka tieši tās ir īstās augstskolas un runā par savas izglītības kvalitāti (no kurienes gan tā radīsies, ja lielākā daļa pasniedzēju un studentu ir izbraukuši?), māna palikušos studentus (īpaši pirmkursniekus), apgalvojot, ka viņi saņems īstus, starptautiski atzītus diplomus, ka vai nu DTR drīz atzīs visā pasaulē un viss būs kārtībā vai arī, kad atgriezīsies Ukrainas vara, tā piedos, ieskaitīs DTR pavadīto mācību laiku un izdos ukraiņu diplomu.
Taču izglītības līmenis strauji pazeminās. Šobrīd Doņeckas augstskolās ir ļoti viegli iestāties – ņem visus, kas vēlas, pazeminot augstāko mācību iestādi līdz arodskolas līmenim.
Pēc L. Poļakovas teiktā 2015. gadā DTR augstskolās iestājās vairāk nekā 36 tūkstoši cilvēku. Pēc ilgas prombūtnes atbraukušie doņeckieši atzīmē, ka uz ielām redzams daudz studentu. Taču nesen izdzirdēju interesantu vērojumu no kopēšanas centra darbinieka: "Esmu vīlies. Pagājušogad bija tālmācība, tomēr cilvēki nāca, kopēja grāmatas, pastāvīgi kaut ko izdrukāja. Šogad tālmācības vairs nav, visi mācās uz vietas, stāsta, ka visas studiju vietas pilnībā nokomplektētas, taču šeit neviena nav, neviens neko nedara saistībā ar studijām".
Bet ko var sagaidīt no studentiem, ja augstskolu vadībā, pasniedzēju korpusā ir ļaudis, ko diez vai var nosaukt par pedagogiem. 2015. gada 2. oktobrī tika publicēts Doņeckas nacionālās universitātes pasniedzējas, DTR ideoloģiskās atbalstītājas Olgas Černišovas raksts "Nespēju klusēt", kurā viņa runā par krāpniecību, neprofesionālismu un finanšu pārkāpumiem augstskolā.
Par to var runāt vēl daudz un faktu sakrājies tādā skaitā, ka to nevar aprakstīt vienā vēstulē.
Tomēr šī vēstule būs pēdējā. Nē, es neaizbraucu, es palieku Doņeckā, turpinu vērot un iegaumēt. Situācija šeit mainās un ir ļoti svarīgi būt katra izmaiņu posma lieciniecei, lai vēlāk vēsturi nepārrakstītu.
Varbūt kādā jaukā dienā es atsākšu vēstuļu sēriju par Doņecku. Diemžēl, kamēr mēs paliekam okupācijā, ir bīstami iznākt no pagrīdes, nākas parakstīties ar izdomātu vārdu. Taču es ļoti ceru, ka drīz varēšu atbraukt uz Rīgu, lai personīgi atbildētu uz jūs interesējošajiem jautājumiem, jo šajās vēstulēs var ietilpināt tik maz no tā, par ko gribas pastāstīt.
Veronika
Šis ir vienpadsmitais un pagaidām pēdējais apraksts sērijā "Vēstules no Doņeckas", kuras ietvaros kāda Doņeckas pilsētas iedzīvotāja, (īsto vārdu drošības apsvērumu dēļ neatklājam), no notikumu vietas dalās ar saviem novērojumiem par Ukrainā notiekošo militāro konfliktu.